- Kas? Cietušais no šoka bija gluži bāls un pārāk satriekts, lai man atbildētu, bet viens no medniekiem, kas bija palīdzējis nelaimīgajam izkļūt no meža, uzmeta man savādu skatienu.
- Nekas, es izvairījos un cieši savilku spiedošu pārsēju, ko biju aptinusi ap savainoto apakšstilbu. Aizved viņu uz pili, un mēs palūgsim, lai Fica kundze iedod nabadziņam karstu buljonu un segas. Brūce jāšuj, bet man nav līdzi instrumentu.
Dzinēju ritmiskie kliedzieni joprojām atbalsojās pakalnu dūmakā tītajās nogāzēs. Pēkšņi atskanēja spalgs kliedziens, kas izlauzās cauri miglas slāņiem un uzšāvās pāri koku galotnēm, no savas paslēptuves turpat netālu, biedējoši spārnus plikšķinādams, pacēlās izbiedēts fazāns.
- Dievs debesīs, kas nu atkal? Paķērusi pārsējus, pametu savu pacientu palīgu ziņā un no visa spēka skrēju uz mežu.
Zem zariem migla bija vēl biezāka, un es varēju redzēt tikai dažas pēdas uz priekšu, bet satraukta klaigāšana un krūmu brīkšķēšana veda mani pareizajā virzienā.
Tas patraucās man garām no aizmugures. Tā kā biju koncentrējusies uz kliedzieniem, tad neko nebiju dzirdējusi un zvēru ieraudzīju tikai tad, kad tas bija paskrējis man garām, tumša ēna, kas kustējās ar neiedomājamu ātrumu, absurdi sīkie nagi gandrīz nedzirdami mina slapjās lapas.
Biju tik ļoti izbrīnīta par negaidīto parādību, ka pirmajā brīdī man pat neienāca prātā baidīties. Es tikai blenzu miglā, kur bija pazudis melnais, sariem klātais briesmonis. Tad, pacēlusi roku, lai atbīdītu pie sejas pielipušās mitrās cirtas, es ieraudzīju uz tās izsmērētu sarkanu švīku. Pavērsusi skatienu lejup, es līdzīgu švīku redzēju ari uz svārkiem. Dzīvnieks bija ievainots. Varbūt kliedzis bija mežakuilis?
Tomēr nē; es zināju, kā kliedz nāvīgi ievainots cilvēks. Un mežacūka pārāk veikli kustējās, skrienot man garām. Dziļi ievilku elpu un devos iekšā miglas vālā meklēt ievainotu vīru.
Es atradu viņu lēzena pakalna pakājē kiltos ģērbtu mednieku pulciņa vidū. Viņi ievainoto bija saseguši ar plediem, bet audums, kas klāja kājas, bija pārāk tumšs no slapjuma, lai vēstītu ko labu. Plata melnu dubļu sliede aizvijās vietā, kur viņš bija vēlies lejā no kalna, un izkārpītas, ar dubļainām lapām sajaukušās zemes laukumiņš rādīja, kur notikusi sadursme ar dzīvnieku. Nometos ceļos blakus ievainotajam medniekam, noņēmu segas un ķēros pie darba.
Tik tikko biju sākusi, kad apkārt stāvošo vīru kliedzieni lika man pagriezties un es ieraudzīju murgaino tēlu, kas bez skaņas atkal iznira no kokiem.
Šoreiz man pietika laika ieraudzīt dunča spalu dzīvnieka sānos, iespējams, to bija atstājis zemē gulošais vīrs. Un draudīgus, dzeltenīgus zobus, notraipītus tikpat sarkanus kā neprātīgās, mazās ačeles.
Lai cik pārsteigta biju es, vīru pulciņš sakustējās un tvēra pēc ieročiem. Kāds gara auguma vīrietis izrādījās ātrāks par pārējiem, viņš izrāva šķēpu no rokām medniekam, kas stāvēja kā sasalis, un izgāja klajumā.
Tas bija Dūgals Makenzijs. Viņš gāja gandrīz nevērīgi, nesot šķēpu zemu nolaistu, gatavu triecienam abās rokās, it kā grasītos celt mēslu dakšas. Visu uzmanību viņš bija pievērsis kuilim, klusām runādams ar to, murminādams kaut ko gēlu valodā, it kā labinādams dzīvnieku nākt ārā no koku patvēruma.
Pirmais uzbrukums bija spējš kā sprādziens. Zvērs pašāvās Dūgalam garām tik tuvu, ka brūnie medību kilti noplīvoja saceltajā vējā. Mežakuilis uzreiz apcirtās un traucās atpakaļ muskuļota niknuma masa. Dūgals kā matadors palēca malā un dūra uzbrucējam ar šķēpu. Atpakaļ, uz priekšu un vēlreiz atpakaļ. Tas vairāk bija dancis nekā cīņa, abi pretinieki bija gana spēcīgi un tajā pašā laikā tik veikli, ka likās slīdam virs zemes.
