Džordija mugura pēkšņi izliecās, papēži dziļi iespiedās dubļos, ķermenis agresīvi protestēja pret to, ko prāts jau sāka pieņemt. Viņš laiku pa laikam dziļi ievilka elpu, kā gaisu tver noasiņojošs cilvēks, alkstot pēc ķermenim trūkstošā skābekļa.
Mežā valdīja dziļš klusums. Miglā nedziedāja putni, un vīri, kas, pacietīgi gaidot, stāvēja koku ēnā, paši bija klusi kā koki. Mēs ar Dūgalu tālu pārliecāmies pāri nāves cīņā ierautajam ķermenim, dudinot mierinājuma vārdus, kopā pildot šo sirdi plosošo un nepieciešamo uzdevumu palīdzēt cilvēkam nomirt.
Arī ceļā uz pili valdīja klusums. Es gāju blakus mirušajam, ko nesa uz nestuvēm, kas bija sameistarotas no priežu zariem. Mums aiz muguras tika nestas tieši tādas pašas nestuves, kurās gulēja naidnieka rumpis. Dūgals gāja pa priekšu, viens pats.
Ieejot pa vārtiem pils galvenajā pagalmā, es pamanīju pavīdam strupu stāvu, kas piederēja tēvam Beinam, ciema priesterim, kurš ar novēlošanos steidzās palīgā kritušajam draudzes loceklim.
Dūgals apstājās, pastiepa roku, lai apturētu mani, kad es pagriezos uz kāpnēm, kas veda uz manu darba telpu. Nesēji ar Džordija mirstīgajām atliekām, ko sedza pledi, pagāja garām uz kapelu, atstājot mūs tukšajā gaitenī. Dūgals satvēra mani pie delnas locītavas un cieši noskatīja.
- Tu jau esi redzējusi cilvēkus mirstam, viņš neizteiksmīgā balsī secināja. Vardarbīgā nāvē. Tas nebija jautājums, drīzāk apsūdzība.
- Daudzus, es atteicu tikpat neizteiksmīgi. Izrāvusi roku, atstāju viņu stāvam un devos parūpēties par dzīvo pacientu.
Lai cik briesmīga bija Džordija nāve, tā tikai uz brīdi aptumšoja svinību noskaņu. Pēcpusdienā pils kapelā par aizgājēja dvēseli tika noturēta krāšņa mise, un nākamajā rītā atsākās spēles.
No spēlēm es maz ko redzēju, jo biju aizņemta ar to dalībnieku lāpīšanu. Par īstām kalniešu spēlēm droši es varēju teikt tikai to, ka tās spēlēja ārkārtīgi nopietni. Uzliku pārsēju kādam neveiklim, kuram bija izdevies sagriezties, mēģinot dejot starp zobeniem, sastiprināju lauztus kājas kaulus kādam neveiksminiekam, kurš bija patrāpījies ceļā nevērīgi mestam veserim, un izdalīju ricineļlu un krešu sīrupu neskaitāmiem bērniem, kas bija pārēdušies saldumus. Vēlā pēcpusdienā es biju tuvu spēku izsīkumam.
Uzrāpos savā ambulancē uz galda, lai izbāztu galvu pa mazo lodziņu un ieelpotu svaigu gaisu. Kliedzieni, smiekli un mūzika, kas plūda no lauka, kur notika spēles, bija apklusuši. Labi. Jaunu pacientu vairs nebūs, vismaz līdz rītdienai. Ko Ruperts bija teicis ko viņi darīs pēc tam? Šaus ar loku? Hmm. Pārbaudīju pārsēju krājumus un nogurusi aizvēru aiz sevis ambulances durvis.
Izgāju no pils un devos lejā uz staļļiem. Tagad labprāt pakavētos nerunājošu un neasiņojošu būtņu sabiedrībā. Man bija arī nodoms satikt Džeimiju, lai kāds būtu viņa uzvārds, un mēģināt vēlreiz atvainoties par to, ka manis dēļ viņam vajadzēja piedalīties zvēresta došanā.
Tiesa, Džeimijs to bija lieliski nokārtojis, bet skaidrs, ka viņš turp vispār nebūtu devies, ja viņu liktu mierā. Par tenkām, ko Ruperts, iespējams, šobrīd izplatīja par mūsu mīlas dēku, es vairījos domāt.
Ari par savu nepatīkamo situāciju es labāk nedomāju, bet gan jau agrāk vai vēlāk vajadzēs to darīt. Tā kā tik krāšņi bija izgāzies mans bēgšanas mēģinājums Saieta sākumā, es apsvēru, vai noslēgumā man nebūtu labākas izredzes. Jā, lielākā tiesa zirgu būs prom, jo viesi dosies mājās. Bet vēl jau varēs dabūt kādu no vairākiem pils zirgiem. Un, ja paveiksies, viena kumeļa pazušana tiks norakstīta uz kādu nejaušu zādzību; tirgus laukumā un spēlēs klaiņāja gana daudz aizdomīgu tipu, kas varēja perināt ļaunus nodomus. Un, pateicoties juceklim, kas saceltos, viesiem dodoties projām, varētu paiet krietns laiciņš, iekams mana pazušana tiktu pamanīta.
