Ar Geilisu Dankenu es iepazinos vienā no augļu lasīšanas talkām. Zem alkšņa saknēm uzgāju nelielu bariņu mušmiru un meklēju vēl. Koši sarkanās cepurītes drūzmējās nelielos pulciņos, pa četrām piecām sēnēm kopā, bet šajā dārza daļā garajā zālē es atradu tādus vairākus. Kamēr es, meklējot sēnes, virzījos uz dārza malu, te pieliecoties, te nometoties četrrāpus, lai savāktu trauslos kātiņus, augļu lasītāju balsis kļuva klusākas.
- Tās it kā ir jiftīgas, man aiz muguras kāds ierunājās. Es izslējos, jo, lasot mušmires, biju pieliekusies, un sāpīgi atsitu galvu pret priedes zaru, zem kura sēnes auga.
Kad acis noskaidrojās, redzēju, ka lielā smējēja ir slaida auguma jauna sieviete, varbūt dažus gadus vecāka par mani, gaišiem matiem un ādu, ar neredzēti skaistām, zaļām acīm.
- Piedod, ka smejos par tevi, viņa atvainojās, vaigos ievelkoties bedrītēm, un nokāpa iedobumā, kur stāvēju es. Nespēju novaldīties.
- Laikam jau izskatos jocīga, es diezgan nelaipni atteicu, berzēdama sāpošo vietu, kur biju sasitusi galvu. Paldies par brīdinājumu, bet es zinu, ka šīs sēnes ir indīgas.
- Ak tā? Un kuru tad tu grasies piebeigt, ko? Varbūt savu viru? Ja izdosies, pasaki man, un es ari pamēģināšu. Viņas smaids bija lipīgs, un es pamanīju, ka ari es esmu sākusi smaidīt.
Es paskaidroju, ka svaigas sēņu cepurītes patiešām ir indīgas, bet no žāvētām sēnēm var pagatavot pulveri, kas ļoti labi palīdz apturēt asiņošanu, ja uzkaisa uz brūces. Tā vismaz teica Fica kundze; un viņai es uzticējos vairāk nekā Deivija Bītona "Dziednieka rokasgrāmatai".
- Ko tu neteiksi! Jaunā paziņa joprojām smaidīja. Un vai tu zināji, ka šīs… viņa pieliecās un izslējās ar sauju sīku zilu ziediņu ar sirdsveida lapiņām, izsauc asiņošanu?
- Nē! Es satrūkos. Kam tad vajag izsaukt asiņošanu?
Sieviete paskatījās uz mani ar sejas izteiksmi, kas liecināja, ka viņas
pacietības mērs tūlīt būs pilns.
- Nu taču, lai tiktu vaļā no negribēta bērna. Šis puķītes izsauc mēnešreizes, bet tikai pašā sākumā. Ja par vēlu, tad gan sieviete, gan bērns var aiziet pie tēviem.
- Šķiet, tu daudz zini par tādām lietām, es sacīju, joprojām neapmierināta, ka izrādījos muļķe.
- Šo un to. Meičas no ciema mēdz nākt pie manis ar šādām lietām, gadās ari pa kādai precētai sievai. Ļaudis sauc mani par raganu. Viņa tēlotā izbrīnā iepleta savas skaistās acis. Bet smaids no lūpām nenozuda. Taču, tā kā mans vīrs ir apgabala prokurors, tad viņi nerunā pārāk skaļi.
- Un tas jaunais puisis, ar kuru tu kopā te ieradies, viņa turpināja, atzinīgi pamājot ar galvu, tas, kura ieēdināšanai gatavots dažs labs mīlas dzēriens. Vai viņš ir tavējais?
- Manējais? Kurš? Tu domā… ē… Džeimiju? Es satrūkos.
Jaunā sieviete izskatījās uzjautrināta. Viņa apsēdās uz izgāzta koka stumbra un izklaidīgi tina ap rādītājpirkstu gaišo matu šķipsnu.
- Nūjā. Ne mazums meiteņu labprāt izvēlētos puisi ar tādām acīm un matiem, tas nekas, ka par viņa galvu izsludināta atlīdzība un viņam nav plika graša pie dvēseles. Taču tēvi, protams, var būt citādās domās.
- Bet es, viņa turpināja, vērdamās tālumā, esmu lietišķa sieviete. Es apprecēju vīrieti, kuram ir skaista māja, atlikts kāds mazumiņš naudas un ari stāvoklis sabiedrībā. Ja runājam par matiem, viņam tādu nav, un acis, nekad neesmu ievērojusi, kādas tās ir, toties viņš mani netraucē bieži. Svešā pastiepa grozu, ko turēja rokā, lai varu redzēt, kas tur iekšā. Pašā apakšā gulēja četri sakņu bumbuļi.
- Malvas saknes, viņa paskaidroja. Mans virs laiku pa laikam cieš no māgas kaites. Smirdina gaisu kā vērsis.
