Выбрать главу

Krūze bija tukša. Frenks visu ūdeni bija izlietojis, pošoties uz tik­šanos ar Beinbridžu, un es nebiju piepildījusi krūzi no tualetes krāna. Paņēmu flakonu un dāsni ielēju sev plaukstā franču smaržūdeni. Aši saberzēju rokas, lai aromāts neizgaist, un izbraucu tās cauri matiem. Vēl kādu drusku uzpilināju uz ķemmes un atsukāju matus aiz ausīm.

Jā. Tā ir labāk, es nospriedu, grozīdama galvu, lai plankumainajā spogulī nopētītu rezultātu. Mitrums bija izkliedējis no matiem elek­trību, un tie tagad smagos, spožos viļņos apņēma manu seju. Iztvaiko­jušais alkohols bija atstājis gaisā ļoti patīkamu aromātu. Frenkam patiks, es nodomāju. Šis ir viņa iecienītākais parfīms.

Pēkšņi pavisam tuvu noplaiksnīja zibens, tam tūdaļ sekoja pērkona dārds, un mājā nodzisa gaisma. Klusi lādēdamās, es sāku čamdīties pa atvilktnēm.

Biju redzējusi kaut kur sveces un sērkociņus; Hailendā elektrības traucējumi gadījās tik bieži, ka sveces bija pirmās nepieciešamības prece visās pansiju un viesnīcu istabās. Biju tās redzējusi pat smalkā­kajos hoteļos, tur sveces smaržoja pēc sausseržiem un bija ievietotas matēta stikla svečturos ar vizuļojošiem piekariņiem.

Bērda kundzes piedāvātie gaismekļi bija nesalīdzināmi praktiskāki vienkāršas baltas sveces -, toties to bija daudz, un turpat atradās arī trīs aploksnītes ar sērkociņiem. Šādos apstākļos es nebiju sevišķi izvēlīga.

Nākamā zibens uzliesmojuma laikā es vienu sveci iestiprināju zilā keramikas svečturī uz tualetes galdiņa, tad apstaigāju istabu, iededzot pārējās, un drīz visu telpu pildīja maiga, lāktījoša gaisma. Ļoti roman­tiski, es nopriecājos un apdomīgi nospiedu lampas slēdzi, lai kādā nepiemērotā brīdī mūs nepārsteigtu pēkšņi uzradusies elektrība.

Sveces nebija nodegušas pat puscollu, kad atsprāga durvis un istabā iebrāzās Frenks. Vārda tiešā nozīmē, jo vēja brāzma, kas sekoja viņam augšā pa kāpnēm, nodzēsa trīs sveces.

Ar skaļu blīkšķi aizcirtās durvis, nodzēšot vēl divas sveces, un viņš, iegrūdis pirkstus izjukušajos matos, centās kaut ko saskatīt strauji sabiezējušajā puskrēslā. Es piecēlos un atkal aizdedzināju sveces, rāmā balsī izteikdama saudzīgas piezīmes par veidu, kā viņš iebrāzās istabā. Tikai tad, kad pagriezos pajautāt, vai Frenks nevēlas kaut ko iedzert, pamanīju, ka viņš izskatās bāls un satraukts.

-     Kas noticis? Redzēji spoku?

-    Zini, viņš vilcinoties atbildēja, nevaru apgalvot, ka neredzēju. Izklaidīgi viņš paņēma manu suku un pacēla uz augšu, gribēdams sa­ķemmēt matus. Bet tad nāsīs iesitās smaržūdens aromāts, viņš sarauca degunu, nolika suku un izvēlējās izmantot savu kabatas ķemmīti.

Pametu skatienu ārā pa logu, kur gobas locījās kā kārklu vicas. Mājas otrā pusē blīkšķēja nenostiprināts slēģis, un man ienāca prātā, varbūt mums vajadzētu aizvērt savējos, lai ari bija visai satraucoši vērot dabas plosīšanos aiz loga.

-     Manuprāt, spokiem laiks ir pārāk vējains, es ieminējos. Vai tad viņiem nepatīk klusi, miglaini vakari kapsētās?

Frenks nedaudz sakaunējies iesmējās.

-     Nu, laikam jau vainīgi Beinbridža stāsti un šerijs, ko iedzēru maz­liet par daudz. Droši vien viss ir kārtībā.

Mani pamodās ziņkāre.

-     Ko tad tu tādu redzēji? es jautāju, apsēžoties uz soliņa pie spoguļgaldiņa. Mazliet saraukusi uzacis, es norādīju uz viskija pudeli, un Frenks bez kavēšanās sameklēja divas glāzes.

-    Nu, atklāti sakot, tikai kādu vīrieti, Frenks sāka stāstīt, ielejot sev vienu mēriņu, man divus. Viņš stāvēja ārā uz ceļa.

-     Ko, pie mājas? Es smējos. Tad jau noteikti būs spoks. Nespēju iedomāties, kurš cilvēks šādā laikā gribētu stāvēt ārā zem klajas debess.

