- Nu varbūtās, lai paskatītos, Bērda kundze laipni piebilda. Rendela kundze uztaisīja jaukus paraudziņus no malvu un vijolīšu ziediem tāpatam kā tu, tad var salikt rāmī un pakārt pie sienas.
- Mmmphmm. Šķita, ka Kruķa tēva krunkainā seja pauž šī izteikuma apšaubāmo iespējamību. Nu, ja jums tās preses ģeldētu, kundzīt, varat dabūt, laipni lūgtu. Projām mest negribas, bet jāsaka, ka man nav, kur viņas likt.
Apgalvoju Kruķa tēvam, ka ar lielāko prieku izmantotu preses un vēl vairāk priecātos, ja viņš man parādītu, kur šajā apkaimē atrodami kādi retāki augi. Vecais vīrs, galvu piešķiebis kā piekūns, mirkli mani cieši nopētīja, bet laikam jau pēdīgi nosprieda, ka mana interese ir patiesa, un mēs sarunājām satikties no rīta, lai dotos ekspedīcijā uz tuvējo krūmāju. Es zināju, ka Frenks bija nodomājis visu dienu Invernesā pētīt kaut kādus reģistrus pilsētas mērijā, tāpēc nopriecājos, ka man būs iemesls neiet viņam līdzi. Manās acīs visi reģistri bija vienādi.
Drīz pēc tam Frenks atbrīvojās no vikāra sabiedrības un mēs trijatā ar Bērda kundzi devāmies mājup. Man negribējās pieminēt ar gaiļa asinīm apslacīto slieksni, bet Frenks no tādas atturības necieta un dedzīgi iztaujāja mūsu saimnieci par šo paražu.
- Laikam jau tā ir ļoti sena tradīcija? viņš minēja, ar nūju vilkdams pa ceļmalas zāli. Balandas un retējs jau ziedēja, es redzēju, ka arī slotzara pumpuri drīz sprāgs vaļā; vēl nedēļa, un šīs puķes būs pilnos ziedos.
- Nu kā tad! Bērda kundze itin raiti tika uz priekšu savā gāzelīgajā gaitā, neprasīdama žēlastību mūsu jaunajām kājām. Neviens nezina, cik sena, Rendela kungs. Tā sākusies jau pirms milžu laikiem.
- Milžu laikiem? es ieprasījos.
- Kā tad. Nu, Fins ar saviem karavīriem.
- Gēlu tautas pasakas. Frenka balss liecināja par interesi. Tā sakot, varoņi. Droši vien saknes meklējamas Skandināvijā. Šajā apkārtnē jūtama stipra ziemeļnieku ietekme, līdz pašai rietumu piekrastei. Zini, daži vietu nosaukumi ir skandināviskas izcelsmes, nevis gēlu.
Es izbolīju acis, juzdama, ka sekos vēl viens vēstures faktu izvirdums, bet Bērda kundze mīlīgi pasmaidīja un iedrošināja Frenku, sacīdama, ka tas esot tiesa, ka viņa bijusi ziemeļos un redzējusi Divu brāļu akmeni, un tas taču nāk no vikingu laikiem, vai ne?
- Laikā starp mūsu ēras 50. un 1300. gadu ziemeļnieki izkāpa šajā krastā simtiem reižu, Frenks sacīja, sapņaini lūkodamies uz apvārsni, vēja nestajā mākonī saskatot kuģi, kura priekšgals izgrebts kā pūķis. Vikingi. Un viņi atveda sev līdzi daudzus mītus. Šī zeme ir piemērota mītiem. Šķiet, tiem patīk šeit iesakņoties.
Tam es ticēju. Sāka krēslot, un tuvojās negaiss. Spokainajā gaismā zem mākoņiem pat gluži mūsdienīgās mājas ceļa malā izskatījās tikpat senas un biedējošas kā daudz pieredzējušais piktu akmens simts pēdu tālāk; tas stāvēja, sargādams krustceles, un bija tur stāvējis jau tūkstošiem gadu. Likās, ka šādā naktī labāk sēdēt mājā aiz cieši aizdarītiem slēģiem.
Taču Frenks labāk vēlējās doties uz norunāto satikšanos ar Beinbridža kungu, juristu, kurš interesējās par vietējās vēstures dokumentiem, nekā sēdēt mājīgajā Bērda kundzes viesistabā un skatīties Pērtas ostas diapozitīvus. Atceroties savu iepriekšējo tikšanos ar Beinbridžu, es izvēlējos palikt pansijā kopā ar Pērtas ostu.
- Mēģini tikt mājās, pirms sākas negaiss, es pieteicu, uz atvadām noskūpstīdama viru. Un pasveicini no manis Beinbridža kungu.
- Mmm, jā. Jā, protams. Tīšuprāt vairoties no mana skatiena, Frenks uzvilka mēteli, paņēma no statīva lietussargu un izgāja.
