Palūkojos viņā pāri šķīvim ar vārītiem rāceņiem.
- Tavas lūpas, Džeimij, izskatās mazliet satūkušas. Zirgs pie vainas, vai? es šķelmīgi jautāju.
- Kā ta'. Viņš samiedza acis. Neredzēju, ka šis purina galvu. Puisis runāja rāmi, bet jutu, ka manai tupelei zem galda uzgulst liela kāja. Tā tur pakavējās tikai mirkli, bet brīdinājums bija nepārprotams.
- Nelāgi. Tādas ķēveles var būt bīstamas, es nevainīgi sacīju.
Kad ierunājās vecais Aleks, kāja smagi uzmina manējai.
- Ķēveles? Tu tak neiejāj ķēves, ko, puis? Izmantoju savu otru kāju kā sviru; tā kā man tas neizdevās, tad tikai iespēru Džeimijam pa potīti. Viņš negaidīti sarāvās.
- Ko tu rausties? Aleks noprasīja.
- Iekodu mēlē, nomurmināja Džeimijs, nikni skatīdamies uz mani pāri rokai, ko bija piespiedis mutei.
- Jauns cilvēks, bet šitāds lempis. Ko citu gaidīt no stulbeņa, kurš pat nejēdz turēties pa gabalu no zirga, kad… Aleks purpināja vēl vairākas minūtes, apsūdzēdams savu palīgu neveiklībā, slinkumā, muļķībā un vispārējā neattapībā. Džeimijs, kurš, manuprāt, nemaz nebija lempīgs, visa šī pentera laikā turēja galvu noliektu un flegmātiski ēda, lai ari vaigi kaisa. Es līdz maltītes beigām nosēdēju, kautrīgi pievērsusi acis savam šķīvim.
Atteicies no otras porcijas sautējuma, Džeimijs pēkšņi pameta galdu, tādējādi apraujot Aleka tirādi. Mēs ar staļļmeistaru kādu laiku klusēdami ēdām. Ar pēdējo maizes kumosu izslaucījis šķīvi, vecais vīrs iestūma to mutē, atliecās un izsmējīgi nopētīja mani ar savu vienīgo zilo aci.
- Zin', tev nevajadzēja tā dracelēt to puiku, viņš ierunājās. Ja viņas tēvam vai Kolamam tas nāks ausīs, Džeimijs dabūs ko vairāk par zilumu zem acs.
- Piemēram, sievu? es jautāju, skatīdamās Alekam tieši sejā. Vecais gausi pamāja ar galvu.
- Varētu būt. Un ne jau tādu, kāda viņam ģeldētu.
- Ak tā? Biju par to mazliet izbrīnīta, jo aplokā biju noklausījusies Aleka piezīmes.
- Nē, šitam šķeistam vajag kārtīgu sievišķi, nevis tādu mergu. Un Leigēra pat vēl piecdesmit gadu vecumā būs skuķis. Allaž drūmā mute savilkās vaibstā, kas līdzinājās smaidam. Tu varbūtam domā, ka es visu mūžu esmu nodzīvojis pa stalli, bet man bij sieva, kas bij sieviete, un es ļoti labi zinu atšķirību. Zilā acs nozibsnīja, kad viņš uzslējās kājās. Un tu ar' to zini, meitēn.
Es instinktīvi izstiepu roku, lai viņu apturētu.
- Kā tu zini… es iesāku. Vecais Aleks nicīgi nošņaukājās.
- Varbūtam man ir tikai viena acs, zeltenīt, bet tas nenozīmē, ka esmu akls. Šļūkādams kājas, viņš devās projām un pa ceļam vēl šad tad iespurcās. Es atradu kāpnes un devos uz savu istabu, lauzīdama galvu, ko vecais staļļmeistars bija gribējis pateikt ar pēdējo piezīmi, ja tai vispār bija kāda nozīme.
9 saiets
šķita, ka mana dzīve ieiet, ja ne stingri noteiktā ritmā, tad vismaz pamazām iegūst aptuvenas aprises. Cēlos rītausmā, kopā ar citiem pils iedzīvotājiem lielajā zālē ieturēju brokastis, tad, ja Fica kundze neatsūtīja man pacientus, devos uz milzīgajiem pils dārziem. Tur pastāvīgi strādāja vairākas sievietes ar veselu baru palīgu, dažāda vecuma zēnu, kuri visu laiku pārvietojās, staipot atkritumus, instrumentus un mēslu kravas. Es parasti dārzā strādāju dienā, dažkārt palīdzēju virtuvē sagatavot tikko novākto ražu vai nu tūlītējai apēšanai, vai glabāšanai, ja vien kāds negadījums nelika steigties uz "Baciļu perēkli", kā biju iesaukusi Bītona šausmu kambari.
Laiku pa laikam, izmantodama Aleka ielūgumu, es apmeklēju staļļus vai aploku un ar prieku vēroju, kā zirgiem lieliem kušķiem nokrīt savēlusies ziemas vilna un kā tie, ēdot pavasara zāli, kļūst spēcīgi un viņu spalva spīdīga.
