Neds Gauens bija advokāts. Dzimis, audzis un izglītojies Edinburgā un nevainojami atbilda savai lomai. Neliela auguma pavecs vīrs, akurāts un punktuāls, ģērbies smalkas vadmalas mētelī, smalkvilnas zeķēs, linu kreklā ar pavisam sīku mežģīni priekšā un biksēs līdz ceļiem, kas šūdinātas no auduma, kura piemērotība bija veiksmīgi atrasts kompromiss starp ceļojuma sagādātām grūtībām un valkātāja profesionālo statusu. Zelta pusmēness brillītes, kārtīga matu lente un zila filca divstūru cepure darīja ansambli pilnīgu. Viņš bija tik nevainojams likumu zinātāja iemiesojums, ka nespēju uz viņu skatīties bez smaida.
Viņš jāja man blakus uz lēnīgas ķēves, pie segliem karājās divas milzīgas, nobružātas ādas somas. Neds Gauens paskaidroja, ka vienā atrodas viņa amata rīki tintes pudele, zosu rakstāmspalvas un papīrs.
- Un kādam nolūkam paredzēta otra soma? es jautāju, apskatot to tuvāk. Pirmā bija piebāzta gluži apaļa, bet otra likās gandrīz tukša.
- Ak, tā paredzēta nomas maksai, advokāts atbildēja, uzsizdams ar plaukstu pa šļaugano somu.
- Nu tad jau viņš cer iekasēt krietnu summu, es izteicu minējumu. Gauena kungs labsirdīgi paraustīja plecus.
- Ne jau nu gluži tik daudz, mīļā. Bet lielāko tiesu maksās grašos, pensos un citās sīkās monētās. Un tās diemžēl aizņem vairāk vietas nekā lielākas vērtības papīra nauda. Plānās, sausās lūpas uz īsu brīdi izliecās smaidā. Ar visu to, smago vara un sudraba nastu tomēr ir vieglāk pārvadāt nekā Viņa Augstības ienākumu lauvas tiesu.
Viņš pagriezās un pāri plecam raidija caururbjošu skatienu uz diviem lieliem, mūļu vilktiem ratiem, kas arī ietilpa mūsu grupā.
- Graudu maisiem un rāceņu saišķiem vismaz tik tā labuma, ka tie nekustas. Man nav iebildumu arī pret putniem, ja vien tie ir pienācīgi iesprostoti. Un pret kazām, kaut gan jāsaka, ka šo lopiņu visēdāja daba reizēm rada neērtības; viena pērn notiesāja manu mutautu, jāatzīst gan, ka pats biju vainīgs, pieļaujot, ka tas manas nevērības dēļ bija izkāries no kabatas. Plānās lūpas sakniebās apņēmīgā vaibstā. Šogad esmu devis nepārprotamus rīkojumus. Dzīvas cūkas mēs nepieņemsim.
Laikam jau nepieciešamība pasargāt Gauena kunga seglu somas un divus ratus izskaidroja to, ka nomas maksas iekasētāju komandā bija iekļauts apmēram divdesmit vīru. Visi bruņoti jātnieki, vēl mūsu grupā bija vairāki nastu nesēji dzīvnieki, kas veda mums nepieciešamos krājumus. Atvadīšanās un skaidrošanās jūklī Fica kundze bija man pastāstījusi, ka ceļā mūsu pajumte būs vai nu ļoti primitīva, vai tādas vispār nebūs, jo daudzas naktis būs jāpavada ceļa malā iekārtotā nometnē.
Man ļoti gribējās uzzināt, kas tādam cilvēkam kā Gauena kungs ar viņa acīm redzamo profesionalitāti licis pieņemt vietu nomaļajā
Skotijas Hailendā, tālu no civilizētas dzīves ērtībām, pie kurām viņš noteikti bija pieradis.
- Nu, ja runājam par to, viņš atbildēja, kad biju apjautājusies, tad agrā jaunībā man bija neliela prakse Edinburgā. Ar mežģīņu aizkariem pie logiem un mirdzošu vara plāksnīti ar manu vārdu pie durvīm. Bet man apnika rakstīt testamentus, īpašuma nodošanas aktus un dienu pēc dienas uz ielas redzēt vienas un tās pašas sejas. Tāpēc es devos projām, viņš vienkārši sacīja.
Gauena kungs bija nopircis zirgu, kādus jel krājumus un devies ceļā bez mazākās nojautas, kur nonāks un ko, tur nonācis, darīs.
- Redziet, man jāatzīstas, klīrīgi noslaucīdams degunu mutautā ar monogrammu, viņš turpināja, ka man piemīt zināma patika uz… piedzīvojumiem. Taču ne mani fiziskie dotumi, ne ģimenes situācija nebija piemēroti lielceļa laupītāja vai jūrasbraucēja dzīvei, jo tolaik es tieši šos arodus uzskatīju par aizraujošākajiem piedzīvojumu ziņā. Kā citu, labāku iespēju es saskatīju ceļojumu uz kalniem, uz Hailendu. Cerēju, ka ar laiku varbūt man izdosies pierunāt kādu no klana vadoņiem, nu, atļaut kaut kādā veidā viņam pakalpot.
