- O, viņš prasīja pīpi, viņš prasīja kausu un savus trīīīīs muzikantus, es bez pienācīgās godbijības pie sevis iedziedājos, ar to no jaunavas Leigēras izpelnoties neizpratnes pilnu skatienu. Viņa sēdēja zem gobelēna, kurā bija attēlots mednieks ar sešiem gariem, šķielējošiem suņiem, kas izmisigi trenca vienu zaķi.
- Mazliet pārspīlēti, vai ne? Es vieglprātīgi pamāju ar roku uz gobelēnu un smagi noslīgu Leigērai blakus uz sola.
- 0! Ē… jā, meitene atturīgi atbildēja, pavirzīdamās mazliet tālāk. Mēģināju iesaistīt kaimiņieni draudzīgā sarunā, bet viņa tikai izmeta pa vienzilblgam vārdam, pietvīkusi un sabijusies, ka biju viņu uzrunājusi, un es drīz vien likos mierā, jo manu uzmanību piesaistīja notiekošais zāles otrā galā.
Noskaņojis arfu, Gvilins bija izņēmis no svārkiem trīs dažāda izmēra koka flautas un salicis uz galda, lai tās būtu pa rokai.
Pēkšņi es ievēroju, ka Leigēru nemaz neinteresē tas, kas mani, bards ar saviem mūzikas instrumentiem. Nedaudz saspringusi un atliekusies atpakaļ, lai gobelēna mestajā ēnā paliktu nemanīta, viņa pāri manam plecam lūkojās uz zemo velvēto ieeju.
Ar acīm sekodama meitenes skatienam, es ieraudzīju gara auguma cilvēku ar sarkaniem matiem Džeimiju Maktevišu, kurš pašlaik nāca iekšā zālē.
- Ā! Brašais varonis! Tev viņš patīk, vai ne? jautāju savai blakussēdētājam Viņa drudžaini papurināja galvu, bet košais sārtums vaigos deva skaidru atbildi.
- Paskatīsimies, vai varam šajā lietā ko darīt, labi? es teicu un jutos ārkārtīgi laipna un augstsirdīga. Es piecēlos un sāku sparīgi māt ar roku, lai piesaistītu Džeimija uzmanību.
Pamanījis mani, jauneklis smaidīdams spiedās cauri drūzmai. Es nezināju, kas starp jaunajiem ļaudīm bija noticis pagalmā, bet, manuprāt, viņš ar meiteni sasveicinājās sirsnīgi, kaut ari mazliet formāli. Man viņš paklanījās brīvāk; pēc uzspiestās tuvības, kādā bijām dzīvojuši līdz šai dienai, diez vai viņš varēja izturēties pret mani kā pret svešu.
No zāles otra gala atskanēja dažas nedrošas notis, vēstot, ka kuru katru mirkli sāksies vakara izrāde, un mēs steidzāmies ieņemt savas vietas, Džeimijs apsēdās starp mani un Leigēru.
Gvilins nebija nekāds izskatīgais, trauslu miesasbūvi un peļu pelēkiem matiem, bet, kad viņš sāka dziedāt, izskats zaudēja jebkādu nozīmi. Viņš bija tikai vieta, kur pievērst skatienu, kamēr ausis baudīja mūziku. Priekšnesums sākās ar vienkāršu dziesmiņu ritmā, kas izcēla gēlu valodas tekstu, pavadījumā skanēja pavisam viegls piesitiens arfas stigām, tikai tik daudz, lai katra aizskartā stiga vibrējot ar atbalsi sasaistītu dzejas rindiņas. Ari balss bija mānīgi vienkārša. Sākumā varēja rasties iespaids, ka nekā īpaša tajā nav patīkama, bet ne spēcīga. Un tad pēkšņi pamani, ka skaņa iet caur sirdi, katra zilbe nozvana kristāldzidri, un nav svarīgi, ka to nesaproti, jo tā smeldzīgi atbalsojas prātā.
Dziesma izraisīja sirsnīgu aplausu brāzmu, un bards tūlīt uzsāka nākamo, šoreiz, cik varēju spriest, velsiešu dziesmu. Manām ausīm tā izklausījās kā ļoti muzikāla kakla skalošana, bet apkārtējie, šķiet, uzņēma dziesmu labi; viņi, bez šaubām, bija to jau dzirdējuši.
īsajā pauzītē, kas bija vajadzīga, lai uzskaņotu arfu, es klusi pajautāju Džeimijam:
- Vai Gvilins jau ilgi uzturas pili? Tad, kaut ko atcerējusies, es pati sevi izlaboju: Ak, tu jau to nevari zināt, vai ne? Aizmirsu, ka pats te esi nesen.
- Bet esmu te bijis jau agrāk, viņš atbildēja, pagriezies pret mani. Kad man bij sešpadsmit, es Leohā nodzīvoju gandrīz veselu gadu, un Gvilins tad jau bij te. Kolamam patīk mūzika. Viņš maksā, lai Gvilins paliktu. Nekas cits neatliek; velsieti ar lielāko prieku uzņemtu jebkurā pilī, kur viņš iegrieztos.
