Pieticība, kādā viņš izrunāja frāzi: "tika izvirzīts priekšlikums…", skaidri vēstīja, kurš šo priekšlikumu bija izvirzījis.
- Un kurā pusē stāvat jūs? es jautāju. Kolama vai Dūgala pusē?
- Manām interesēm jāsaistās ar Makenziju klanu kopumā, Gauena kungs izvairīgi atbildēja. Bet formāli esmu devis zvērestu Kolamam.
Formāli, apžēliņ, es nodomāju. Biju redzējusi zvērēšanas ceremoniju, kaut ari pārējo vīru vidū jurista sīko augumu neatcerējos. Neviens vīrietis nevarēja piedalīties tajā ceremonijā un palikt vienaldzīgs, pat dzimis likuma kalps. Un sīkajam vīriņam uz bērās ķēves, lai arī viņš varbūt bija tik sauss kā paša kauli un caur un cauri piesūcies ar likuma burtu, piemita romantiska dvēsele, kā viņš pats to apliecināja.
- Jūs noteikti esat viņam ļoti labs palīgs, es diplomātiski paslavēju Gauena kungu.
- 0 jā, laiku pa laikam es viņam palīdzu, viņš sacīja, pa druskai. Tāpat arī pārējiem. Ja arī jums pašai, mana miļā, ievajagas padoma, viņš, sirsnīgi smaidīdams, sacīja, prasiet droši. Uz manu diskrēciju var paļauties, ticiet man. Viņš savādi palocījās seglos.
- Vai tikpat lielā mērā kā uz jūsu uzticību Kolamam Makenzijam? Es savilku uzacis. Mazās brūnās acis ieskatījās manējās, un pabalējušo redzokļu dzīlēs es saskatīju gan gudrību, gan humora dzirksti.
- Ak, nu, viņš netaisnojās. Ir vērts pamēģināt.
- Laikam gan, man vairāk gribējās smieties nekā dusmoties. Bet ticiet man, Gauena kungs, man nav nekādas vajadzības pēc jūsu klusēšanas, vismaz pagaidām. Lipīgi, es nodomāju, dzirdēdama sevi. Esmu sākusi runāt gluži tāpat kā viņš.
- Es esmu angliete, stingri noteicu, un nekas vairāk. Kolams velti šķiež savu un jūsu laiku, cenšoties izvilkt no manis noslēpumus, kādu man nemaz nav. Pareizāk sakot, tie ir, bet nav stāstāmi, pie sevis noteicu. Iespējams, ka Gauena kunga klusēšanas spējas ir bezgalīgas, bet ne viņa ticība.
- Viņš taču nesūtīja jūs šajā ceļā tikai tāpēc, lai izvilktu no manis apsūdzošas atklāsmes, ko? es, pēkšņas apjausmas pārņemta, tieši noprasīju.
- 0 nē, Gauena kungs par šo iedomu īsi iesmējās. Nē, nudien, mīļā. Es pildu būtisku uzdevumu, Dūgala vietā kārtojot ierakstus un kvītis un izpildot sīkus juridiskus uzdevumus, kādi varētu rasties nomaļākās vietās mītošiem klana piederīgajiem. Un baidos, ka es pat savā lielajā vecumā neesmu gluži atbrīvojies no piedzīvojumu alkām. Tagad viss ir krietni mierīgāk nekā agrāk, viņš nopūtās, ko varēja iztulkot kā nožēlu, bet uz ceļa vienmēr pastāv iespēja tikt aplaupītam, pie robežas var gadīties uzbrukums.
Viņš uzsita ar plaukstu pa otru seglu somu.
- Ziniet, šī soma nav gluži tukša. Viņš pacēla somas vāku tik daudz, lai es varētu saskatīt spožus, vītus pistoļu rokturus, kas bija rūpīgi ievietoti blakuscilpā, lai būtu vieglāk paņemami.
Gauena kungs nomērīja mani ar skatienu, kas ietvēra visus mana apģērba un izskata sīkumus.
- Mīļā, jums ari noderētu ierocis. Viņa balsī jautās viegls pārmetums. Taču Dūgals laikam domā, ka tas ir lieki… pagaidām. Es aprunāšos ar viņu, advokāts apsolīja.
Atlikušo dienas daļu mēs aizvadījām patīkamās sarunās, kas kavējās atmiņās par jaukajām, senajām dienām, kad vīri bija vīri un Hailendas mīļajā, dabiskajā sejā civilizācijas nezāle vēl nebija sakuplojusi tik krāšņi.
Tuvojoties naktij, mēs laukā pie ceļa uzcēlām nometni. Man aizmugurē pie segliem bija piestiprināta satīta sega, un ar to es sagatavojos pavadīt pirmo nakti brīvībā no pils. Kad pametu ugunskuru un devos uz vietu aiz kokiem, es jutu, ka man seko skatieni. Šķiet, ka pat zem klajas debess brīvībai ir savas robežas.
Pirmo pieturu mēs sasniedzām otrajā dienā ap pusdienlaiku. Miestā bija tikai trīs četri nameļi, kas uzslieti gabaliņu no ceļa nelielas gravas galā. No vienas mājeles iznesa ķebli Dūgalam, un diviem citiem ķebļiem pārlika pāri dēli ko ļoti tālredzīgi veda līdzi ratos -, tādējādi izveidojot "rakstāmgaldu" Gauena kungam.
