Apgāju apkārt mājai un pakāpos paugurā aiz tās, uzmanīgi skatīdamās, kur lieku kāju, lai neuzkāptu virsū zālē gulošajiem vīriem. Atradu patīkamu, noslēgtu vietiņu starp diviem lieliem laukakmeņiem un izveidoju sev ērtu guļvietu no zāles klēpja un segas. Izstiepusies visā garumā zemē, es vēroju pilno mēnesi gausajā ceļojumā pa debesjumu.
Tieši tāpat es biju vērojusi mēness lēktu pa Leohas pils logu pirmajā naktī, kad biju kļuvusi par nelūgtu viešņu Kolama namā. Tātad kopš nelaimīgās ienākšanas caur akmens loku aizritējis jau mēnesis. Tagad man šķita, ka vismaz zinu, kādēļ klintsbluķi tur uzslieti.
Acīmredzot paši par sevi būdami nenozīmīgi, akmeņi bija rādītāji. Gluži tāpat kā stabs pie klints malas vēsta, ka iespējams nogruvums, stāvakmeņi bija novietoti kā brīdinājuma zīme. Vieta, kur… kas? Kur laika čaula bija ļoti plāna? Kur stāvēja vaļā pavērti vārti? Apļu licēji paši nezināja, ko viņi iezīmē. Viņiem šī vieta noteikti saistījās ar briesmīgiem noslēpumiem un spēcīgām burvestībām; vieta, kur cilvēki pazūd bez brīdinājuma. Vai arī parādās no zila gaisa.
Tā bija ideja. Kas būtu noticis, es iedomājos, ja kāds būtu bijis Kreignedana kalnā, kad es negaidot uzrados? Laikam jau tas bija atkarīgs no ierašanās brīža. Ja šajos apstākļos mani būtu saticis kāds zemnieks, tad es noteikti tiktu uzskatīta par raganu vai feju. Visticamāk, par feju, ņemot vērā pakalna, kurā uzrados, "reputāciju".
Un tikpat labi tieši šī iemesla dēļ kalns varbūt savu reputāciju ieguvis, es risināju domu tālāk. Ja kādā noteiktā vietā gadu gaitā cilvēki pēkšņi pazūd vai tikpat pēkšņi uzrodas no nekurienes, tad tas varētu būt labs iemesls nosaukt to par apburtu.
Izbāzu kāju no segas apakšas un mēnesgaismā pakustināju lielos pirkstus. Pavisam neizskatās pēc fejas, es kritiski novērtēju. Piecas pēdas sešas collas, šiem laikiem es biju visai gara auguma sieviete, vienā garumā ar daudziem vīriešiem. Tā kā es diez vai varēju tikt pieskaitīta pie Mazajiem ļautiņiem, tad laikam gan mani uzskatītu par raganu vai kādu ļauno garu. Spriežot pēc tā mazumiņa, ko zināju par metodēm, kā te izturējās pret šādām parādībām, es varēju tikai priecāties, ka faktiski neviens manu ierašanos neredzēja.
Dīki kavējos domās par iespējamiem scenārijiem, ja notikumi risinātos otrādā secībā. Ja kāds no šī laika pazustu un uzrastos manējā? Galu galā tieši to es grasījos darīt, ja vien tas vispār bija iespējams. Kā mūsdienu skotiete, piemēram, pasta priekšniece Bjūkenena kundze, izturētos, ja kāds tips, līdzīgs, piemēram, Mērtegam, negaidot iznirtu no zemes viņai pie kājām?
Manuprāt, cilvēki tad skrietu projām, izsauktu policiju vai varbūt vispār neko nedarītu, pat draugiem un kaimiņiem nestāstītu par šo neiedomājamo viņdien piedzīvoto notikumu…
Un kāda būtu atceļotāja reakcija? Nu, iespējams, ka viņam izdotos iekļauties mūsdienu laikmetā, nepiesaistot pārāk lielu interesi, ja viņš būtu piesardzīgs un viņam uzsmaidītu veiksme. Kā nekā man taču ir izdevies izlikties par parastu šī laika un vietas iedzīvotāju, kaut ari mans izskats un runas veids, protams, izraisa nopietnas aizdomas.
Bet ja nu pārvietotais cilvēks ir pārāk atšķirīgs vai ari staigā apkārt, skaļi stāstīdams, kas ar viņu noticis? Ja cilvēks iznāktu primitīvā laikmetā, tad, visticamāk, acīs krītošs svešinieks uz vietas un bez jebkādiem jautājumiem gluži vienkārši tiktu nogalināts. Bet izglītotākā sabiedrībā viņu droši vien uzskatītu par prātā jukušu un, ja viņš negribētu turēt muti, nobēdzinātu kādā slēgta tipa iestādē.
Varbūt tādas lietas notiek, kopš pastāv Zeme, es prātoju. Pat ja pārceļošanai uzrastos aculiecinieki, nekādu pierādījumu jau nebūtu; nekādu ziņu par notikušo, jo vienīgais cilvēks, kas varētu kaut ko pastāstīt, būtu projām. Un, kas attiecas uz pazudušajiem, tad viņi, nonākuši otrā galā, labāk turētu muti.
Dziļi domās nogrimusi, nebiju dzirdējusi klusas balsis vai soļus zālē un izbīlī salēcos, kad tikai dažus jardus no manis kāds ierunājās.
- Velns tevi rāvis, Dūgal Makenzij, šis cilvēks sacija. Tas nekas, ka esi man rada, es tev neko neesmu parādā. Balss bija klusa, bet dusmās saspringusi.
