Dažas no receptēm nepārprotami atklāja iemeslus, kādēļ nelaiķa Deivija Bītona pacienti neatguva veselību. "Pret galvassāpēm," kāda recepte ieteica, "ņem vienu zirgābolu, kārtīgi izžāvē, saberž pulverī, iemaisa karstā alū un izdzer." "Bērniem pret krampjiem aiz katras auss ir jāpieliek piecas dēles." Un dažas lappuses tālāk "struteņu un kurkumas sakņu novārījums kopā ar 200 mitreņu sulu ļoti labi līdz pret dzelteno kaiti". Es aizvēru grāmatu, nespēdama vien nobrīnīties, cik tomēr daudzi no dziednieka pacientiem saskaņā ar pedantiski rakstīto žurnālu pēc nozīmētās ārstēšanas bija ne tikai palikuši dzīvi, bet pat atveseļojušies no savas kaites.
Pašā priekšā stāvēja liela, brūna stikla burka ar vairākām aizdomīga izskata pikām; ņemot vērā Bītona receptes, man likās, ka es puslīdz droši zinu, kas tās ir. Pagriezusi burku, es uzvaras priekā izlasīju ar roku rakstītu etiķeti: ZIRGĀBOLI. Nospriedusi, ka šāda viela ar laiku diez vai kļūst labāka, es, pat neatvērusi trauku, ar riebumu noliku to malā.
Turpmākā pētīšana apliecināja, ka PURLES OVIS ir latīnisks nosaukums līdzīgai vielai, šoreiz no aitām. PEĻU AUSIS arī, izrādījās, ir dzīvnieku, nevis augu izcelsmes; pretīgumā nodrebinājusies, atstūmu pudelīti ar sīkajām, sārtajām, kaltētajām austiņām.
Visu laiku lauzīju galvu par "mitrenēm", kas uz etiķetēm parādījās dažādos variantos "mītrenes", "mittrenes" un "mītrienes" un likās esam svarīga vairāku zāļu sastāvdaļa, tāpēc nopriecājos, ieraugot caurspīdīgu, aizkorķētu pudeli ar šo uzrakstu. Pudele bija līdz pusei pilna ar tādām kā mazām, pelēkām tabletītēm. Katra bija ne vairāk kā ceturtdaļcollu diametrā un tik nevainojamas formas, ka es sāku apbrīnot Bītona farmaceita prasmi. Pacēlu pudeli pie acīm un nobrīnījos, ka tā ir tik viegla. Tad ieraudzīju, ka visas "tabletes" ir smalku līniju klātas un tām ir mikroskopiskas kājiņas, kas bija ielocītas centrālajā rievā. Es steigšus noliku pudelīti, noslaucīju rokas priekšautā un noglabāju atmiņā jauno faktu. "Mitrenes" lasi "kukaiņi".
Bītona burkās atradās diezgan daudz puslīdz nevainīgu vielu, dažās bija kaltētas zālītes vai to izvilkumi, kas patiesi varēja noderēt. Atradu mazliet kalmju pulvera un aromātisko etiķi, ko Fica kundze bija izmantojusi Džeimija Makteviša ievainojumu apkopšanai. Tur bija dižzirdzene, vērmeles, rozmarīns un kaut kas, ko etiķete dēvēja par DVAKOJOŠO AGARU. Korķi vilku ārā piesardzīgi, bet izrādījās, ka tur ir tikai egļu zaru mīkstie galiņi, un no neaizzīmogotā trauka pacēlās patīkama balzama smarža. Atstāju to vaļā un noliku uz galda, lai piešķir patīkamu aromātu gaisam mazajā, tumšajā kambarītī, bet pati turpināju krājumu izpēti.
Izmetu burkas ar kaltētiem gliemežiem, SLIEKU EĻĻU kas patiešām bija no sliekām gatavots maisījums, VINUM MILLEPEDATUM sasmalcināti un vīnā mērcēti simtkāji, ĒĢIPTIEŠU MŪMIJU PULVERI nenosakāma izskata putekļi, kuru izcelsme, manuprāt, bija dūņains upes krasts, nevis faraonu kapenes, BALOŽU ASINIS, SKUDRU OLAS, vairākus sūnās ļoti rūpīgi ietītus izžuvušus krupjus un CILVĒKA GALVASKAUSU. Nez kuram tas bija piederējis?
Kamēr izpētīju mazā skapīša un skapja ar daudzajām atvilktnēm saturu, pagāja gandrīz visa pēcpusdiena. Kad biju beigusi, gaitenī pie durvīm izmešanai bija sakrājusies liela kaudze ar nederīgām pudelēm, kārbiņām un blašķēm, bet krietni mazāka daļa trauku ar iespējami noderīgām zālēm bija saliktas atpakaļ skapītī.
Labu bridi nevarēju izšķirties, kurā kaudzē likt lielu saini ar zirnekļa tīkliem. Bītona "Rokasgrāmata" apgalvoja un manas pašas miglainās atmiņas par tautas medicīnu to apstiprināja, ka zirnekļa tīkli labi noder brūču apkopšanā. Kaut es stipri sliecos domāt, ka šāda metode ir augstākajā mērā nehigiēniska, mana pieredze ar pārsējiem ceļmalā bija parādījusi, ka man ļoti būtu noderējis kaut kas lipīgs, ne tikai absorbējošs. Beidzot es atliku paciņu ar tīkliem atpakaļ skapītī, nolēmusi padomāt, vai tos nav iespējams sterilizēt. Vārīt nevarēs, es domāju. Varbūt tvaiks tos attīrītu, vienlaikus neiznīcinot lipīgumu?
