Lejā atskanēja skaļš kliedziens, sāka spiegt dūdas, un viss svinīgums izjuka mežonīgā aurošanā, kas te uzplūda, te atplūda. Kad uz steķiem parādījās alus un viskija mucas, tās apsveica ar vēl skaļāku klaigāšanu, tūlīt tika ienesti arī šķīvji ar kūpošiem auzu plāceņiem, pildītiem aitu kuņģiem un gaļu. Fica kundze, kas noteikti bija atbildīga par šo pasākuma daļu, bīstami tālu pārliecās pāri margām un ar asu skatienu uzmanīja apkalpotājus, kas vairumā bija puiši, pārāk jauni, lai nodotu oficiālu zvērestu.
- Un kur ta' palikuši fazāni, ko? viņa pie sevis purpināja, noskatījusi ienestos šķīvjus. Un pildītie zuši? Velns rāvis to Mango Grāntu, es nomaukšu viņam ādu pār acīm, ja viņš būs piededzinājis zušus! Pieņēmusi lēmumu, Fica kundze pagriezās un sāka spiesties cauri drūzmai uz galerijas izeju, acīmredzot nevēlēdamās atstāt tādas svarīgas lietas kā mielasta organizēšana Mango Grānta nemākulīgajās rokās.
Izmantojot izdevību, ka aiz varenās sievas palika plata brīva eja, es spraucos viņai līdzi. Ari citas sievietes priecīgas, ka radies labs iemesls, lai tiktu projām, mums pievienojās.
Kāpņu lejasgalā Fica kundze pagriezās un, ieraudzījusi augšā drūzmējamies baru sieviešu, apveltīja tās ar niknu skatienu.
- Jūs, sīkaļas, taisieties, ka tiekat, uz savām istabām, viņa nokomandēja. -Ja negribat palikt augšā, kur ir droši, un nekrist acīs, tad pa istabām. Un nekādas slaistīšanās pa koridoriem vai lūrēšanas ap stūriem. Visi veči jau pamatīgi pielakušies, un pēc stundas ies vēl trakāk. Šonakt skuķiem te nav, ko vazāties.
Atgrūdusi durvis, Fica kundze ziņkāri palūkojās gaitenī. Acīmredzot ceļš bija tīrs, jo viņa izdzina sievietes kā vistas pa vienai ārā uz viņu guļamistabām augšējos stāvos.
- Vai nevajag palīdzēt? es pajautāju, kad nonācu Fica kundzei blakus. Es domāju, virtuvē.
Viņa noraidoši papurināja galvu, bet par piedāvājumu pasmaidīja.
- Nē, nav vajadzības, meitēn. Un tagadiņ ej tu ar', tev jau ar' draud tādas pašas briesmas. Un draudzīga dunka mugurā izstūma mani pustumšajā gaitenī.
Pēc pagalmā piedzīvotās tikšanās ar sargu uzskatīju, ka prātīgāk būs paklausīt saimniecības vaditājas padomam. Vīri zālē dzīroja, dejoja un dzēra, nemaz nedomājot atturēties vai valdīties. Es piekritu, ka sievietei tur nav vietas.
Taču atrast ceļu uz savu istabu nepavisam nebija viegli. Šī pils daļa man bija sveša, un, lai arī zināju, ka stāvu augstāk atrodas vaļēja pāreja, kas savienoja šo spārnu ar to, kurā atradās mana istaba, es nespēju ieraudzit neko līdzīgu kāpnēm.
Pagriezos ap stūri un uzdūros baram vīru. Šos vīriešus es nepazinu, viņi bija ieradušies no klana teritorijas nomales un nebija pieraduši pie pils galantajām manierēm. Pie šāda secinājuma es nonācu tikai tādēļ, ka viens no viņiem acīmredzot bija meklējis ateju, tad atmetis meklējumiem ar roku un nu atvieglojās gaiteņa stūri.
Es apcirtos un gribēju doties atpakaļ, no kurienes biju nākusi, vien■ilga, ir tur kāpnes vai to nav. Taču vairākas rokas centās mani apturēt, un es attapos piespiesta pie gaiteņa sienas bārdainu kalniešu ielenkumā, viņu elpā jautās viskijs, bet prātā izvarošana.
Neredzēdams jēgu noņemties ar priekšspēli, pašā priekšā stāvošais sagrāba mani ap vidu un iegrūda roku aiz ņiebura. Viņš pieliecās pavisam tuvu, berzēdams savu bārdaino vaigu man gar ausi.
- Kā būtu ar vienu saldu bučiņu Makenziju klana drosmīgajiem puišiem? Tulach Ard!
- Erin go bragh! Lai dzīvo Īrija! es rupji atcirtu un no visa spēka atgrūdu uzmākuli. Viņš bija piedzēries, tāpēc neturējās stingri uz kājām, atstreipuļoja atpakaļ un uzgrūdās vienam no saviem draugiem. Es parāvos sāņus un bēgu, pa ceļam nometot neveiklās tupeles.