Un ceļojumu laikā viņam patiesi arī izdevās satikt tādu vadoni.
- Džeikobu Makenziju, viņš sacīja ar smaidu, kas liecināja par patīkamām atmiņām. Viņš bija vecs, sarkanmatains negantnieks. Gauena kungs pamāja ar galvu uz rindas priekšgalu, kur miglā liesmoja Džeimija Makteviša košie mati. Ziniet, mazdēls ir viņam ļoti līdzīgs. Mēs ar Džeikobu iepazināmies pistoles stobra galā, kad viņš mani aplaupīja. Labprātīgi atdevu savu zirgu, somas, jo nekāda lielā izvēle man nebija. Bet laikam jau viņš bija mazliet apmulsis, kad uzstāju, ka iešu viņam līdzi, ja vajadzēs, pat kājām.
- Džeikobs Makenzijs. Tas būtu Kolama un Dūgala tēvs? es precizēju.
Padzīvojušais advokāts piekrītoši pamāja ar galvu.
- Jā. Tad viņš, protams, nebija pilskungs. Par tādu viņš kļuva pēc dažiem gadiem… ar nelielu palīdzību no manas puses, Neds Gauens pieticīgi piebilda. Tad dzīve vēl bija… tik sakārtota, viņš nostalģiski sacīja.
- Ak tā? es pieklājīgi novilku. Un Kolams… ē… jūs, tā sakot, mantoja?
- Kaut kas uz to pusi, Gauena kungs piekrita. Redziet, kad Džeikobs nomira, sākās mērens juceklis. Kolams, zināms, bija Leohas mantinieks, bet viņš… Advokāts apklusa, pameta skatienu uz priekšu un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav neviena, kas varētu dzirdēt. Sargi bija pajājuši gabaliņu uz priekšu parunāties ar citiem sargiem, un krietns četru zirgu garumu attālums mūs šķira no ratu kučiera, kas brauca karavānas beigās.
- Līdz astoņpadsmit gadu vecumam Kolamam nekas nekaitēja, Gauena kungs atsāka, un tas deva pamatotas cerības, ka nākotnē viņš kļūs par lielisku klana vadoni. Kā daļu no vienošanās ar Kameroniem apņēma par sievu Letlciju es sastādīju laulibu līgumu, viņš piebilda, gluži kā rakstīdams zemsvītras piezīmi, bet drīz pēc laulībām Kolams kaujas laikā nelaimīgi krita. Viņš salauza augšstilbu, bet lūzums slikti dzija.
Es pamāju ar galvu. Protams, kā gan citādi.
- Un tad, Gauena kungs turpināja ar nopūtu, Kolams par ātru piecēlās no gultas, novēlās pa kāpnēm un salauza otru kāju. Gandrīz gadu viņš nogulēja, bet drīz kļuva skaidrs, ka bojājums paliks uz mūžu. Un tad, kā par nelaimi, nomira Džeikobs.
Kalsnais vīrelis apklusa, lai sakopotu domas. Tad atkal pacēla skatienu, it kā kādu meklējot. Neatradis viņš ērtāk iekārtojās seglos.
- Apmēram tajā pašā laikā sacēlās tracis ari par māsas precībām. Un Dūgals… nu, baidos, ka visas šis jezgas laikā Dūgals neuzvedās savaldīgi. Citādi par vadoni, iespējams, būtu izvēlēts viņš, tomēr varēja manīt, ka viņam nepietiek prāta. Advokāts papurināja galvu. 0, tas bija viens pamatīgs lērums. Uz lielo Saietu sapulcējās brālēni, tēvoči un zemturi, lai pieņemtu lēmumu.
- Galu galā viņi tomēr izvēlējās Kolamu? Es kārtējo reizi nobrīnījos par Kolama Makenzija personības spēku. Un, pametusi skatienu uz sažuvušo vīriņu, kas jāja man blakus, es nodomāju, ka Kolamam paveicies ari ar sabiedroto izvēli.
- Jā, bet tikai tāpēc, ka brāļi cieši turējās kopā. Redziet, neviens nešaubījās par Kolama drosmi, ne arī par viņa prāta spējām, tikai par miesas varēšanu. Bija vairāk nekā skaidrs, ka viņš vairs nekad nevarēs vadīt vīrus kaujā. Bet Dūgals bija vesels kā rutks, kaut arī mazliet pārgalvīgs un ātrsirdīgs. Un viņš nostājās aiz brāļa krēsla, solīja klausīt Kolama teiktajam, būt par viņa kājām un zobenu kaujas laukā. Tāpēc tika izvirzīts priekšlikums, ka Kolams var kļūt par vadoni, kā jau tam būtu vajadzējis notikt, un Dūgals būs karakungs, kas vadīs klanu kaujā. Tā bija bezprecedenta situācija, viņš vēl klīrigi piebilda.