- Ak tu esi tik kautrīgs? es sausi noteicu un liku viņam pacelt roku, lai pārbaudītu, vai locītava kustas. Viņš mazliet saviebās, bet par manu piezīmi pasmaidīja.
- Ja es būtu kautrīgs, diez vai es puspliks sēdētu tavā istabā, vai ne? Nē, pie vainas ir mana rētainā mugura. Redzēdams, ka es neizpratnē savelku uzacis, viņš paskaidroja: Aleks zina, kas esmu… tas ir, viņš ir dzirdējis, ka mani pēra, bet nav redzējis. Zināt ir viena lieta, bet redzēt pašam savām acīm pavisam cita. Džeimijs, novērsis skatienu, uzmanīgi taustīja sāpošo plecu. Tad, pieri saraucis, lūkojās grīdā. Tas ir… varbūt tu nesapratīsi, ko es gribu teikt. Bet, ja tu zini, ka cilvēks cietis, tā ir tikai viena no lietām, ko tu par viņu zini, un tas nemaina tavas domas par viņu. To, ka esmu pērts, Aleks zina tāpat kā to, ka man ir sarkani mati, bet tāpēc viņš neizturas pret mani citādi. Tajā brīdī Džeimijs pacēla skatienu, gaidīdams kādu zīmi, ka es saprotu.
- Bet, kad pats redzi, tad tas ir kā… jauneklis saminstinājās, meklējot īstos vārdus, …tas ir mazliet… tas vairāk skar tevi, laikam to es gribu pateikt. Es domāju… ja viņš redzēs manas rētas, viņš vairs nevarēs skatīties uz mani, nedomājot par tām. Un es redzēšu, ka viņš par tām domā, un arī es tās atcerēšos un… Džeimijs apklusa un paraustīja plecus.
- Nūjā. Laikam nepratu tev izskaidrot, vai ne? Lai nu kā, jāsaka, ka tas man ir ļoti sāpīgs jautājums. Galu galā pats es savu muguru nevaru redzēt; varbūt nav tik ļauni, kā iedomājos. Biju redzējusi uz ielas vīrus, kas centās pārvietoties ar kruķiem, un garāmgājējus nolaižam acis, un nodomāju, ka viņš izskaidrojis diezgan labi.
- Bet pret to, ka tavu muguru redzu es, tev iebildumu nav?
- Nē. Džeimija balsī ieskanējās viegls izbrīns, un viņš uz mirkli apklusa, lai apdomātu manu jautājumu. Laikam jau… laikam jau tāpēc, ka tu proti parādīt, ka jūti man līdzi, bet neliec justies nožēlojamam.
Viņš pacietīgi gaidīja nekustēdamies, kamēr es nostājos viņam aiz muguras un izpētīju rētas. Nezināju, cik ļauni, viņaprāt, izskatījās, bet skats bija pietiekami nepatīkams. Kaut skatījos sveces blāvajā gaismā un biju jau reiz rētas redzējusi, mani pārņēma šausmas. Pirmajā reizē biju apskatījusi tikai plecu. Rētas klāja visu muguru no pleciem līdz jostasvietai. Daudzas bija gandrīz izzudušas, atstājot vien tievas, bālas svītriņas, bet nopietnākās brūces sadzīstot veidoja biezas, sudrabainas vagas, kas šķērsoja gludos muskuļus. Ar nožēlu secināju, ka agrāk mugura bijusi glīta. Ada bija gaiša un tvirta, kaulu un muskuļu līnijas joprojām bija vingras un spēcīgas, pleci gludi un stūraini, mugurkauls līdzena, taisna un dziļa rieva starp noapaļotajām muskuļu šķiedrām.
Džeimijam izrādījās taisnība. Skatoties uz šo perverso sakropļojumu, man gribot negribot acu priekšā atainojās notikums, kas bija atstājis tādas pēdas. Centos neļauties iztēlei izplestas, uz augšu paceltās muskuļotas rokas, piesietas pie staba, virves graužas miesā, galva, ko apņem vara krāsas matu vainags, neciešamās sāpēs piespiesta kokam -, tomēr tādas ainas cita pēc citas raisījās acu priekšā. Vai nelaimīgais pēršanas laikā kliedza? Steigšus atvairīju šo domu. Protams, biju dzirdējusi nostāstus, kas pēc kara pamazām līdz mums bija atklīduši no Vācijas, par zvērībām, kuras bija nesalīdzināmi briesmīgākas par šo pērienu, bet Džeimijam bija taisnība: dzirdēt ir pavisam kas cits nekā redzēt.
Nevilšus pastiepu roku, it kā spētu ar pieskārienu viņu dziedināt un ar pirkstiem izdzēst ievainojuma pēdas. Jaunais skots dziļi nopūtās, bet nepakustējās, kamēr es ar pirkstu pa kārtai vilku pa visām lielajām rētām, it kā lai parādītu nodarījuma apmērus, ko viņš pats nevarēja novērtēt. Beidzot atstāju rokas viegli guļam viņam uz pleciem un klusēju, meklējot vārdus.