Cīniņš ilga tikai mazliet vairāk par minūti, kaut ari likās daudz ilgāk. Un beidzās ar to, ka Dūgals, kiltiem plandot, izvairījās no nāvīgajiem ilkņiem, pacēla īso, resno šķēpu un ietrieca starp zvēra slīpajām lāpstiņām. Nobūkšķēja šķēps, un atskanēja spalgs kvieciens; man spalvas uz rokām saslējās stāvus. Cūkas mazās ačeles šaudījās apkārt, mežonīgi meklējot ļauno likteni, un sīkie nagi iegrima dziļi dubļos, kad mežakuilis sagrīļojās un nokrita. Kviekšana turpinājās, līdz sasniedza necilvēcisku spalgumu, kamēr smagais ķermenis nokrita uz sāniem, ietriecot iedurto dunci dziļāk sarainajā miesā. Smalkie nagi kārpīja zemi, sakuļot mitro augsni biezās pikās.
Kviecieni aprāvās pēkšņi. Mirkli valdīja klusums, tad atskanēja īsti cūcisks rukšķējiens un rumpis palika nekustīgi guļam.
Dūgals negaidīja, lai pārliecinātos, vai dzīvnieks ir beigts, bet, apmetis līkumu ap drebošo mežacūku, devās pie ievainotā mednieka. Viņš nometās ceļos un aizlika roku aiz cietušā pleciem, nomainot to vīru, kurš tur sēdēja pirms tam. Augstos vaigu kaulus bija apšļākusi smalka asins strūkliņa, un vienā pusē matus bija salipinājušas sakaltušas asinis.
- Nu, Džordij! Viņa skarbā balss pēkšņi bija kļuvusi maiga. Nu. Es viņu piebeidzu. Viss kārtībā.
- Dūgal? Vai tas esi tu? Ievainotais pagrieza galvu runātāja virzienā un centās atvērt acis.
Biju izbrīnīta, to dzirdot, kamēr ātri pārbaudīju pulsu un dzīvības pazīmes. Negantais Dūgals, nežēlīgais Dūgals runāja ar vīrieti klusā balsī, atkārtoja mierinājuma vārdus, cieši kļāva sev klāt un glāstīja izspūrušos matus.
Es notupos un pasniedzos pēc pārsēju kaudzes, kas gulēja man blakus zemē. Brūce bija dziļa, vismaz astoņas collas, no cirkšņa lejup uz cisku, un no tās vienmērīgi plūda asinis. Tās nešļācās rāvieniem; cirkšņa artērija nebija skarta, un tas nozīmēja, ka bija labas izredzes asiņošanu apturēt.
Bet apturēt nevarēja sūkšanos no vēdera, kur asie zobi bija pārplēsuši ādu, muskuļus, apzarni un zarnas. Lielie asinsvadi nebija traumēti, bet iekšējie orgāni bija caurdurti; es to skaidri redzēju caur saplosīto brūci. Šādi vēdera ievainojumi bieži beidzās ar nāvi pat modernās operāciju zālēs, kur var uzlikt šuves un ir pieejamas antibiotikas. Bojātās zarnas saturs, izplūstot vēdera dobumā, vienkārši saindē visu ap sevi un izraisa infekciju, kas gandrīz nenovēršami beidzas letāli. Un šeit, kur vienīgie ārstniecības līdzekļi bija ķiploka daiviņas un pelašķu ziedi…
Mans skatiens satikās ar Dūgala skatienu, kad viņš pētīja briesmīgo brūci. Viņa lūpas sakustējās, bez skaņas virs cietušā galvas veidojot vārdus: "Vai viņš dzīvos?"
Es mēmi papurināju galvu. Vēl mirkli viņš turēja Džordiju apskautu, tad pastiepa roku un ar nolūku atsēja ārkārtas žņaugu, ko biju uzlikusi mednieka kājai. Viņš paskatījās uz mani, izaicinot iebilst, bet es nepakustējos, tikai viegli pamāju ar galvu. Es varēju apturēt asiņošanu un ļaut, lai vīrieti nestuvēs nogādā pilī. Pilī, kur viņu mocītu arvien lielākas sāpes, kad vēdera ievainojums sastrutos tiktāl, ka infekcija izplatīsies pietiekami tālu, lai nogalinātu viņu, iespējams, dienām ilgās mokās. Varbūt vieglāka bija nāve, ko viņam piedāvāja Dūgals, nomirt tepat, zem debesīm, kad sirds asinis nokrāso tās pašas lapas, ko sārtinājušas tā zvēra asinis, kas laupīja viņam dzīvību. Es pa mitrajām lapām aizrāpoju līdz Džordija galvai un pusi no viņa svara pārliku uz savu roku.
- Drīz kļūs vieglāk, es teicu, un mana balss, kā vienmēr, skanēja mierīgi, tā man bija mācīts. Sāpes drīz pāries.
- Jā. Ir jau labāk… tagad. Vairs nejūtu kāju… rokas arī ne… Dūgal… vai tu esi te? Vai tu esi te? Nejūtīgās rokas akli kustējās pie sejas. Dūgals cieši tās saņēma, pieliecās tuvāk un kaut ko klusi murmināja mirstošajam biedram ausī.