Aplaidu skatienu apkārt istabai. Resnais Ruperts un mazais advokāts Neds Gauens sēdēja pie sienas Dūgalam aiz muguras, alus kausi aizmirsti stāvēja viņiem blakus uz sola, un abi uzmanīgi klausījās. Džeimijs, sarauktu pieri, ar elkoņiem atbalstījies uz galda, raudzījās savā kausā. Lai ko Dūgals šobrīd sacītu, likās, ka Džeimijam tas bija vienalga.
Pēkšņi Dūgals piecēlās kājās, satvēra Džeimija krekla apkakli un parāva. Vecais un visai nemākuligi šūtais krekls saplīsa pa vīlēm. Pārsteigts nesagatavojies, Džeimijs sastinga. Jaunekļa acis samiedzās, un es redzēju, kā viņam saspringst žoklis, taču viņš nepakustējās, kad Dūgals atlocīja saplēstā krekla skrandas, lai parādītu skatītājiem puiša muguru.
Ieraugot rētaino muguru, visi korī noelsās, tad dusmās sāka satraukti dūkt. Es atvēru muti, bet, izdzirdējusi vārdu "ārmalietis", kas netika izrunāts īpaši laipni, es atkal to aizvēru.
Džeimijs ar akmens cietu seju piecēlās un atkāpās no nelielā ļaužu pulciņa, kas bija sanākuši ap viņu. Viņš uzmanīgi atbrīvojās no krekla atliekām un savīkstīja audumu murskulī. Kāda vecāka sieviete, kas sniedzās Džeimijam līdz elkonim, purināja galvu un saudzīgi glāstīja viņa muguru, kaut ko runādama gēlu valodā, manuprāt, tie bija mierinoši vārdi. Ja tā, tad tie nepārprotami nesasniedza cerēto mērķi.
Džeimijs strupi atbildēja uz klātesošo jautājumiem. Pāris meiču, kas bija ienākušas, lai aiznestu ģimenei alu, bija piespiedušās pie tālākās sienas un dzīvi sačukstējās, bieži raidot plati ieplesto acu skatienus pāri telpai.
Uzmetis Dūgalam tādu skatienu, kuram patiesībā vajadzēja vecāko vīru pārvērst akmenī, Džeimijs ielidināja saņurcīto kreklu telpas stūri un trīs garos soļos izskrēja pa durvīm, atstājot cilvēku līdzjūtīgo murmināšanu sev aiz muguras.
Kad uzskates līdzeklis bija pazudis, uzmanība atgriezās pie Dūgala. Lielāko tiesu no runātā es nesapratu, kaut arī tie daži vārdi, ko uztvēru, man likās vērsti pret angļiem. Mani plosīja divas pretrunīgas vēlēšanās sekot Džeimijam ārā pa durvīm un palikt neuzkrītoši sēžam kaktiņā. Tā kā šaubījos, vai viņš šobrīd vispār vēlas kādu redzēt, tad paliku savā vietā, nodūru galvu un pētīju savu izplūdušo, blāvo atspulgu alū.
Metāla žvadzēšana lika man pacelt galvu. Viens no vīriem, ražena auguma zemnieks ādas biksēs, bija nometis Dūgalam priekšā uz galda dažus naudas gabalus, un likās, ka arī viņš saka runu. Tad viņš paspēra soli atpakaļ, iebāza īkšķus aiz jostas, it kā mudinādams citus uz rīcību. Pēc neveiklas pauzes viņa piemēram sekoja pāris drosmīgāko dvēseļu, tad vēl daži, kas izņēma no makiem vai sporaniem vara grašus un pensus. Dūgals sirsnīgi viņiem pateicās, ar rokas mājienu lika krodziniekam uzlikt visiem vēl pa kausam alus. Ievēroju, ka advokāts Neds Gauens iegūto naudu kārtīgi noglabā citā makā, ne tajā, kurā bija Kolama naudas lādēm paredzētās Makenziju nomas maksas, un sapratu Dūgala nelielās izrādes nolūku.
Sacelšanās, gluži kā jebkura komerciāla darbība, prasa kapitālu. Lai izveidotu un apgādātu karaspēku, nepieciešams zelts, tas vajadzīgs arī vadoņu uzturēšanai. No tā mazumiņa, kas bija saglabājies atmiņā par jauno troņa pretendentu "skaisto princi" Čārliju, zināju, ka daļēji viņš atbalstu saņēma no Francijas, bet daļa naudas, kas finansēja viņa neveiksmīgo sacelšanos, nāca no to ļaužu, kurus viņš vēlējās pārvaldīt, seklajām un novalkātajām kabatām. Tātad Kolams, Dūgals vai abi divi bija jakobīti; viņi nostājās jaunā pretendenta, nevis likumīgā Anglijas troņa īpašnieka Džordža II pusē.
