Pēkšņi es sastingu, jo atcerējos Heimišu. "Mans dēls," iepazīstinot ar zēnu, lepni bija sacījis Kolams. Mmm, es nodomāju. Nu, varbūt arī nav impotents. Vai ari ne gluži. Bet Letīcijai paveicies, ka daudzi Makenziju vīrieši stipri līdzinās cits citam.
Šīs saistošās pārdomas iztraucēja negaidīts klauvējiens pie durvīm. Uz sliekšņa stāvēja viens no, šķiet, visuresošajiem izsūtāmajiem zēniem ar ielūgumu no paša Kolama. Zālē notikšot dziedāšana, viņš vēstīja, un Makenziju vadonis justos pagodināts, ja es ierastos.
Neseno pārdomu rezultātā izdarīto secinājumu dēļ man gribējās vēlreiz nopētīt Kolamu. Tāpēc pametu skatienu spogulī un veltīgi centos pieglaust matus, aizvēru durvis un pa aukstajiem un līkumotajiem gaiteņiem sekoju mazajam ceļvedim.
Vakarā zāle izskatījās citāda, gandrīz vai kā svētkiem saposta, jo visā garumā pie sienām sprakšķēdamas dega priežu lāpas, laiku pa laikam uzplaiksnīja pa zilai liesmai, kad sakusa kāds sveķu pikucītis. Pie milzīgā, ar neskaitāmiem iesmiem un katliem aprīkotā pavarda vakariņu gatavošanas drudžainā rosība bija kļuvusi ievērojami rāmāka;
tagad tikai vienā mutē kurās uguns, kuru dzīvu uzturēja divi vareni, lēni degoši baļķi, bet iesmi bija noglabāti tukšajā dūmenī.
Galdi un soli gan stāvēja turpat, tikai mazliet pabīdīti malā, lai atbrīvotu laukumiņu netālu no uguns; acīmredzot tur būs galvenā izklaides vieta, jo blakus bija nolikts Kolama kokgrebumiem rotātais krēsls. Tajā sēdēja pats klana vadonis ar siltu segu pār ceļiem, turpat pa rokai atradās mazs galdiņš ar karafi un glāzēm.
Redzot, ka kavējos pie durvīm, Kolams aicināja mani pie sevis un ar laipnu žestu norādīja uz solu sev blakus.
- Priecājos, ka atnācāt, Klēras kundze, viņš mani uzrunāja patīkami draudzīgā tonī. Gvilins būs laimīgs, ka viņa dziesmas dzirdēs vēl kāds līdz šim nepazīstams cilvēks, kaut arī mēs vienmēr labprāt viņā klausāmies. Man likās, ka galvenais Makenzijs izskatījās noguris platie pleci viegli uzkumpuši un priekšlaicīgās rievas sejā iegrauzušās dziļāk.
Nomurmināju kādu neko neizsakošu pieklājības frāzi un pārlaidu skatienu zālei. Telpa pamazām pildījās ar cilvēkiem, pa kādam izgāja ārā, daži stāvēja mazos pulciņos pļāpādami, citi bez steigas ieņēma vietas uz soliem gar sienu.
- Kā, lūdzu? Es pagriezos, pieaugošajā troksnī palaidusi garām Kolama vārdus, un redzēju, ka viņš ir pastiepis uz manu pusi karafi, skaistu zvanveida trauku no gaišzaļa kristāla. Šķidrums tajā cauri stiklam likās zaļš kā jūras dzelme, bet, izliets glāzē, izrādījās skaisti gaišsārts ar izsmalcinātu buķeti. Garša pilnībā piepildīja visas cerības, un es svētlaimē aizvēru acis, izbaudīdama vīna garaiņu kņudināšanu pie aukslējām, tad negribīgi ļāvu nektāra straumītei ietecēt rīklē.
- Labs, vai ne? Dobjā balsī ieskanējās tikko jaušami smiekli, es atvēru acis un ieraudzīju, ka Kolams ar atzinīgu smaidu lūpās mani vēro.
Vēru muti, lai atbildētu, bet atklāju, ka liegā, izsmalcinātā garša izrādījusies maldinoša; vīns bija gana stiprs, lai izraisītu nelielu balss saišu paralīzi.
- Bri… brīnišķīgs, man izdevās izspiest.
Kolams pamāja ar galvu.
- Jā, tiesa. Reinas vīns. Nepazīstat? Es papurināju galvu, un viņš no karafes piepildīja manu kausu ar vizoši sārtu lāmu. Savu glāzi viņš saņēma aiz kājiņas, pacēla acu augstumā un grozīja, lidz pavarda uguns aizdedzināja tās saturu ar spilgti sarkaniem zibšņiem.
- Jūs tātad spējat novērtēt labu vīnu, Kolams secināja un pielieca glāzi, lai pats izbaudītu bagāto augļu aromātu. Bet laikam jau tas ir dabiski, ja esat augusi franču ģimenē. Vai, pareizāk būtu teikt, daļēji franču, viņš ar smaidu lūpās sevi izlaboja. Kurā Francijas apgabalā ir jūsu dzimtas saknes?
