- Tas notika pirms diviem simtiem gadu… Viņš runāja angļu valodā, un mani pēkšņi piemeklēja sajūta, ka esmu to kādreiz jau piedzīvojusi. Tieši tāpat gids Lohnesā bija mums stāstījis Greitglenas leģendas.
Tikai Gvilins nerunāja par spokiem un varoņiem, bet par Mazajiem ļautiņiem.
- Netālu no Dandregenas dzīvoja Mazo ļautiņu klans, viņš iesāka. To kalnu sauca pūķa vārdā, kas tur mitinājās, Fins to nokāva un apbedīja tur, kur pūķis krita, tāpēc pilskalnu tā arī nosauca. Un, kad Fins un Feini bija aizgājuši mūžībā, Mazie ļautiņi apmetās uz dzīvi pilskalnā, lai cilvēku mātes zīda viņu feju bērnus, jo, raugiet, cilvēkam ir kaut kas tāds, kā nav fejām, un Mazie ļautiņi domāja, ka ar mātes pienu tas nonāks viņu bērnos.
Kādu nakti Jūens Makdonalds no Dandregenas ārā apkopa savus lopus, jo viņa sieva laida pasaulē pirmdzimto dēlu. Sacēlās varena vēja auka, kurā Jūens saklausīja savas sievas nopūtu. Viņa pūta tāpat, kā bija pūtuši pirms bērna dzimšanas; tā Jūens Makdonalds, izdzirdējis sievas nopūtas, apcirtās un, piesaucot Trīsvienību, dūra ar nazi vējā. Un sieva palika dzīva un vesela un nokrita viņam blakus zemē.
Stāsts beidzās, klausītāji izdvesa vienotu "āāā", un tūlīt sekoja leģendas par Mazo ļautiņu gudrību un atjautību un par viņu saskari ar cilvēku pasauli. Daži nostāsti bija gēlu, daži angļu valodā, acīmredzot tas bija atkarīgs no tā, kura valoda labāk iederējās vārdu ritmā, jo visiem bez satura nozīmes piemita skaists stāstījuma plūdums. Pildīdams solījumu, gēlu stāstus man čukstus tulkoja Džeimijs, tik ātri un viegli, kā var pārstāstīt tikai daudzas reizes dzirdēto.
Viens no nostāstiem man īpaši palika atmiņā, tas vēstīja par vīrieti, kas vēlu naktī bija aizgājis uz Feju kalnu un dzirdējis no klintīm skanam sievietes dziedāšanu "skumju un žēlabu pilnu". Vīrietis ieklausījās un dzirdēja vārdus:
Esmu Belneinas pilskunga sieva, Fejas mani atkal ir nolaupījušas.
Viņš aizsteidzies uz Belneinas pili un uzzinājis, ka tās kunga nav mājās un sieva ar mazo dēliņu pazuduši. Vīrietis ar skubu devies uzmeklēt priesteri un aizvedis to uz Feju kalnu. Priesteris svētījis pilskalna klintis un slacījis tās ar svētīto ūdeni. Pēkšņi nakts kļuvusi tumšāka un skaļi nodārdējis pērkons. Tad no mākoņiem izniris mēness un apspīdējis kādu sievieti, Belneinas kunga sievu, kas bez spēka ar bērnu rokās gulējusi zālē. Sieviete bijusi nogurusi kā pēc tāla ceļa, bet nevarējusi pateikt, kur bijusi, nedz ari to, kā nokļuvusi pilskalnā.
Arī citiem bija savi stāsti stāstāmi, un Gvilins varēja atvilkt elpu; viņš sēdēja uz ķebļa, malkoja vīnu, bet tikmēr runātāji cits pēc cita ieņēma vietu pie pavarda un ar savām leģendām apbūra klausītājus.
Dažus es gandrīz nemaz nedzirdēju. Es arī biju aizrāvusies tikai ar savām domām, kas vīna, mūzikas un feju leģendu iespaidā mutuļoja un veidoja dažādas nākotnes ainas.
Tas notika pirms diviem simtiem gadu…
"Kalniešu stāstos viss noticis pirms diviem simtiem gadu," manās atmiņās ieskanējās mācītāja Veikfīlda balss. "Apmēram tāpat kā "reiz sensenos laikos"."
Sievietes, kuras iekritušas noburto klinšu lamatās, nostaigājušas tālus ceļus un pārgurušas, kuras nezināja, kur bijušas, ne arī to, kā tur nokļuvušas.
Jutu, ka uz rokām saceļas spalvas, it kā man saltu, un es sabijusies saberzēju sev augšdelmus. Divi simti gadu. No 1945. līdz 1743. gadam; jā, cik tur trūkst. Un tad vēl sievietes, kas ceļo cauri klintīm. "Vai vienmēr tikai sievietes?" man pēkšņi uzradās jautājums.
