Dūdu melodija drudžaini uzlidoja virsotnē un spēji aprāvās. Nāves klusumā, kas iestājās zālē, no velves telpas galā iznāca Kolams Makenzijs un noteiktā solī devās uz īpaši šim gadījumam ierīkotu nelielu paaugstinājumu. Viņš nepūlējās slēpt savu nepilnvērtību, bet šodien to arī neuzsvēra. Klana vadonis bija krāšņi tērpies debeszilos svārkos, kas bija bagātīgi rotāti ar zeltītām mežģīnēm, sudraba pogām un sārtām zīda aprocēm, kas sniedzās gandrīz līdz elkoņiem. Smalkvilnas rūtainie kilti nosedza ceļgalus, noslēpjot lielāko daļu no kājām un rūtainajām zeķēm. Viņam bija zila berete, bet sudraba piespraude saturēja nevis akmeņozola zariņu, bet spalvas. Visi klātesošie aizturēja elpu, kad Kolams nostājās skatuvītes vidū. Lai nu ko, bet izrādīties Kolams Makenzijs prata.
Viņš pagriezās pret sanākušajiem klana vīriem, pacēla rokas un sveicināja ar skaņu kliedzienu:
- Tulach Ard!
- Tulach Ard! skaļā brāzmā atbalsoja klans. Man blakus stāvošā sieviete nodrebēja.
Šim sveicienam sekoja īsa runa gēlu valodā. To uzņēma ar periodiskiem atzinības saucieniem, un pēc tam sākās zvēresta došanas ceremonija.
Dūgals Makenzijs bija pirmais no vīriem, kurš tuvojās podestam, uz kura stāvēja Kolams. Nelielais paaugstinājums pacēla Kolamu pietiekami augstu, lai brāļi satiktos aci pret aci. Dūgals bija tērpies greznā, bet vienlaikus neuzkrītošā kastaņkrāsas samta apģērbā bez zelta mežģīnēm, lai nenovērstu uzmanību no Kolama krāšņuma.
Dūgals ar plašu žestu izvilka dunci, noslīga uz viena ceļa un, saņēmis dunci aiz asmens, turēja paceltu uz augšu. Balss viņam nebija tik spēcīga kā Kolamam, bet gana skaļa, lai varētu dzirdēt visā zālē.
Es zvēru pie mūsu Kunga Jēzus Kristus krusta un pie svētā tērauda, ko turu rokā, ka ar sirdi un dvēseli palikšu uzticīgs Makenziju klana vārdam. Es lūdzu, lai šis svētais tērauds caururbj manu sirdi, ja es kādreiz paceļu roku pret klanu.
Viņš nolaida dunci, noskūpstīja to vietā, kur spals savienojas ar asmeni, un atkal iebāza makstī. Vēl joprojām stāvēdams uz ceļiem, Dūgals pastiepa kopā saņemtās rokas pret Kolamu, kurš tās satvēra un tuvināja lūpām, pieņemot zvērestu. Tad viņš piecēla Dūgalu kājās.
Kolamam aiz mugras stāvēja ar tartānu pārklāts galds; viņš pagriezās, lai paņemtu no tā lēzenu sudraba trauku. Ar abām rokām viņš pacēla smago, osaino kausu, nodzēra no tā malku un sniedza brālim. Ari Dūgals iedzēra pamatīgu malku un deva biķeri atpakaļ. Tad vēl pēdējo reizi paklanījies Makenziju klana vadonim, Dūgals atkāpās malā, lai dotu vietu nākamajam zvērētājam.
Šī procedūra tika atkārtota neskaitāmas reizes, sākot ar solījuma vārdiem un beidzot ar ceremoniālo dzēriena malku. Redzot, cik daudz cilvēku gaida rindā, man atkal modās patiesa apbrīna par Kolama izturību. Centos izrēķināt, cik pinšu alkohola viņam būs jāpieveic līdz vakara noslēgumam, ja ar katru zvērestā devēju jāsadzer viens malciņš, kad ieraudzīju rindas priekšgalam tuvojamies Džeimiju.
Dūgals, kad bija nodevis zvērestu, ieņēma vietu Kolamam aiz muguras. Viņš ieraudzīja Džeimiju nostājamies brāļa priekšā, kurš šobrīd vēl bija aizņemts ar citu vīru, un es redzēju, ka Dūgals izbrīnā salecas. Viņš piegāja Kolamam tuvu klāt un kaut ko pačukstēja. Klana vadonis nenovērsa acis no viņa priekšā stāvošā vīrieša, bet es redzēju, ka viņa augums mazliet saspringst. Ari viņš bija izbrīnīts un, manuprāt, diez ko nepriecājās.
Zālē valdošās emocijas jau no paša sākuma sita augstu vilni, bet ceremonijas laikā tās bija uzbangojušas vēl augstāk. Ja Džeimijam šajā brīdī vajadzētu atteikties no zvēresta došanas, es paredzēju, ka uzbudinātie klana vīri, daudz neprātodami, saplosītu puisi gabalos. Slepus noslaucīju plaukstas gar svārkiem, jo jutos vainīga, ka biju ievilkusi viņu šajā bīstamajā situācijā.