- Tad tu neesi ar mieru? otra balss, kurā skanēja viegls uzjautrinājums, jautāja. Šķiet, ka man atmiņā nāk kāds solījums, kurā tu zvērēji padevību. "Kamēr vien manas kājas min Makenziju klana zemi," ja nemaldos, tā tas skanēja. Kaut kas dobji nobūkšķēja, it kā kāds uz noblietētas zemes piesistu kāju. Un te, puis, ir Makenziju zeme.
- Es devu vārdu Kolamam, nevis tev. Tātad tas bija jaunais Džeimijs Maktevišs, un trīs reizes varēju minēt, par ko viņš tik stipri dusmojās.
- Tas, cilvēk, ir viens un tas pats, un tu to labi zini. Noplīkšķēja it kā viegla pļauka pa vaigu. Tu esi zvērējis paklausīt klana vadonim, un ārpus Leohas es esmu Kolama galva, rokas, pirksti un arīdzan kājas.
- Kur vēl labāku piemēru teicienam, ka labā roka nezina, ko dara kreisā, atskanēja aša atbilde. Kaut arī runātāja tonis pauda rūgtumu, tajā jautās arī asprātība, kas atspoguļoja šo abu personību sadursmi. Kā tu domā, ko labā roka sacīs par to, ka kreisā vāc Stjuartiem zeltu?
Mirkli, pirms Dūgals atbildēja, valdīja klusums.
- Makenziji, Makbeileini un Makviniči visi ir brīvi ļaudis. Neviens nevar pret viņu gribu piespiest viņus kaut ko dot un arī nedot. Un kas zina? Beigās var sanākt tā, ka Kolams par princi Čārlzu Edvardu iedod vairāk par visiem kopā.
- Jā, tā var sanākt, dobjākā balss piekrita. Tāpat rit var sākt līt uz augšu, nevis otrādi. Bet tas nenozīmē, ka es stāvēšu uz kāpnēm ar savu spainīti, kas apgāzts uz mutes.
- Nē? Tev no Stjuartu kāpšanas tronī atlēks lielāks labums nekā man, puis. Un no angļiem tu nedabūsi itin neko, ja nu vienīgi cilpu. Ja tev nerūp pašam savs muļķa kakls…
- Mans kakls ir mana darīšana, Džeimijs dusmīgi pārtrauca Dūgalu. Un tāpat ari mana mugura.
- Bet, kamēr tu, mīļo puisīt, ceļo kopā ar mani, tā ir mana darīšana, Dūgals viņu izsmēja. Ja gribi dzirdēt, kas Horoksam sakāms, tu darīsi, kā tev liek. Turklāt tas būtu gudri; varbūt tu labi proti rīkoties ar adatu, bet vairāk tev nav kā viens tīrs krekls.
Kaut kas sakustējās, it kā kāds pieceltos no akmens un klusiem soļiem aizietu pa zāli. Taču tikai viens cilvēks, es nodomāju. Pieslējos sēdus, cik klusi spēju, un piesardzīgi palūrēju gar akmeni, kas veidoja manu paslēptuvi.
Džeimijs joprojām bija turpat, sakumpis sēdēja uz akmens dažas pēdas no manis, elkoņus atspiedis uz ceļiem, zodu atbalstījis uz kopā saņemtajām rokām. Mugura gandrīz pilnīgi bija pagriezta pret mani. Nevēlēdamās traucēt viņa vienatni, jau sāku virzīties atpakaļ, kad Džeimijs pēkšņi ierunājās:
Es zinu, ka tu tur esi. Ja gribi, nāc laukā. Pēc balss varēja saprast, ka viņam ir pilnīgi vienalga. Es piecēlos un gāju laukā no aizsega, un tikai tad aptvēru, ka biju gulējusi vienā kreklā. Iedomājusies, ka viņam jau tā pietiek raižu, lai vēl sarktu, skatoties uz mani, es taktiski ietinos segā un tikai tad iznācu.
Apsēdos netālu no Džeimija un atspiedu muguru pret klinti, mazliet bikli viņu vērodama. Puisis tikai īsi pamāja, ka mani redzējis, bet citādi nepievērsa uzmanību, pilnībā aizņemts ar savām domām, kas, spriežot pēc drūmās sejas izteiksmes, nebija nekādas tīkamās. Viena kāja nemierīgi sita pa akmeni, uz kura viņš sēdēja, pirksti bija cieši savilkti dūrē; tad viņš tos izpleta ar tādu spēku, ka dažas no locītavām klusi nokrakšķēja.
Tieši krakšķošās locītavas man atsauca atmiņā kapteini Mensonu. Viņš bija apgādes daļas virsnieks lauka hospitālī, kur es strādāju. Kapteinis Mensons krājumu trūkumu, neizpildītus pasūtījumus un armijas birokrātijas bezgalīgās idiotisma izpausmes uztvēra kā tieši uz viņu mērķētas bultas un akmeņus. Kad vilšanās samilza pārāk liela, parasti tik klusais un patīkamais vīrietis uz īsu bridi noslēpās savā kabinetā un ieslēdzies ar visu spēku zvetēja pa sienu. Apmeklētāji uzgaidāmajā telpā sajūsmināti vēroja, kā no virsnieka sitienu spēka drebēja plānā kartona siena. Pēc dažām minūtēm kapteinis Mensons iznāca, pirkstu kauliņi viņam bija jēli, bet gars atkal bija rāms, un viņš varēja risināt tābriža krīzes situāciju. Kad viņu pārcēla uz citu vienību, siena aiz durvīm bija no vienas vietas izraibināta ar dūres lieluma caurumiem.