Frenks pacēla virs glāzes krūzi, bet, kad ūdens nelija, veltīja man pārmetošu skatienu.

-     Neskaties uz mani, es aizstāvējos. Tu izlēji visu ūdeni. Man, piemēram, nav iebildumu dzert neatšķaidītu. Un es iedzēru malku, lai pierādītu, ka tā patiesi domāju.

Izskatījās, ka Frenks juta kārdinājumu noskriet uz tualeti pēc ūdens, bet tad atmeta šo domu un turpināja stāstu, palaikam piesar­dzīgi iedzerdams malciņu, it kā glāzē būtu vitriols, nevis labākais Glenfiddich iesala viskijs.

-    Jā, viņš stāvēja dārza malā, šaipus žogam. Man likās… Frenks saminstinājās, vērdamies savā glāzē, man likās, ka viņš lūkojas augšup uz tavu logu.

-     Manu logu? Ārprāts! Nespēju nomākt drebuļus un devos aiz­vērt slēģus, lai ari šķita, ka nu jau vairs nav vērts. Frenks, joprojām runādams, sekoja man.

-    Jā, es no lejas tevi redzēju. Tu ķemmēji matus un purpināji, jo tie slējās stāvus gaisā.

-    Tādā gadījumā tas lūrētājs pamatīgi izsmējās, es dzēlīgi izmetu. Frenks papurināja galvu, taču pasmaidīja un pārlaida ar roku man pār matiem.

-     Nē, viņš nesmējās. Patiesību sakot, viņš šķita par kaut ko bries­mīgi nobēdājies. Seju es nevarēju īsti saskatīt, bet tā likās pēc stājas. Es piegāju no aizmugures un, kad viņš nekustējās, pieklājīgi pajautāju, vai varu kā palīdzēt. Sākumā vīrietis izturējās tā, it kā nebūtu dzirdē­jis, un es nodomāju, ka varbūt arī nav dzirdējis vēja dēļ, tāpēc jautāju vēlreiz, gribēju uzsist viņam uz pleca, nu, lai pievērstu sev uzmanību, un pastiepu roku. Bet nepaguvu pieskarties, kad viņš pēkšņi apcirtās, pabrāzās man garām un aizsoļoja pa ceļu.

-    Izklausās mazliet nepieklājīgi, bet ne īsti spocīgi, es izteicu savas domas un iztukšoju glāzi. Kā viņš izskatījās?

-     Liela auguma, Frenks, pieri saraucis, pūlējās atcerēties. Skots, visā Hailendas godībā, netrūka ne sporana, ne ārkārtīgi skaistas pie­spraudes skrejoša brieža izskatā. Gribēju pajautāt, kur viņš tādu ņēmis, bet nepaguvu.

Frenks piegāja pie rakstāmgalda un ielēja sev vēl vienu glāzi viskija.

-    Nu, šajā apkārtnē tāds apģērbs nav nekas neparasts, vai ne? Es tādus cilvēkus esmu šad tad redzējusi ciemā.

-     Nēēē… Frenka balsī jautās šaubas. Nē, ne jau apģērbs likās ērmots. Kad viņš spraucās man garām, varu zvērēt, ka viņš bija pietie­kami tuvu, lai es sajustu pieskārienu piedurknei; bet es neko nejutu. Un biju gana ieinteresēts, lai pagrieztos un noskatītos, kā viņš aiziet. Viņš gāja pa Džerisaidas ceļu, bet pagriezienā tas vīrs… izgaisa. Tad gan man pārskrēja šermuļi.

-    Varbūt uz sekundi kaut kas novērsa tavu uzmanību un skots iegāja ēnā, es minēju. Pie tā pagrieziena aug daudz koku.

-    Varu zvērēt, ka ne uz mirkli nenovērsu skatienu, Frenks murmi­nāja. Tad pēkšņi pacēla galvu. Es zinu! Atceros, kāpēc man viņš likās tik savāds, lai arī tad to neapzinājos.

-    Kāpēc? Man tas spoks pamazām jau sāka apnikt, un es vēlējos pievērsties saistošākām tēmām, piemēram, gultai.

-    Vējš purināja kokus, bet viņa apģērbs kilti un pleds vispār neplandījās, sakustējās tikai tad, kad viņš gāja.

Mēs blenzām viens otrā.

-     Nu… es beidzot pārtraucu klusumu, tas gan ir mazliet rēgaini.

Frenks paraustīja plecus un negaidīti pasmaidīja, liekot saprast, ka tēma izsmelta.

-    Vismaz būs, ko nākamajā reizē pastāstīt vikāram. Varbūt tas ir vietējais spoks un mācītājs man atklās viņa asiņaino dzīvesstāstu. Frenks paskatījās pulkstenī. Es teiktu, ka būtu laiks likties gultā.

-     Ir gan, es nomurmināju.