Džeimijs likās mierīgs. Lai ari zālē bija ļoti karsts, viņš nesvīda. Viņš pacietīgi gaidīja rindā, un nekas neliecināja, ka puisis apzinātos draudošās briesmas, ka atrodas starp simt līdz zobiem apbruņotu vīru, kuri ilgi nekavētos, lai atmaksātu par jebkuru apvainojumu Makenziju vadonim un klanam. Patiešām "Je suis prest". Vai varbūt viņš nolēmis klausīt vecā Aleka padomam?
Kad pienāca Džeimija kārta, pamanīju, ka biju nagus dziļi iespiedusi delnās.
Viņš graciozi nometās uz viena ceļa un zemu palocījās Kolama priekšā. Un nevis izvilka dunci, lai zvērētu, bet atkal piecēlās kājās un ieskatījās klana vadonim acīs. Izslējies visā augumā, viņš par galvas un plecu tiesu bija garāks par vairumu no zālē sanākušajiem vīriem, bet par Kolamu ar visu paaugstinājumu pat vairākas collas. Pametu skatienu uz Leigēru. Viņa bija nobālējusi, kad Džeimijs piecēlās kājās, un es redzēju, ka arī viņa cieši savilkusi dūres.
Visu acis bija pievērstas jauneklim, bet viņš vērsās tikai pie Kolama. Balss skanēja tikpat dobji kā tēvocim, un katrs vārds bija skaidri dzirdams.
- Kolam Makenzij, es nāku pie tevis kā pie radinieka un sabiedrotā. Es tev nezvērēšu, jo mans zvērests ir dots tam vārdam, ko es nesu. Pūlis klusi, bet ļaunu vēstoši iedūcās, Džeimijs tam nepievērsa uzmanību un turpināja: Taču es bagātīgi došu tev no tā, kas man ir, palīdzību, labu gribu, kad vien tev to vajadzēs. Es dāvāju tev savu padevību kā radiniekam un vadonim un uzskatu, ka mani saista tavs vārds, kamēr vien manas kājas min Makenziju klana zemi.
Viņš apklusa un stāvēja, garš un stalts, rokas brīvi nolaidis gar sāniem. Bumba tagad bija Kolama pusē, es nodomāju. Viens viņa vārds, viens mājiens, un rīt no zāles grīdas plāksnēm vajadzēs berzt jaunā pārdrošnieka asinis.
Kolams brīdi stāvēja nekustīgi, tad pasmaidīja un izstiepa rokas. Mirkli šaubījies, Džeimijs viegli ielika savas rokas tēvoča plaukstās.
- Mēs jūtamies pagodināti, ka piedāvā mums savu draudzību un labo gribu, Kolams skaidri sacīja. Mēs pieņemam tavu padevību un dāvāsim tev uzticību kā Makenziju klana sabiedrotajam.
Saspringums, kas līdz šim bija valdījis zālē, atslāba, un galeriju, kad Kolams iedzēra no biķera un piedāvāja to Džeimijam, pāršalca gandrīz dzirdama atvieglojuma nopūta. Jaunais vīrietis pieņēma kausu ar smaidu. Lai ari nebaudīdams ceremoniālo malku, viņš pacēla gandrīz pilno trauku, mazliet palieca un dzēra. Un turpināja dzert. Skatītāji cieņā un uzjautrinājumā noelsās, bet Džeimija spēcīgie kakla muskuļi turpināja kustēties. Kuru katru mirkli viņam taču vajadzēs ievilkt elpu, es domāju, bet nē. Džeimijs iztukšoja smago kausu līdz pēdējai lāsei, atņēma no lūpām, ar sprādziena troksni ierāva plaušās gaisu un sniedza biķeri atpakaļ Kolamam.
- Pagodināts esmu es, viņš teica viegli piesmakušā balsī, ka varu būt sabiedrotais klanam, kuram ir tik izsmalcināts viskijs.
Pēc šiem vārdiem atskanēja ovācijas un Džeimijs devās uz durvīm, pa ceļam saņemdams apsveikuma rokasspiedienus un draudzīgus uzsitienus pa plecu. Acīmredzot Kolams Makenzijs nebija vienīgais ģimenē, kuram piemita ķēriens uz teatrāliem trikiem.
No zālē valdošā karstuma un dūmojošajām lāpām man sāka sāpēt galva, vēl pirms garā zvēresta došanas ceremonija noslēdzās, cik sapratu, ar dažiem aizkustinošiem Kolama vārdiem. Seši viskija kausi, ko viņš bija iztukšojis kopā ar vīriem, nebija atstājuši nekādu iespaidu, un spēcīgā balss joprojām atbalsojās akmens sienās. Vismaz kājas, par spīti ilgajai stāvēšanai, viņam šonakt nesāpēs, man ienāca prātā.