Es aizvēru durvis, bet neaizslēdzu, lai viņš var tikt iekšā. Nesteidzīgi atgriezos viesistabā, prātodama: Frenks noteikti izliksies, ka viņam sievas nav, un šim teātrim pievienosies arī Beinbridža kungs. Un tur nu es neko nevarēju pārmest.
Sākumā mūsu viesošanās Beinbridža kunga mājā vakar pēcpusdienā ritēja gludi. Es biju kautrīga, pieklājīga, inteliģenta, bet neuzkrītoša, kopta un atturīgi ģērbusies tieši tāda, kādai vajadzēja būt ideālai pasniedzēja sievai. Līdz brīdim, kad tika padota tēja.
Pavērsu uz augšu labās rokas plaukstu un skumīgi pētīju milzīgu tulznu, kas aptvēra visu četru pirkstu pamatni. Galu galā nebija mana vaina, ka atraitnis Beinbridža kungs iztika ar lētu skārda tējkannu, nevis izmantoja kārtīgu fajansa kannu. Es nebiju vainīga ari pie tā, ka vecais jurists, vēlēdamies būt galants, lūdza man saliet tēju. Un arī pie tā, ka polsterētajam turētājam bija radies caurums un tādējādi sarkani nokaitētais kannas rokturis nonāca tiešā kontaktā ar manu roku.
Nē, es nolēmu. Tas, ka es nometu tējkannu, bija pilnīgi normāla reakcija. Tas, ka iemetu kannu namatēvam klēpī, bija tikai apstākļu sagadīšanās; kaut kur taču man vajadzēja to nomest. Bet mans izsauciens "pretīgā sūda kanna!", turklāt skaļāk par Beinbridža kunga sirdi plosošo kliedzienu, lika Frenkam pāri kūciņām raidīt uz mani niknu skatienu.
Atguvies no šoka, Beinbridža kungs izrādīja zināmu augstsirdību, raizējoties par manu roku un ignorējot Frenka mēģinājumus atvainoties par maniem izteicieniem, aizbildinoties ar faktu, ka es gandrīz divus gadus dienēju lauka hospitālī. "Baidos, ka mana sieva no jeņķiem piesavinājusies dažus… ē… kolorītus izteicienus," Frenks, nervozi smaidīdams, taisnojās.
"Tiesa," es izspiedu caur sakostiem zobiem, tinot ap roku ūdeni samērcētu salveti. "Vīrieši, kuriem lasa no brūcēm šrapneļa šķembas, kļūst ļoti "kolorīti"."
Beinbridža kungs taktiski mēģināja novirzīt sarunu uz neitrālu vēsturisku tematu, apgalvojot, ka viņu vienmēr interesējušas valodas, kas cauri gadsimtiem uzskatītas par necenzētu runu, variācijas, piemēram, viņš minēja "dies'pas'", kas ne pārāk sen izveidojies no frāzes "Dievs, pasargā!".
"Jā, protams," Frenks pateicīgi pieņēma piedāvāto izeju no neveiklās situācijas. "Cukuru nevajag, paldies, Klēra. Un kā tad ar "velna miltiem"? Pirmā daļa, protams, ir skaidra, bet "milti"…"
"Ziniet," iejaucās jurists, "man ienāca prātā, ka tas varētu būt kāds pārveidots sens vārds. Tam būtu kaut kāda jēga, vai ne?"
Frenks pamāja ar galvu, ļaujot šķipsnai nokrist pār pieri, zinātniekam tas gan nepiestāvēja. Viņš automātiski to atstūma. "Interesanti, kā lamāšanās evolucionē."
"Jā, un evolūcija vēl nav beigusies," es iesaistījos sarunā, uzmanīgi ar knaiblitēm paņemot cukura graudiņu.
"Ak tā?" Beinbridža kungs pieklājīgi atsaucās. "Vai saskārāties ar kādām interesantām variācijām savas… ē… kara pieredzes laikā?"
"0 jā," es sacīju. "Iecienītāko izteicienu es aizguvu no kāda jeņķa. Viņu sauca Viljamsons, šķiet, viņš bija no Ņujorkas. Viņš šo izteicienu lietoja ikreiz, kad mainīju viņam pārsēju."
"Un kāds tas bija?"
"Jēzus H. Rūzvelts Kristus," es atbildēju un akurāti iemetu cukura graudiņu Frenka kafijas tasē.
Pēc mierīgas un diezgan tīkamas pasēdēšanas ar Bērda kundzi es devos augšā uz savu istabu, lai sakārtotos pirms Frenka pārnākšanas. Es zināju, ka šeriju viņš nedzers vairāk par divām glāzēm, tāpēc paredzēju, ka drīz viņš būs mājās.
Cēlās vējš, un šķita, ka gaiss istabā ir elektrizēts. Vilku suku cauri matiem, tie sprakšķēja, metās mezglos un briesmīgi sapinkājās. Šovakar nesanāks simts reizes ķemmēt matus, es nodomāju. Šādos laikapstākļos apmierināšos ar zobu tlrišanu. Matu šķipsnas lipa pie vaigiem un spītīgi turējās pretī, kad mēģināju tās atglaust.