Džeimijs uzlika plaukstu manējai un viegli saspieda par zīmi, ka saprot to, ko nespēju izteikt.
- Ar citiem notikušas vēl ļaunākas lietas, meitēn, viņš klusi noteica. Tad palaida manu roku, un mirkļa burvība bija lauzta. Tāda sajūta, ka dzīst labi, viņš sacīja, cenšoties no sāniem paskatīties uz pleca ievainojumu. Vairs tik traki nesāp.
- Tas ir labi, es teicu, atbrīvojusies no kāda kamola, kas likās iesprūdis rīklē. Dzīst labi, izveidojusies smuka krevele, un vairs nesulo. Turi tikai brūci tīru un vēl pāris dienu centies nesapūlēt roku. Uzsitu pa veselo plecu, tādējādi liekot saprast, ka viņš var iet. Bez manas palīdzības uzvilcis kreklu, viņš sabāza to kiltos.
Kad Džeimijs apstājās pie durvīm, nezinādams, ko teikt uz atvadām, mūs uz mirkli pārņēma mulsums. Beidzot viņš uzaicināja mani nākamajā dienā uz stalli apskatīt nesen atskrējušo kumeļu. Es apsolīju, ka aiziešu, un mēs reizē novēlējām viens otram labu nakti. Pasmējāmies par to un muļķīgi mājām ar galvām, kamēr es aizvēru durvis. Uzreiz likos gultā un, apreibusi no vīna, tūlīt aizmigu, bet sapņoju biedējošus sapņus, kurus no rīta vairs neatcerējos.
Nākamajā dienā pēc gara rīta cēiiena, ko pavadīju, ārstējot slimniekus, meklējot pieliekamajā zālītes, lai atjaunotu medikamentu skapja krājumus, un mazliet ceremoniāli rakstot atzīmes Deivija Bītona melnajā žurnālā, es, noilgojusies pēc svaiga gaisa un kustībām, pametu šauro kambarīti.
Tobrīd tuvumā neviena nemanīja, un es izmantoju izdevību papētīt pils augšējos stāvus, pabāzusi degunu tukšās istabās un vītņu kāpnēs, iztēlē veidoju pils karti. Plānojumam nepiemita itin nekāda struktūra, un tas vēl bija maigi teikts. Gadu gaitā dažādās vietās bija piebūvēts pa kādai telpai, līdz vairs nebija iespējams noteikt, vai te vispār kādreiz bijis projekts. Piemēram, šajā gaitenī sienā pie trepēm bija iekārtots alkovs, un tam acīmredzot nebija kāda noteikta mērķa kā vien lietderīgi izmantot telpu, kas dzīvošanai bija par mazu.
Alkovu daļēji aizsedza svītrains lina aizkars; es būtu neapstājoties pagājusi tam garām, ja nepamanītu, ka aiz tā pazib kas balts. Nostājos pie pašas aizkara malas un palūkojos, kas tur iekšā notiek. Baltais plankums izrādījās Džeimija krekla piedurkne, kas aizslīdēja gar meitenes muguru, kad viņš to pievilka sev klāt, lai skūpstītu. Meitene sēdēja savam mīlniekam klēpī, un viņas dzeltenie mati, uztvēruši pa šauro logu iespīdējušos saules starus, novizēja kā foreļu strauts saulainā rītā.
Neziņā apstājos. Man nebija nekādas vēlēšanās jauniešus izspiegot, bet es baidījos, ka soļi uz gaiteņa akmeņiem liktu viņiem saausīties. Kamēr es tā minstinājos, Džeimijs atraisījās no apskāviena un pacēla galvu. Mūsu skatieni satikās, un viņa sejā satraukumu nomainīja izteiksme, kas liecināja, ka viņš mani pazinis. Savilcis uzacis un ironiski viegli paraustījis plecus, viņš uzsēdināja meiteni stingrāk uz ceļa un pieliecās, lai turpinātu iesākto. Es arī paraustīju plecus un uz pirkstgaliem aizlavījos projām. Nav mana darīšana. Taču man bija stipras aizdomas, ka gan Kolams, gan meitenes tēvs šo "pazīšanos" uzskatītu par augstākajā mērā nepiedienīgu. Ja viņi rūpīgāk neizvēlēsies tikšanās vietu, tad nākamreiz Džeimijs pērienu dabūs savas vainas dēļ.
Kad todien aizgāju vakariņās, ieraudzīju Džeimiju ar veco Aleku un apsēdos abiem vīriešiem pretī pie garā galda. Jauneklis mani diezgan priecīgi sveicināja, acis tomēr varēja manīt zināmu piesardzību. Vecais Aleks sagaidīja mani ar parasto "mphmmm". Sievietes, kā viņš man bija pastāstījis aplokā, īpaši neinteresējas par zirgiem, tāpēc ar viņām grūti atrast kopīgu valodu.
- Kā veicas ar zirgu iejāšanu? es jautāju, lai pārtrauktu žokļu cītīgo kustināšanu galda otrā pusē.
- Tīri labi, Džeimijs piesardzīgi atbildēja.