- Es atceros, kad tu te dzīvoji, atskanēja Leigēras balss, viņa joprojām bija pietvīkusi sārta, bet apņēmības pilna iesaistīties sarunā. Džeimijs, viegli smaidīdams, pagrieza galvu pret runātāju.
- Tiešām? Tev nevarēja būt vairāk kā seši vai septiņi gadi. Diez kas no manis toreiz nebij, ko redzēt, kur nu vēl atcerēties. Pieklājīgi vēršoties pie manis, viņš vaicāja: Vai tad tu saproti velsiešu valodu?
- Nu, bet es tomēr atceros, Leigēra turpināja savu. Tu bij… ē… ak… es gribēju teikt… vai tu mani atceries no tiem laikiem? Meitenes pirksti nervozi knibinājās ap svārku ielocēm. Es redzēju, ka viņai bija paradums grauzt nagus.
Likās, ka Džeimija uzmanību piesaistījusi grupiņa cilvēku, kas pretējā zāles malā strīdējās gēlu vai kādā citā valodā.
- Mmm? viņš izklaidīgi noņurdēja. Nē, diez vai. Taču, viņš smaidīja, atkal apņēmīgi pievēršoties meitenei, tas nemaz nebūtu iespējams. Jauns gailēns ap sešpadsmit ir pārāk aizņemts ar savu ārkārtīgi nozimīgo esibu, lai veltītu uzmanību, viņaprāt, tādai niecībai kā nopuņķojušies bērneļi.
Es sapratu, ka Džeimijs ar šo piezīmi bija domājis nosodīt sevi, nevis klausītāju, bet iznākums bija pavisam citāds, nekā cerēts. Nospriedu, ka īsa atelpa varbūt ļautu Leigērai atgūt pašapziņu, tāpēc es steigšus iejaucos:
- Nē, es neko nejēdzu no velsiešu valodas. Vai tev ir kāda nojauta, ko viņš saka?
- 0 jā. Un Džeimijs nekavējoties sāka deklamēt dzeju, likās, ka tas ir precīzs tulkojums angļu valodā. Tā bija sena balāde, kas stāsta par jaunekli, kurš mīlējis meiteni (par ko gan citu?), bet, uzskatīdams, ka nav mīļotās vērts, jo ir trūcīgs, devies jūrā meklēt bagātību. Jaunā cilvēka kuģis gājis bojā, viņš saticis draudīgas jūrasčūskas un apburošas nāras, izbaudījis piedzīvojumus, atradis mantu, tad beidzot atgriezies mājās un uzzinājis, ka meitene izgājusi par sievu pie viņa labākā drauga, kuram, lai ari bijis mazāk naudas, toties acīmredzot vairāk veselā saprāta.
- Un ko tu darītu tādā situācijā? es mazliet paķircināju puisi. Kurš no viņiem būtu tu tas, kurš bez naudas neprecētos, vai tas, kurš paņemtu meiteni un uzspļautu naudai? Izskatījās, ka šis jautājums interesēja ari Leigēru, jo viņa pastiepa kaklu, lai dzirdētu atbildi, vienlaikus izliekoties, ka iegrimusi melodijā, ko uz flautas izspēlēja Gvilins.
- Es? Džeimiju jautājums uzjautrināja. Sāksim ar to, ka naudas man nav un izredzes kādreiz pie tās tikt ir stipri niecīgas, tad laikam jau es priecātos, ja man paveiktos dabūt zelteni, kas nāktu pie manis, neprasot bagātību. Viņš smaidīdams papurināja galvu. Man nav dūšas stāties pretī jūrasčūskām.
Džeimijs jau pavēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, bet viņu apklusināja Leigēra, kas kautrīgi uzlika plaukstu viņam uz rokas, tad nosarka un atrāvās, it kā puiša āda būtu nokaitēta.
- Kuš, viņa izdvesa. Tas ir… Gvilins tūlīt sāks stāstīt. Vai tu negribi paklausīties?
- O jā. Džeimijs nepacietībā mazliet paliecās uz priekšu, tad, aptvēris, ka aizsedz man skatu, uzstāja, lai sēžos viņam otrā pusē, pabīdot Leigēru tālāk uz sola. Redzēju, ka meitene nebūt nebija apmierināta par šo pārkārtošanos, tāpēc centos iebilst, ka man tepat ir labi, bet viņš palika pie sava.
- Nē, no turienes tu labāk redzēsi un dzirdēsi. Un, ja viņš runās gēlu valodā, es varēšu tev čukstus pārtulkot.
Katru barda uzstāšanās numuru klausītāji uzņēma ar sirsnīgiem aplausiem, kaut arī dziedāšanas laikā cilvēki klusiņām sarunājās, radot dobji dunošu fonu dzidrajām, saldajām arfas skaņām. Bet tagad zāli pāršalca gaidpilna kušināšana. Gvilina balss runājot bija tikpat skanīga kā dziedot, katrs vārds bija tā pateikts, ka tas bez piepūles aizskanēja līdz zāles, kurai bija augsti griesti un pa kuru staigāja caurvējš, tālākajam stūrim.