Noslēgumā aizkavējušies zemnieki un nomnieki palēnām izklīda, dodoties mājās vakariņās, un Dūgals piecēlās, izstaipījās, izskatīdamies puslīdz apmierināts kā runcis, kas pamielojies ja ne ar krējumu, tad vismaz ar pienu. Viņš pasvārstīja rokā mazāko maisiņu un pameta Nedam Gauenam uzglabāšanai.
- Jā, nav slikti, viņš noteica. No šitik maza miesta vairāk arī nevarēja cerēt. Bet, ja izdosies savākt vēl tikpat, tad cipars būs cienījams.
- Es gan nelietotu vārdu "cienījams", ierunājos, stīvi pieceldamās no kakta, no kura biju visu noskatījusies.
Dūgals pagriezās, it kā tikai tagad būtu mani pamanījis.
- Ak tā? Viņa lūpas uzjautrinājumā izliecās. Un kāpēc ne? Vai tev ir iebildumi, ka uzticīgi pavalstnieki ziedo kādu nieku sava valdnieka atbalstam?
- Ne mazākie. Droši skatījos viņam acīs. Lai kurš valdnieks tas arī būtu. Man nepatīk tavi ziedojumu vākšanas paņēmieni.
Dūgals uzmanīgi mani nopētīja, it kā mani vaibsti varētu viņam kaut ko atklāt.
- I.ai kurš valdnieks tas arī būtu? viņš klusā balsī atkārtoja. Man likās, tu nesaproti gēlu valodu.
- Nesaprotu jau arī, īsi noteicu. Bet man no dzimšanas piemīt veselais saprāts un divas ausis, kas lieliski pilda savu uzdevumu. Lai kā arī gēlu valodā skanētu frāze "Karaļa Džordža veselība", šaubos, vai tas izklausās kā "Lai dzīvo Stjuarts".
Dūgals atgāza galvu un sāka smieties.
- Tas tiesa, viņš atzina. Ar lielāko prieku pateiktu tev īsto gēlu vārdu, kā saukt tavu kungu un pavēlnieku, bet tas nav piemērots sievietes ausīm, kaut arī esi Armaliete.
Pieliecies viņš izņēma no pavarda pelniem krekla vīkšķi un nopurināja lielāko tiesu kvēpu.
- Tā kā tev nepatīk mani paņēmieni, tad varbūt gribēsi tos labot, viņš ieminējās, iegrūžot man rokās saplēsto kreklu. Dabū no saimnieces adatu un salāpi.
- Lāpi pats! atgrūdu to viņam atpakaļ un pagriezos, lai ietu projām.
- Kā vēlies, Dūgals man aiz muguras patīkamā balsī sacīja. Ja jau tu negribi palīdzēt, tad Džeimijs pats var sašūt savu kreklu.
Es apstājos, negribīgi pagriezos un pastiepu roku.
- Labi, es iesāku, bet mani pārtrauca liela roka, kas kā čūska izlocījās man pār plecu un izrāva kreklu no Dūgala tvēriena. Uzmetis mums abiem niknu skatienu, Džeimijs pasita kreklu padusē un izgāja tikpat klusi, kā bija ienācis.
Naktsmājas mēs atradām kāda zemnieka mājā. Pareizāk būtu teikt, ka es atradu. Vīri gulēja zem klajas debess siena kaudzēs, ratos vai krūmos. Aiz cieņas pret manu dzimumu vai daļēja gūstekņa statusu man piešķīra salmu maišeli, ko nolikt uz grīdas netālu no pavarda.
Kaut mans maiss šķita nesalīdzināmi labāks par vienīgo gultu, kurā gulēja sešu cilvēku ģimene, es apskaudu vīrus, ka viņi iekārtojušies zem klajas debess. Uguns kurtuvē nebija nodzēsta, tikai uz nakti aprausta ar pelniem, un gaiss istabā bija smacīgs no plīts izstarotā siltuma un aromātiem, un skaņām, kuru avots bija mājas iedzīvotāji, kas grozījās, mētājās, vaidēja, krāca, svīda un pirda.
Pēc kāda laika es atmetu domu par gulēšanu tādā dvakā. Piecēlos un, paņēmusi segu, klusiņām izzagos ārā. Gaiss pretstatā tam, kāds pildīja pārapdzīvoto istabu, bija tik svaigs, ka es atslīgu pret akmens sienu un pilnām mutēm tvēru saldo, vēso plūsmu.
Zem koka takas malā, kluss un modrs, sēdēja sargs, bet viņš tikai pameta uz manu pusi skatienu. Acīmredzot nospriedis, ka vienā kreklā es nekur tālu neiešu, atsāka grebt kādu nelielu priekšmetu. Spoži spīdēja mēness, un lapotnes ēnā zibēja nelielā sgian dhu asmens.