Nolēmu neturpināt sarunu par šo tēmu, kamēr neesam aizrunājušās pārāk tālu.
- Es vēl neesmu stādījusies priekšā, teicu un pastiepu roku, lai palīdzētu sievietei piecelties. Mani sauc Klēra. Klēra Bīčema.
Delna, kas saņēma manējo, bija slaida, ar slaikiem, baltiem pirkstiem, tomēr ievēroju, ka to gali notriepti, droši vien ar to augu un ogu sulu, kas gulēja grozā blakus malvas saknēm.
- Es zinu, kas tu esi, viņa noteica. Kopš ieradies pilī, ciemā no ļaužu valodām dūc kā bišu spietā. Mani sauc Geilisa, Geilisa Dankena. Viņa ielūkojās manā grozā. Ja tu meklē balgan-buachrach, es varu parādīt, kur tās aug griezdamās.
Es pieņēmu laipno piedāvājumu, un mēs kādu brīdi klejojām pa nelielām graviņām ap augļu dārzu, čamdījām zem satrunējušiem stumbriem un rāpojām pa zaigojošu ezeriņu krastiem, kur bagātīgi auga šīs sīkās suņusēnes. Geilisa ļoti labi pārzināja vietējos augus un to medicīnisko pielietojumu, kaut arī daži no viņas ieteikumiem man likās, maigi izsakoties, visai apšaubāmi. Piemēram, es negribēju ticēt, ka sangvinārijai varētu būt tik spēcīga iedarbība, lai uz tava sāncenša deguna parādītos kārpas, un tikpat neticami man likās, ka meža sārmene varētu pārvērst krupjus par baložiem. Kad zintniece stāstīja šos stāstus, acīs viņai dega nerātna uguntiņa, un tas liecināja, ka viņa pārbauda, cik plašas ir manas zināšanas, vai varbūt gribēja rast apstiprinājumu vietējo aizdomām, ka man piemīt burvju vara.
Par spīti tam, ka Geilisa laiku pa laikam pavilka mani uz zoba, viņa likās patīkama sarunu biedre, asprātīga un jautra, kaut ari uz dzīvi raudzījās mazliet ciniski. Šķiet, viņa par visiem ciemā, apgabalā un pilī zināja visu, ko bija vērts zināt; sēņojot mēs retumis apstājāmies atvilkt elpu, un šajos brīžos Geilisa mani izklaidēja ar sūdzībām par vīra "māgas vainu" un smieklīgām, nedaudz ļaunprātīgām tenkām.
- Ļaudis melš, ka Heimišs neesot sava tēva dēls, viņa negaidīti ieminējās, runājot par Kolama vienīgo atvasi, sarkanmataino septiņus astoņus gadus veco puišeli, kuru biju redzējusi zālē pie vakariņu galda.
Ši ziņa mani īpaši nepārsteidza, jo pati jau biju izdarījusi secinājumus. Brīnījos vienīgi par to, ka ir tikai viens bērns ar apšaubāmu paternitāti, jādomā, ka Letīcijai veicies vai arī viņa bija gana gudra, lai laikus sameklētu tādu cilvēku kā Geilisa. Un es visai nesaprātīgi atklāju savus minējumus Geilisai.
Viņa atmeta garos, gaišos matus un sāka smieties.
- Nē, pie manis viņa nenāk. Tici man, gaišmatainajai Letīcijai nav vajadzīga šāda palīdzība. Ja vietējiem ievajadzētos kādu raganu, tad viņi darītu prātīgāk, ja lūkotos pēc tās pilī, nevis ciemā.
Ļoti gribēju mainīt šo tēmu pret kādu drošāku, tāpēc ierunājos par pirmo, kas iešāvās prātā.
- Ja Heimišs nav Kolama dēls, tad kurš ir tēvs? es jautāju, rāpjoties pāri lielu akmeņu kaudzei.
- Nu taču! Tas jaunais puisis. Sieviete pagriezās pret mani, mazā mute bija savilkta izsmējīgā smīnā, un košzaļās acis nerātni zibēja. Džeimijs.
Dārzā es atgriezos viena pati un satiku Magdalēnu, kurai mati spraucās no lakata apakšas un acis bailēs bija plati ieplestas.
- Ak te tu esi, viņa atvieglojumā izdvesa. Mēs jau gājām atpakaļ uz pili, kad attapos, ka esi pazudusi.
- Cik laipni, ka nācāt mani meklēt. Es pacēlu grozu ar ķiršiem, ko biju atstājusi zālē. Bet es ceļu zinu.
Magdalēna purināja galvu.
- Vienai pa mežu staigājot, mīļā, ļoti jāsargājas, jo uz Saietu sabraukuši visi tie amatnieki un citādi ļauži. Kolams vēlējis… Pēkšņi meitene aizšāva roku mutei priekšā.