- Jā? viņš vaicāja.
- Tu esi… ē… diezgan liela auguma, vai ne? es teicu. Viegls smaidiņš izlieca Džeimija lūpas, un viņš pamāja ar galvu, acīmredzot prātodams, ko esmu sadomājusi.
- Pietiekami, lai man būtu pa spēkam gandrīz it viss, viņš atbildēja.
Jutos saņēmusi iedrošinājumu un neuzkrītoši pievirzījos tuvāk, lai mani nejauši nesadzirdētu kāds no tiem, kas atklīduši no laukuma.
- Un ari pirksti tev ir stipri? es turpināju viņu tincināt.
Puisis pakustināja vienas rokas pirkstus, un viņa smaids kļuva platāks.
- Kā tad, tā ir gan. Vai tev gadījumā nav jāpārplēš daži kastaņi? Viņš skatījās uz mani no augšas, un acis dzirkstīja jautri un viltīgi.
Aši pametu skatienu viņam garām uz skatītāju pulciņu laukumā.
- Drīzāk vajadzētu izcelt no uguns. Es pacēlu galvu un ieraudzīju jautājošu zilo acu skatienu. Vai tu to vari?
Brīdi viņš, joprojām smaidīdams, raudzījās manī, tad paraustīja plecus.
- Tikai tad, ja kājiņa ir tik gara, ka var satvert pirkstos. Bet vai tu vari dabūt prom tos ļautiņus? Iejaukšanās nevienam nepatiks, turklāt neesmu savējais.
Nebiju iedomājusies, ka mana lūguma izpildīšana varētu apdraudēt Džeimiju, un es sāku šaubīties, bet likās, ka viņš ir gana azartisks, lai, par spīti briesmām, mēģinātu.
- Ja mēs abi pieietu tuvāk paskatīties un ja es, ieraugot tādu briesmīgu skatu, noģībtu, kā tu domā…?
- Vai tad tu neesi pieradusi pie asinīm? Viena uzacs izsmējīgi savilkās uz augšu, un viņš pasmaidīja. Jā, tā būs labi. Un vēl labāk būtu, ja tu varētu nogāzties no tās bīnes.
Atklāti sakot, jutu nelielu nelabumu, ka būs jāskatās uz puiku, bet nebija tik traki, kā biju baidījusies. Nagla bija stingri iedzīta cauri auss augšējai daļai, tuvu pie malas, un ārā bija palikušas krietnas divas collas no naglas stūrainā kāta, bez galviņas. Asiņu gandrīz nemanīja, zēna seja liecināja, ka viņš jūtas slikti un ir pārbijies, bet stipras sāpes viņu nemocīja. Sāku jau domāt, ka Geilisai, kura uzskatīja šo par visai maigu sodu, varbūt bijusi taisnība, ja ņem vērā tālaika skotu jurisprudences vispārējās tendences, taču manu uzskatu, ka sods ir barbarisks, tas nemainīja ne par mata tiesu.
Džeimijs neuzkrītoši spraucās cauri skatītāju bariņam. Pārmetoši viņš pakratīja galvu uz zēna pusi.
- Ei, tu puika! Viņš noklakšķināja mēli. Esi iekūlies pamatīgā ķezā, ko? Džeimijs uzlika vienu lielo, stipro roku uz siekstas koka malas, it kā lai tuvāk apskatītu ausi. Ū, zeņķi, viņš paļājoši novilka, nav te, ko mocīties. Maķenīt parauj galvu sāņš, un viss cauri. Nu, vai palīdzēt? Viņš pastiepa roku, it kā gribētu satvert zēnu aiz matiem un paraut. Ādmiņa māceklis bailēs iesmilkstējās.
Sapratusi, ka Džeimijs man dod zīmi rīkoties, es atkāpos, tīšuprāt stipri uzminot uz kājas sievietei, kas stāvēja man aiz muguras, un, kad mana zābaka papēdis saspieda viņas metatarsālos kaulus, viņa sāpēs iekaucās.
- Lūdzu, atvainojiet, es izdvesu. Man… reibst galva! Lūdzu… Es novērsos no siekstas, paspēru divus trīs grīļīgus soļus un tvēros pie tuvāk stāvošo piedurknēm. Paaugstinājuma mala bija tikai sešas collas no manis; cieši pieķēros trauslai meitenei, kuru jau iepriekš biju noskatījusi saviem nolūkiem, un ar galvu pa priekšu gāzos zemē, paraujot viņu sev līdzi.
Svārku un kliedzienu juceklī mēs ripojām pa slapjo zāli. Beidzot atlaidu meitenes blūzi un atkritu dramatiskā pozā ar izplestām rokām, lietus lāses kapāja manu augšup pavērsto seju.