Gausi cilādama kājas, gāju gar aploka žogu, apcerēdama bēgšanas plānus. Grūtības, lai izdomātu, kur gribu nokļūt, radīja fakts, ka man bija tikai miglaina nojauta par pašreizējo atrašanās vietu. Un, tā kā tagad, pateicoties manai dziednieces lomai spēļu laikā, mani pazina gandrīz visi Makenziji no Leohas līdz Bordersai, ceļu vaicāt es nedrīkstēšu.
Pēkšņi man radās jautājums, vai Džeimijs pastāstījis Kolamam vai Dūgalam par manu neveiksmīgo bēgšanas mēģinājumu zvēresta došanas naktī. Neviens no brāļiem nebija man neko teicis, tāpēc varbūt viņš bija klusējis.
Aplokā nebija zirgu. Atgrūdu staļļa durvis, un man sirds apmeta kūleni, ieraugot, ka Džeimijs ar Dūgalu plecu pie pleca sēž uz siena ķīpas. Mana parādīšanās viņus bija izbiedējusi gandrīz tikpat stipri kā mani, kad ieraudzīju abus vīriešus, bet viņi galanti piecēlās kājās un piedāvāja man apsēsties.
- Nekas, nekas, es teicu, kāpjoties atpakaļ uz durvīm. Negribēju jūs traucēt.
- Nē, meitēn, Dūgals sacīja, tas, ko es tikko teicu Džeimijam, attiecas arī uz tevi.
Pametu ašu skatienu uz Džeimiju, kurš atbildēja ar tikko jaušamu galvas papurināšanu. Tātad viņš nebija Dūgalam neko teicis par manu bēgšanas mēģinājumu.
Es apsēdos, mazliet vairīdamās no Dūgala. Atcerējos nelielo scēnu gaitenī zvēresta nakti, lai gan viņš nebija to atgādinājis ne ar vārdu, ne žestu.
- Pēc divām dienām es dodos projām, viņš strupi pavēstīja. Un jūs abus ņemu līdzi.
- Uz kurieni? Es satrūkos. Mana sirds sāka sisties straujāk.
- Pa Makenziju zemēm. Kolams neceļo, tāpēc jāapmeklē zemturi un nomnieki, kas nevarēja ierasties uz Saietu, tas paliek manā ziņā. Un jāparūpējas par lietām šur tur… Viņš pamāja ar roku, norakstot šīs lietas kā nenozīmīgas.
- Bet kāpēc es? Tas ir, kāpēc mēs? es nelikos mierā.
Mirkli viņš apdomājās un tikai tad atbildēja:
- Nu, Džeimijs labi prot apieties ar zirgiem. Un Kolams domā, ka būtu prātīgi tevi, meitēn, aizvest līdz Fortviljamai. Turienes komandants varētu… palīdzēt sameklēt tavu ģimeni Francijā. Vai palīdzēt tev, es nodomāju, noskaidrot, kas es īsti esmu. Un cik daudz tu man noklusē? Dūgals nenovēršoties skatījās uz mani, acīmredzot gribēdams redzēt, kā es uzņemšu šos jaunumus.
- Labi, es rāmi noteicu. Lieliska doma. Ārēji mierīga, iekšēji es gavilēju. Kāda veiksme! Tagad man nevajadzēs mēģināt bēgt no pils. Dūgals pats mani pavadīs lielāko ceļa gabalu. Un no Fortviljamas, lēsu, es bez grūtībām pati atradīšu ceļu. Uz Kreignedanu. Uz akmeņu apli. Un, ja paveiksies, uz mājām.
TREŠĀ DAĻA CEĻĀ
..
11 sarunas ar advokātu
Pēc divām dienām īsi pirms rītausmas mēs izjājām pa Leohas pils vārtiem. Pulciņos pa diviem, trijiem vai četriem mēs prātīgos soļos jājām pāri akmens tiltam, un mūs pavadīja atvadu saucieni un meža zosu klaigas virs ezera. Laiku pa laikam es atskatījos, līdz pils apveids pēdīgi pazuda aiz dūmakas trīsuļojošā aizkara. Doma, ka nekad vairs neredzēšu šo drūmo akmeņu krāvumu vai tās iemītniekus, pildīja mani ar savādu nožēlu.
Pakavu klaboņa likās kā miglā tīta. Balsis miklajā gaisā skanēja savādi, reizēm saucieni no garās zirgu virtenes viena gala līdz otram bija skaidri sadzirdami, bet tepat blakus risināta saruna izjuka saraustītā murmināšanā. Likās, it kā mēs jātu cauri tvaikiem, kur mitinās spoki. Gaisā planēja ķermenim nepiederīgas balsis, aizlidoja tālu, tad atskanēja neparasti tuvu.
Mana vieta iegadījās vidū, vienā pusē man jāja sargs, kura vārdu es nezināju, bet otrā Neds Gauens, mazais rakstvedis, ko biju redzējusi Kolama rīkotās pieņemšanas laikā. Kad sākām sarunāties, es uzzināju, ka viņš ir kas vairāk par rakstvedi.