Un prātā iešāvās vēl kaut kas. Sievietes atgriezās. Svētīts ūdens, burvju vārdi vai duncis, bet viņas atgriezās. Tad jau varbūt tikai varbūt tas ir iespējams. Man jātiek atpakaļ uz Kreignedanu. Jutu mostamies uztraukumu, kas viegli apšķebināja dūšu, un es pastiepu roku pēc vīna glāzes, lai nomierinātos.
- Uzmanīgi! Mani meklējošie pirksti pieskārās gandrīz pilnajai kristāla glāzei, ko biju nevērīgi nolikusi uz sola sev blakus. Džeimija garā roka pašāvās pāri manam klēpim un paglāba glāzi par mata tiesu no katastrofas. Viņš viegli ar diviem lieliem pirkstiem satvēra slaido kājiņu un pakustināja glāzi šurpu turpu sev zem deguna, tad savilka uzacis un atdeva man glāzi atpakaļ.
- Reinas vīns, es izpalīdzīgi paskaidroju.
- Jā, es zinu, Džeimijs atteica ar mīklainu sejas izteiksmi. Tas ir Kolama, vai ne?
- Nūjā. Vai negribi malciņu pagaršot? Vīns ir ļoti labs. Es mazliet nedroši pacēlu glāzi. Mirkli svārstījies, Džeimijs to paņēma un nodzēra mazu malciņu.
- Jā, labs gan. Viņš atdeva glāzi atpakaļ. Un divreiz stiprāks nekā parasti. Kolams to dzer vakaros, jo viņam sāp kājas. Cik daudz tu izdzēri? Džeimijs jautāja, skatīdamies uz mani samiegtām acīm.
- Divas, nē, trīs glāzes, ar zināmu pašapziņu atbildēju. Vai tu gribi teikt, ka es esmu apreibusi?
- Nē, skotu puisis atteica, bet uzacis joprojām palika savilktas, es brīnos, ka vēl esi skaidrā. Gandrīz visi, kas dzer kopā ar Kolamu, pēc divām glāzēm jau ir zem galda. Viņš pastiepa roku un atkal atņēma man glāzi.
- Tomēr, viņš stingrā balsī turpināja, domāju, ka būs labāk, ja vairs nedzersi, citādi nevarēsi uzkāpt pa kāpnēm. Viņš pacēla trauku pie lūpām un uzsvērti izdzēra, tad tukšo glāzi neskatīdamies atdeva Leigērai.
- Aiznes to atpakaļ, labi, meitēn? Džeimijs nevērīgi izmeta. Ir jau vēls; laikam vajadzēs aizvest Bīčemas kundzi uz viņas istabu. Un, saņēmis mani zem elkoņa, viņš stūrēja uz durvīm, atstājot meiteni noskatāmies mums pakaļ, un viņas sejas izteiksme lika man atvieglojumā nopriecāties, ka ar skatienu nav iespējams nogalināt.
Džeimijs pavadija mani līdz istabai un, man par zināmu izbrīnu, ienāca arī iekšā. Taču izbrīns izzuda, tiklīdz viņš aizvēra durvis un norāva kreklu. Biju aizmirsusi pārsējus, ko jau vismaz divas dienas grasijos noņemt.
- Būšu laimīgs, kad tikšu no tām lupatām vaļā, viņš iesaucās, berzēdams sarežģīto neilona un lina strēmeļu veidojumu padusē. Knieš jau dienām ilgi.
- Brīnums, ka tu pats to nenorāvi, es teicu un pacēlu rokas, lai atraisītu mezglus.
- Pēc bāriena pirmajā reizē es baidījos. Viņš, bezkaunīgi smīnēdams, vērās manī no augšas. Domāju, ka dabūšu sukas, ja pieduršu pārsējam kaut pirkstu.
- Sukas tu dabūsi tūlīt, ja neapsēdīsies un nepaliksi mierā. Es tēloju stingro medmāsu. Uzliku abas rokas uz veselā pleca un mazliet nedroši nosēdināju puisi uz ķebļa.
Noņēmu saiti, kas turēja roku, un piesardzīgi iztaustīju pleca locītavu. Pietūkums un zilganums vēl bija manāms, bet pazīmes, kas liecinātu par muskuļu plīsumu, par laimi, neredzēju.
- Ja tik ļoti gribēji tikt no pārsēja vaļā, kāpēc tad neļāvi man to noņemt vakar pēcpusdienā? Džeimija izturēšanās aplokā bija mani samulsinājusi un mulsināja joprojām, īpaši tagad, kad redzēju apsārtušus ādas laukumus, kur lina pārsēju asās malas bija noberzušas to gandrīz jēlu. Uzmanīgi pacēlu saites, bet apakšā viss bija kārtībā.
Puisis no sāniem pavērās manī, tad sakaunējies nodūra skatienu.
- Nu, tas ir… ē… es negribēju, Alekam redzot, vilkt nost kreklu.