No svārku aizmugurējās kabatas advokāts izvilka milzīgu, iestlvinātu lina salveti un rūpīgi uzklāja to uz bluķa, kurš uz laiku tika atrauts no sava sākotnējā uzdevuma malkas skaldīšanas. Viņš apsēdās un sāka izkārtot tintnīcu, kantorgrāmatas un kvīšu grāmatiņu tik rāmi, it kā joprojām vēl strādātu aiz mežģīņu aizkariem Edinburgā.
Pa vienam no tuvējām saimniecībām nāca vīri nokārtot savas gadskārtējās saistības ar kunga pārstāvi. Tā bija gausa procedūra un risinājās krietni neoficiālāk nekā Leohas pils "Lielā zāle". Visi zemnieki nāca tieši no lauka vai šķūņa, paņēma brīvu ķebli, apsēdās blakus Dūgalam nepārprotami kā līdzīgs ar līdzīgu un deva paskaidrojumus, sūdzējās vai vienkārši papļāpāja.
Dažs bija paņēmis līdzi labi noaugušu dēlu vai pat divus, kas nesa maisus ar graudiem vai vilnu. Katras sarunas noslēgumā nenogurdināmais Neds Gauens izrakstīja kvīti, ka gada nomas nauda samaksāta, akurāti iereģistrēta darījumu grāmatā, un pamāja ar pirkstu vienam no lopu dzinējiem, kas paklausīgi iekrāva maksu ratos. Retāk gadījās, ka, klusi nožvadzot, ādas somas dzīlēs pazuda sīka kaudzīte monētu. Sargi tikmēr laiskojās zem kokiem vai devās augšup gar mežiem apaugušo krastu šķiet, lai medītu.
Turpmākajās dienās ši aina atkārtojās, tikai ar dažādām variācijām. Šad tad mani ieaicināja mājā un pacienāja ar glāzi sidra vai piena, un vienīgā, mazā istabiņa pienāca pilna ar sievietēm, kas vēlējās ar mani parunāties. Gadījās, ka nemākulīgi celto namiņu puduris izrādījās pietiekami liels, lai uzturētu krogu vai pat iebraucamo vietu, kas uz vienu dienu kļuva par Dūgala štābu.
Laiku pa laikam noma tika nomaksāta ar zirgu, aitu vai kādu citu dzīvu radību. Tos parasti tuvākajā apkārtnē apmainīja pret kaut ko vieglāk pārvietojamu vai, ja Džeimijs atzina zirgu par gana labu pils staļļiem, pievienoja mūsu kavalkādei.
īsti neizpratu Džeimija lomu mūsu grupā. Jauneklis labi pārzināja zirgu lietas, tomēr to varēja teikt ari par pārējiem mūsu komandas vīriešiem, ieskaitot pašu Dūgalu. Ņemot vērā, ka ar zirgu maksāja reti un parasti jau tas nebija labas šķirnes dzīvnieks, man gribot negribot radās jautājums, kādēļ vajadzēja ņemt līdzi īpašu lietpratēju. īsto iemeslu, kāpēc Dūgalam bija nepieciešams Džeimijs, es atklāju nedēļu pēc došanās ceļā kādā ciemā ar neizrunājamu nosaukumu.
Ciems nebija nekāds lielais, tomēr tas bija gana liels, lai tajā būtu krogs, kurā bija divi trīs galdi un daži izļodzīti soli. Te Dūgals uzklausīja sūdzības un ievāca nomu. Pēc visai negaršīgām pusdienām, kas sastāvēja no sālītas liellopu gaļas un rāceņiem, Dūgals izmaksāja alu rentniekiem un algādžiem, kas bija aizkavējušies, kārtojot darījumus, un dažiem ciema iedzīvotājiem, kas bija ieklīduši te pēc dienas darbiem, lai palūkotos uz svešiniekiem un uzklausītu mūsu atnestos jaunumus.
Klusiņām sēdēju kaktā uz sola, dzēru pa malciņam skābenu alu un priecājos, ka varu atpūsties no jāšanas. Tikai pa ausu galam klausījos Dūgala runāšanā, kas brīvi mainījās no gēlu uz angļu valodu un atkal atpakaļ, par dažādām tēmām, sākot no šādām tādām tenkām, lauku darbiem un beidzot, kā man izklausījās, ar rupjām anekdotēm un smieklīgiem stāstiem.
Dīki risināju domu: pēc cik ilga laika, ja virzīsimies uz priekšu šādā tempā, mēs nokļūsim Fortviljamā. Un, kad būšu tur nonākusi, kā vislabāk atkratīties no Leohas pils skotu sabiedrības, vienlaikus pārāk nesasaistoties ar angļu armijas garnizonu. Nogrimusi savos prātojumos, nebiju pamanījusi, ka jau labu laiku Dūgals runā viens pats, it kā teiktu runu. Klātesošie viņā klausījās ļoti uzmanīgi, pa brīžam īsi kaut ko iestarpinot vai izsaucoties. Pamazām atgriezusies realitātē, es sapratu, ka Dūgals prasmīgi uzkurina savus klausītājus līdz augstam uzbudinājuma līmenim par kaut ko.