Gadījās, ka, dienas darbu nogurdināta, tūlīt pēc vakariņām likos gultā. Šad tad, ja spēju noturēt acis vaļā, pievienojos ļaudīm, kas pulcējās lielajā zālē, lai klausītos stāstus, dziesmas un arfas vai dūdu mūziku. Stundām ilgi kā apburta varēju klausīties barda velsieša Gvilina balsī, kaut ari visbiežāk man nebija ne jausmas, ko viņš runā.
Pamazām pils iemītnieki aprada ar manu klātbūtni un es pieradu pie viņiem, dažas sievietes sāka bikli izrādīt vēlmi sadraudzēties un iesaistīt mani sarunās. Skaidri varēja redzēt, ka cilvēkus moka ziņkāre, kas es tāda esmu, bet uz visiem nedroši uzdotajiem jautājumiem es atbildēju, variējot to stāstu, ko biju atklājusi Kolamam, un pēc laiciņa
cilvēki samierinājās, ka neko vairāk neuzzinās. Aptvērušas, ka es kaut ko saprotu no zālītēm un dziedināšanas, sievietes lūdza man padomu, kā ārstēt dažādas kaites, kas bija piemeklējušas viņu bērnus, vīrus un mājdzīvniekus, vairumā gadījumu nozīmības ziņā pēdējos divus atstājot apmēram vienā līmenī.
Bez parastajiem jautājumiem un tenkām bieži tika spriests par tuvojošos Saietu, ciemojoties aplokā, biju dzirdējusi arī veco Aleku to pieminam. Nospriedu, ka Saiets ir nozīmīgs notikums, un, redzot, kādos mērogos noris gatavošanās, par to vēlreiz pārliecinājos. Uz lielajām virtuvēm nepārtrauktā straumē plūda produkti, lopkautuves šķūnī aiz vieglu dūmu aizsega, kas aizbaidīja mušas, karājās vairāk nekā divdesmit kautķermeņi ar nodīrātu ādu. Pils pagrabā sanesa ar ratiem atvestos alus kublus, no ciema dzirnavām piegādāja maisus ar bīdeļmiltiem pīrāgu cepšanai, un katru dienu no dārziem, kas atradās ārpus pils mūriem, nesa ar ķiršiem un aprikozēm pilnus grozus.
Mani uzaicināja piedalīties vienā no šīm augļu lasīšanas ekspedīcijām kopā ar vairākām jaunām sievietēm no pils, un es ar lielāko prieku ielūgumu pieņēmu, jo ļoti gribēju izrauties no akmens mūru biedējošās ēnas.
Dārzs bija skaists, un es sajūsmināta staigāju pa Skotijai raksturīgi vēsā rīta dūmaku, meklēju koku mitrajās lapās paslēpušos košos ķiršus un gludās, apaļīgās aprikozes, katru augli es viegli saspiedu pirkstos, lai noteiktu, vai tas ir nogatavojies. Mēs ņēmām tikai tos labākos, piekrāvām pilnus grozus sulojošu augļu, ēdām, cik gāja vēderā, un pārējo nesām uz pili, kur no tiem gatavoja kūkas un pīrāgus. Milzīgie pieliekamā plaukti bija gandrīz pilni ar cepumiem, liķieriem, šķiņķiem un citādām delikatesēm.
- Cik daudz cilvēku tad parasti ierodas uz Saietu? es jautāju Magdalēnai, vienai no meitenēm, ar kuru biju iedraudzējusies.
Viņa, savilkusi strupo, vasarraibumaino degunu, apdomājās.
- īsti nezinu. Iepriekšējais lielais Saiets Leohas pilī notika pirms gadiem divdesmit vai vairāk, un tad te bij, nu, varbūtam divi simti vīru nu, tas bij tad, kad nomira vecais Džeikobs un Kolams kļuva par pilskungu. Šogad varētu būt vairāk; bij laba raža, un ļaudis būs atlikuši kādu nebūt mazumiņu naudas, tāpēc daudzi ņems līdzi sievas un bērnus.
Dalībnieki jau pamazām saradās pili, lai ari biju dzirdējusi, ka Saieta oficiālā daļa zvēresta nodošana, "jakts" un spēles nesāksies vēl vaii akas dienas. Kolama izcilākie zemturi un nomnieki tika izmitināti pašā pili, bet trūcīgākie karakalpi un zemnieki izveidoja nometni papuvē pie strauta, kas ietecēja pils dīķi. Netālu no tilta ceļojoši skārdnieki, č igāni un sīkpreču tirgotāji bija uz ātru roku sarīkojuši gadatirgu. Gan pils iedzīvotāji, gan ļaudis no netālā ciema pa vakariem, kad dienas darbi apdarīti, bija sākuši te iegriezties, lai nopirktu kādu darbarīku vai greznumlietu, paskatītos žonglieru uzstāšanos un paklausītos jaunākās baumas.
Es cītīgi vēroju, kā ļaudis nāk un iet, tīšuprāt bieži apmeklēju staļļus un aploku. Tagad tie bija stāvgrūdām pilni, jo pils staļļos bija dota pajumte arī viesu zirgiem. Cerēju, ka Saieta saceltā jucekļa un nekārtību dēļ man nebūs grūti atrast izdevību aizbēgt.