No trieciena es patiesi biju palikusi bez elpas meitene bija uzkritusi man virsū -, un, klausoties, kā ap mani skan satrauktas balsis, es cīnījos pēc skābekļa. Man pāri gāzās pieņēmumi, priekšlikumi un satraukti izsaucieni stiprāk nekā ūdens gāzmas no debesīm, bet divas pazīstamas rokas piecēla mani sēdus, un es ielūkojos nopietnās, norūpējušās zilās acīs, kad atvēru savējās. Viegla plakstu sakustēšanās deva man zīmi, ka uzdevums izpildīts, un es jau pati redzēju, ka ādmiņa zellis ar ausij piespiestu mutautu, pūļa, kas bija pagriezies pret jaunās sensācijas vietu, nemanīts, lielā ātrumā joza uz savu mitekli.
Ciema iedzīvotāji, kas vēl nupat bija alkuši zēna asiņu, pret mani bija pati laipnība. Mani saudzīgi piecēla un ienesa atpakaļ Dankenu mājā, kur man iedeva brendiju un tēju, apsedza ar siltām segām un izrādīja līdzjūtību. Mani atlaida tikai tad, kad Džeimijs skaidri un gaiši pateica, ka mums jādodas projām, tad vārda tiešā nozīmē pacēla mani no dīvāna un, neņemdams vērā namatēva un namamātes izsaucienus, devās uz durvīm.
Atkal sēžot seglos Džeimijam priekšā (manu zirgu vedām aiz pavadas), es mēģināju pateikties par palīdzību.
- Tas nebija grūti, meitēn, viņš noraidīja manu pateicību.
- Bet tu riskēji, es paliku pie sava. Kad lūdzu tev palīdzēt, neiedomājos, ka tas var būt tev bīstami.
- Ak, Džeimijs izvairīgi atteica. Un pēc brīža, gandrīz vai smiedamies, piebilda: Tu taču nedomā, ka būšu lielāks zaķapastala nekā maza ārmaliešu merģele, vai ne?
Viņš paskubināja zirgus rikšos, jo ceļmalā ēnas jau biezēja krēslā. Pēc tam mēs daudz nerunājām. Un, kad sasniedzām pili, viņš atstāja mani pie vārtiem, vien klusā balsī nosmejoties:
- Visu labu, Ārmaliešu kundze. Bet man bija sajūta, ka dzimusi draudzība, kas bija mazliet nopietnāka nekā kopīga tenkošana zem ābeles.
10 zvēresta došana
Nākamajās divās dienās pili valdīja briesmīgs juceklis, cilvēki staiIml gāja šurpu turpu, tika veikti visādi gatavošanās darbi. Apmeklētāju skaits manā medicīniskajā praksē krasi samazinājās: saindēšanās upuri bija izveseļojušies, bet pārējie bija pārāk aizņemti, lai slimotu. Ja neņem vērā nelielu pacientu pieplūdumu, ko radīja zēni, kuri, stiepjot malku krāsnīm, bija pirkstos sarāvuši skabargas, un apdegumi un applaucējumi ķēķa meitu vidū, nekādi negadījumi nenotika.
Es ari pati jutos satraukta. Šodien vakarā vajadzēja norisināties lielajam notikumam. Fica kundze man pastāstīja, ka visi Makenziju klana vīri, kas vien spējīgi nest ieročus, šovakar sanāks zālē nodot uzticības zvērestu Kolamam. Kad pilī risināsies tik nozīmīga ceremonija, staļļi paliks nepieskatīti.
Palīdzot virtuvē un augļu dārzā, man bija izdevies nobēdzināt pietiekami lielu pārtikas krājumu, kas, manuprāt, būtu nodrošinājums vairākām dienām. Ūdens blašķes gan man nebija, bet es biju sameistarojusi aizstājēju no smagākās stikla krūzes, ko atradu savā ārsta kambari. Pateicoties Kolamam, man bija izturīgi zābaki un silts mētelis. Dabūšu vēl pieklājīgu zirgu; pēcpusdienās, kad apmeklēju staļļus, biju vienu noskatījusi. Naudas man nebija, bet slimnieki man bija sadevuši sauju visādu sīkumu: lentes, kokgriezumus un rotaslietas. Vajadzības gadījumā es varētu tos apmainīt pret nepieciešamajām lietām.
Jutos nelāgi, ka Kolamam par viesmīlību un pils iemītniekiem par draudzību atmaksāju, tā vienkārši pazūdot bez viena vārda vai atvadu vēstules, bet ko es galu galā varētu teikt? Kādu laiku jau biju lauzījusi galvu par šo problēmu, tomēr izlēmu vienkārši doties projām. Sāksim ar to, ka man nebija papīra, uz kā rakstīt, un es nevēlējos riskēt un iet to meklēt Kolama istabās.
Stundu pēc tumsas iestāšanās es piesardzīgi tuvojos staļļiem, sasprindzināti klausījos, vai nedzirdēšu kādas skaņas, kas liecinātu par cilvēka klātbūtni, taču likās, ka visi ir zālē un gatavojas ceremonijai. Staļļa durvis bija mazliet iestrēgušas, tomēr, kad pagrūdu stingrāk, tās ādas virās klusi vērās uz iekšpusi.