Man priekšā iznira cits draudīgs stāvs, un es saminstinājos. Taču likās, ka tur ir tikai viens vīrs, bet aiz muguras vismaz desmit, turklāt, par spīti lielajam patērētajam alkohola daudzumam, viņi strauji tuvojās. Es metos uz priekšu, nolēmusi pēdējā brīdī pašauties viņam garām. Vīrietis pēkšņi iznāca man pretī, un es apstājos tik strauji, ka ar rokām atspiedos viņam pret krūtīm, lai neuztriektos virsū. Tas bija Dūgals Makenzijs.
- Velns un elle… viņš iesāka, bet tad, ieraudzījis vīrus, kas dzinās man pakaļ, pastūma mani aiz muguras un gēlu valodā kaut ko uzrēja sekotājiem. Tie tajā pašā valodā deva pretī, bet pēc īsas vārdu pārmaiņas, kas izklausījās kā vilku ņurdēšana, viņi atteicās no sava nodoma un devās projām meklēt labāku izklaidēšanos.
- Paldies, es, viegli samulsusi, teicu. Paldies. Es… Es nu iešu. Man nevajadzēja te būt. Dūgals paskatījās uz mani no augšas, saņēma manu roku un pagrieza ar seju pret sevi. Viņš bija izspūris un nepārprotami piedalījies dzīrošanā.
- Tiesa gan, meitēn, viņš piekrita. Tev te nevajadzēja atrasties. Bet, tā kā esi, nu tad tev būs jāmaksā sods, viņš, acīm pustumsā kvēlojot, nomurmināja. Tad bez brīdinājuma piekļāva mani sev klāt un noskūpstīja. Skūpsts bija pietiekami spēcīgs, lai noberztu man lūpas un tās pavērtu. Mēle piekļāvās manējai, un mute pieplūda ar viskija sīvo garšu. Viņa rokas stingri satvēra manus gurnus un piespieda cieši sev klāt tā, ka es zem kiltiem cauri daudzajām manu svārku un apakšsvārku kārtām sajutu stingro pauguru.
Tikpat pēkšņi, kā bija apskāvis, Dūgals palaida mani vaļā. Viņš palocija galvu un, mazliet saraustīti elpodams, ar roku norādīja lejā uz zāli. Pāri pierei bija noslīgusi rūsas krāsas matu šķipsna, un viņš atstūma to atpakaļ.
- Taisies nu projām, meitēn, viņš mudināja. Iekams jāmaksā vēl vairāk.
Es basām kājām jozu projām.
Ņemot vērā pagājušās nakts svinības, biju iedomājusies, ka lielākā daļa no pils iemītniekiem nākamajā rītā modīsies vēlu, iespējams, izstreipuļos ārā, lai dabūtu kādu kausu atspirdzinoša alus tikai tad, kad saule jau būs krietni pakāpusies protams, ja tā vispār būs izlēmusi parādīties. Bet Makenziju klana kalnieši bija taisīti no izturīgāka materiāla, nekā man bija licies, jo pils dūca kā bišu spiets jau krietnu laiku pirms saullēkta. Gaiteņos skanēja kareivīgi saucieni, skaļi žvadzēja bruņas, un būkšķēja zābaki, kad vīri gatavojās "jaktij".
Rīts bija auksts un miglains, bet Ruperts, kuru satiku pagalmā ceļā uz zāli, apgalvoja, ka šis esot pats piemērotākais laiks, kad iet uz mežacūkām.
- Tiem kustoņiem kažoki ir dikti biezi, aukstums šiem neko nevar padarīt, viņš skaidroja, uz kājminamas tecīlas cītīgi asinādams šķēpa galu, un šie jūtas droši, kad apkārt tāda bieza migla jo šie, redz', nemana medniekus, kas tuvojas.
Es atturējos aizrādīt, ka tikpat labi arī mednieki neredzēs zvēru, kuram tuvojas, un ieraudzīs to tikai tad, kad būs gandrīz uzkāpuši tam virsū.
Kad saule sāka ievilkt dūmakā asinssarkanas un zeltainas svītras, mednieku pulciņš sanāca priekšējā pagalmā, viņi vizēja no rasas, un acis gaidās spoži mirdzēja. Nopriecājos, ka sievietēm nav jāpiedalās, bet var aprobežoties tikai ar plāceņu un alus piedāvāšanu varoņiem, kas posās ceļā. Redzēdama, cik liels skaits vīru dodas uz austrumpuses mežiem, līdz zobiem apbruņojušies ar mežacūku šķēpiem, cirvjiem, lokiem, bultu makiem un dunčiem, man sametās mežakuiļa mazliet žēl.
Taču pēc stundas, kad mani aicināja steigšus doties uz mežmalu apkopt ievainojumus medniekam, kurš, šķiet, bija miglā nejauši uzkāpis zvēram virsū, mana attieksme mainījās pret cieņas pilnu bijību.
- Kristu, apžēlojies! es iesaucos, apskatīdama vaļējo, saplosīto brūci, kas stiepās no ceļgala līdz pat potītei. Un to izdarīja dzīvnieks? Vai viņam ir nerūsējoša tērauda zobi?