Brīdi svārstījos, tad, izlēmusi, cik iespējams, turēties pie patiesības, atbildēju:
- Mūsu radniecība ir sena un ne sevišķi cieša, bet mani tuvinieki nāk no ziemeļdaļas, netālu no Kompjeņas. Mazliet satrūkos, aptvērusi, ka šobrīd mani radinieki patiesi dzīvoja netālu no Kompjeņas. Jā, turies vien pie patiesības.
- Ahā. Taču pati tur nekad neesat bijusi?
Pieliecu glāzi, noraidoši purinādama galvu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju, ievilkdama plaušās vīna smaržu.
- Nē, es joprojām aizvērtām acīm atteicu. Un arī neesmu tikusies ar radiem, kas tur dzīvo. Atvērusi acis, konstatēju, ka Kolams nenolaiž no manis skatienu. Es jums jau stāstīju.
Viņš pamāja ar galvu, nemaz nejuzdamies neērti.
- Jā, stāstījāt. Viņa acis bija skaisti gaiši pelēkā krāsā ar biezām, melnām skropstām. Kolams Makenzijs bija ļoti pievilcīgs vīrietis, vismaz līdz jostasvietai. Mans skatiens pašāvās garām sarunu biedram uz cilvēku grupiņu, kas pulcējās pie pavarda, tur starp vairākām sievietēm, kuras bija iesaistījušās dzīvā sarunā ar Dūgalu Makenziju (arī ļoti pievilcīgs vīrietis, turklāt vesels), es redzēju Kolama sievu Letīciju.
Atkal visu uzmanību veltīju Kolamam un ievēroju, ka viņš izklaidīgi veras vienā no sienas rotājumiem.
- Un, kā es jau arī iepriekš tiku jums teikusi, es paskarbi ierunājos, izraujot viņu no īslaicīgās izklaidības, es vēlētos turpināt ceļu uz Franciju, cik drīz vien iespējams.
- Jā, jūs tā teicāt, viņš pieklājīgi sacīja, paņēma karafi un jautājoši savilka uz augšu uzacis. Es ar stingru roku pacēlu savu glāzi, norādot līdz pusei, tādējādi likdama saprast, ka vēlos tikai mazliet, bet viņš piepildīja smalko trauku gandrīz līdz malām. Kā es jums, Bīčemas kundze, teicu, viņš turpināja, nenovērsdams skatienu no vīna, kas cēlās glāzē arvien augstāk, manuprāt, jums nāksies samierināties, ka kādu brīdi aizkavēsieties šeit, līdz tiks veikti zināmi pasākumi, lai varētu doties ceļā. Galu galā nekur jau nav jāsteidzas. Tagad taču tikai pavasaris, līdz rudens vētrām, kas padara bīstamu Lamanša šķērsošanu, vēl vairāki mēneši. Viņš reizē pacēla skatienu un karafi un lūkojās manī ar neizprotamu sejas izteiksmi.
- Bet, ja jūs pateiktu man savu Francijas radu vārdus, iespējams, es varētu aizsūtīt ziņu lai viņi var sagatavoties jūsu uzņemšanai. Ko jūs par to teiksiet?
Saskaroties ar šādu izaicinājumu, man nebija citas izejas kā vien nomurmināt "jā, varbūt vēlāk" vai kaut ko tādā garā un steigšus aizbildināties, ka, pirms sākas dziedāšana, man jāapmeklē zināmas telpas. Viens nulle Kolama labā, bet tā vēl nav uzvara.
Aizbildinājumam minētais iemesls nebija gluži izdomājums, un diezgan ilgi es klejoju pa pils tumšajām zālēm, līdz atradu vajadzīgo telpu. Ar tausti meklējot ceļu atpakaļ, turklāt joprojām ar vīna glāzi rokā, es nonācu pie apgaismotas arkas, kas veda'zālē, bet tūlīt atklāju, ka esmu nonākusi pie ieejas, kas atrodas tieši pretī Kolama vietai zāles otrā galā. Šajā situācijā man tas bija izdevīgi, un es nemanāmi ieslīdēju garajā telpā. Cenšoties saplūst ar nelielajiem ļaužu pulciņiem, gar sienu virzījos uz vienu no soliem.
Pametusi skatienu uz zāles augšējo galu, es redzēju tur slaidu vīrieti, kas, spriežot pēc mazās arfas, ko viņš turēja rokā, noteikti bija gaidītais bards Gvilins. Pēc Kolama mājiena kāds kalps steigšus atnesa ķebli, bards apsēdās un turpināja uzskaņot arfu, klusiņām strinkšķinot stīgas, galvu pieliecis pie instrumenta. Kolams no savas karafes piepildīja vēl vienu glāzi vīna un ar kārtējo rokas mājienu kalpam aizsūtīja to dziesminiekam.