Domās iegrimusi, trinu rokas priekšautā. Tagad biju jau gandrīz visu uzskaitījusi izņemot koka lādi pie sienas. Atvēru vāku un atsprāgu atpakaļ, jo pretī vēlās šausmīga smaka.
Lādē glabājās Bītona prakses ķirurģiskie instrumenti. Baismīga izskata zāģi, naži, kalti un citi rīki, kas izskatījās piemērotāki celtniecībai, nevis darbam ar smalkiem cilvēka audiem. Smaka droši vien bija radusies tāpēc, ka Deivijs Bītons nebija saskatījis jēgu instrumentu tīrīšanā pēc to lietošanas. Ieraugot tumšos traipus uz asmeņiem, es riebumā saviebos un aizcirtu lādes vāku.
Aizvilku to līdz durvīm, nolēmusi pateikt Fica kundzei, ka instrumenti, kad reiz būs droši novārīti, jāatdod pils galdniekam, ja te tāds vispār bija.
Man aiz muguras kaut kas sakustējās, un es kļuvu uzmanīga īstajā brīdī, lai nesadurtos ar cilvēku, kas tikko bija ienācis telpā. Es pagriezos un ieraudzīju divus jaunus vīriešus, viens balstīja otru, kurš lēca uz vienas kājas. Savainotā kāja bija savīkstīta lupatu murskulī un notraipīta ar svaigām asinīm.
Es palūkojos apkārt, tad pamāju uz lādi, jo nekā cita, uz kā sēdēt, nebija.
Sēdies, es norīkoju. Acīmredzot jaunā Leohas pils dziedniece bija ķērusies pie darba.
8 Laika kaveklis
Atlaidos gultā galīgi pārguruši. Savādi, bet rakņāšanās pa Bītona
atstāto mantību man bija sagādājusi prieku, un nedaudzo
pacientu ārstēšana, lai cik nožēlojami bija manā rīcībā esošie medikamenti, ļāva man atkal stabili nostāties uz kājām un justies noderīgai. Pirkstu pieskārieni miesai un kauliem, pulsa skaitīšana, mēles un acu pētīšana ierastā izmeklēšanas procedūra bija krietni mazinājusi panikas radīto tukšumu, kas nebija atstājies, kopš izkritu cauri akmens plaisai. Kaut arī atrados dīvainā situācijā un jutos gauži neiederīga, bija ļoti nomierinoši apzināties, ka tie patiesi bija cilvēki. Ar siltu miesu, mataini, ar sirdīm, kuru pukstus varēja saklausīt, un plaušām, kas skaļi elpoja. Daži no viņiem nelabi oda, daži bija utaini un netīri, bet man tas nebija nekas jauns. Katrā ziņā ne sliktāk kā karalauka hospitālī, un ievainojumi līdz šim izrādījušies iepriecinoši viegli. Tas, ka spēju mazināt pacientiem sāpes, ievilkt izmežģītu locītavu vai pārsiet brūci, sniedza man milzīgu gandarījumu. Rūpes par citu cilvēku labsajūtu neļāva justies kā likteņa, kas bija atvedis mani šurp, prātam neaptveramo kaprīžu upurim, un es varēju pateikties Kolamam, ka viņš man sagādājis šo nodarbošanos.
Kolams Makenzijs. Tas nu gan bija viens neparasts cilvēks. Inteliģents, izsmalcinātām manierēm, ari smalkjūtīgs, tik atturīgs, ka viņam piemītošā dzelzs griba gandrīz palika nepamanīta. Krietni uzskatāmāk tā atklājās viņa brālī Dūgalā. Viņš bija dzimis karavīrs. Un tomēr, redzot abus brāļus kopā, ne mirkli neradās šaubas, kurš no viņiem ir stiprākais. Kolams bija vadonis, līkas viņam kājas vai taisnas.
Tulūza-Lotreka sindroms. Nekad nebiju ar šo slimību saskārusies tieši, bet par simptomiem biju dzirdējusi. ŠI kaite, kas saēda kaulus un deģenerēja saistaudus, bija nosaukta tās slavenākā slimnieka (es sev atgādināju, ka viņš vēl nemaz nav dzimis) vārdā. Upuri bieži šķiet veseli, kaut arī pavārgi, līdz agrīnam pusaudža vecumam, kad kāju garie kauli sāk rukt un drupt no spiediena, ko rada vajadzība noturēt augumu vertikālā stāvoklī.
Vēl viena no ārējām pazīmēm bija bāla, priekšlaicīgu grumbu sakrunkota āda, ko izraisīja Tulūza-Lotreka sindromam raksturīgā sliktā asins cirkulācija. Tāpat biju jau agrāk pamanījusi roku sauso ādu ar sabiezējumiem pirkstu galos. Kāju kauliem izgriežoties un sarūkot, mugurkauls tika pakļauts lielākam spiedienam un arī bieži izliecās, radot sirdzējam milzīgu diskomfortu. Izklaidīgi piņķerēdama savēlušās matu šķipsnas, es domās pārskatīju mācību grāmatā uzskaitītos simptomus. Zems balto asinsķermenīšu skaits, paaugstināta uzņēmība pret infekcijām, risks agri saslimt ar artrītu. Sliktās asins cirkulācijas un saistaudu deģenerācijas dēļ slimnieki vienmēr ir neauglīgi un bieži arī impotenti.