Vērodama jauno vīrieti, kas sēdēja uz akmens un centās izlauzt sev pirkstus, man dzīvi atmiņā uzplaiksnīja kapteinis, kuram bija radusies kāda neatrisināma piegādes problēma.
- Tev vajag sist, es ieteicu.
- Ko? Džeimijs izbrīnīts pacēla skatienu, acīmredzot aizmirsis manu klātbūtni.
- Sit pa kaut ko, vēlreiz devu padomu. Tad tu jutīsies labāk.
Viņa lūpas sašķobījās, it kā viņš gribētu kaut ko teikt, bet tad piecēlās, noteiktiem soļiem piegāja pie resna ķirša un pamatīgi iebelza pa stumbru. Acīmredzot sitiens kaut cik dziedēja viņa jūtas, jo viņš pa drebošo koku iegāza vēl dažas reizes, izraisot nevaldāmu gaišsārto ziedlapiņu birumu sev uz galvas.
Pēc brīža Džeimijs nāca atpakaļ, laizīdams nobrāztu pirksta kauliņu.
- Tencinu, viņš ar šķību smaidu lūpās pateicās. Varbūt šonakt tomēr spēšu aizmigt.
- Vai tu savainojies? Piecēlos, lai to apskatītu, bet Džeimijs noraidoši papurināja galvu, viegli braucīdams pirkstu kauliņus ar otru roku.
- Nē, nieks vien.
Mēs mirkli stāvējām neveiklā klusumā. Nevēlējos pieminēt sarunu, kuru biju nejauši dzirdējusi, ne arī citus vakara notikumus. Beidzot es pārtraucu klusumu:
- Es nezināju, ka tu esi kreilis.
- Kreilis? Ā, tu domā, ķeiris. Jā, kopš dzimšanas. Skolmeistars sēja ar siksnu manu kreiso roku aiz muguras, lai piespiestu rakstīt ar labo.
- Vai tu vari? Es domāju rakstīt ar labo roku?
Džeimijs pamāja ar galvu, atkal paceldams ievainoto roku pie mutes.
- Jā. Taču tad man sāk sāpēt galva.
- Vai tu arī kaujies ar kreiso roku? es jautāju, vēloties izgaisināt viņa drūmās pārdomas. Es domāju ar zobenu? Šobrīd viņam nebija citu ieroču kā vien duncītis un mazais nazītis, bet pa dienu viņam bija gan zobens, gan pistoles tāpat kā gandrīz visiem mūsu pulciņa vīriešiem.
- Nē, zobenu es vicinu vienlīdz labi ar abām rokām. Tam, kurš zobenu tur kreisajā rokā, ir sliktāk, saproti, ar mazu zobenu, jo tad tu esi pagriezis kreiso sānu pret ienaidnieku un tajā pusē ir sirds, vai ne?
Pārpilns nervozas enerģijas, tādēļ nespēdams nosēdēt mierā, Džeimijs bija sācis soļot pa laukumiņu, vēzēdams iedomātu zobenu.
- Ar plato zobenu ir apmēram tāpat. Viņš izstiepa abas rokas taisnas sev priekšā, saņēma kopā un trieca tās plakanā, graciozā arkā pa gaisu. Parasti izmanto abas rokas, viņš skaidroja.
- Bet, ja esi pietiekami tuvu, lai cirstu tikai ar vienu roku, tad ir vienalga, ar kuru, jo asmens nāk no augšas un cērt pa plecu. Nevis pa galvu, viņš pamācoši sacīja, jo asmens var viegli noslīdēt. Bet trāpi tieši pa bedrīti… Džeimijs cirta ar plaukstas malu pa vietu, kur savienojās kakls ar plecu, …un viņš ir pagalam. Ja arī neizdodas īsti labi, tomēr tajā dienā cilvēks vairs nebūs cīnītājs vai vēl ticamāk, nekad vairs, viņš piebilda.
Kreisā roka nolaidās līdz jostai, un viņš izrāva dunci ar tādu kustību, kas atgādināja ūdens izliešanu no glāzes.
- Bet, cīnoties ar zobenu un dunci reizē, ja nav vairoga, kur paslēpt roku ar dunci, jāliek lietā labā roka ar mazo zobenu un, ja esi pietiekami tuvu, no apakšas jādur ar dunci. Bet, ja roka ar dunci ir labi aizsargāta, tad vari tuvoties no abām pusēm un izlocīt augumu, viņš spēji pieliecās, demonstrējot šo kustību, lai nelaistu ienaidnieka dunci sev klāt, bet dunci liec lietā tikai tad, ja pazaudē zobenu vai roku, kurā to turi.
Džeimijs spēji zemu pietupās un izdarija asu, slepkavniecisku dūrienu, kas apstājās tikai collu man no krūtīm. Kad es nevilšus atkāpos, viņš uzreiz izslējās, kā atvainodamies pasmaidīja un iebāza dunci makstī.
- Neņem ļaunā. Es izrādos. Negribēju tevi sabiedēt.
- Tu biji baigi labais, es no visas sirds viņu paslavēju. Kas tevi mācīja cīnīties? jautāju. Laikam jau vajag otru kreili, kas tevi varētu pamācīt.
- Jā, tas bij kreilis. Labākais, kādu esmu redzējis. Viņš īsi, bez prieka pasmaidīja. Dūgals Makenzijs.
Gandrīz visi ķiršu ziedi jau bija izkrituši no viņa matiem; tikai pāris rozā ziedlapiņu vēl turējās uz pleciem, un es pastiepos, lai tās noņemtu. Redzēju, ka krekla vīle bija kārtīgi, ja ne prasmīgi, sašūta. Pat saplēstais audums bija salāpīts.
- Vai viņš to darīs atkal? es aprauti pajautāju, nespēdama apstāties.
Džeimijs bridi klusēja un tikai tad atbildēja, bet pat nedomāja izlikties, ka nebūtu sapratis, ko es domāju.
- 0 jā! Viņš beidzot pamāja ar galvu. Redzi, tā viņš dabū to, ko grib.
- Un tu ļausi? Ļausi sevi tā izmantot?
Džeimijs skatījās man garām lejup pa kalnu uz krogu, kur cauri dēļu spraugām vēl varēja redzēt degam vienu lampu. Viņa seja bija rāma un neizteiksmīga kā siena.
- Pagaidām.
Mēs turpinājām apgaitu, pavirzoties uz priekšu tikai dažas jūdzes dienā, bieži apstājoties krustcelēs vai pie kādas mājas, kur Dūgals kārtoja darījumus un kur vairāki nomnieki sanāca ar graudu maisiem vai pa mazumiņam sakrātu naudu. Ātri slīdoša zoss spalva, ko turēja Neda Gauena pirksti, visu precīzi iereģistrēja, un no viņa pergamenta un papīru somas tika izsniegtas vajadzīgās kvītis.
Kad mēs sasniedzām kādu miestu vai pietiekami lielu ciemu, kurā varēja atrast iebraucamo vietu vai krogu, Dūgals atkal darīja savu, uzsauca alu, stāstīja stāstus, teica runas un beidzot, ja redzēja, ka izredzes ir gana labas, piespieda Džeimiju piecelties un rādīt savas rētas. Un vēl daži naudas gabali papildināja otru somu jeb maku, kuram vajadzēja nonākt Francijā un troņa pretendenta galmā.
Es mēģināju vērtēt, kā notikumi attīstās, un izgāju pirms kulminācijas, jo publiska šaustīšana nekad nav bijusi manā gaumē. Kaut arī sākotnējā reakcija uz Džeimija muguru bija šausmu caurvīts žēlums, kuram sekoja pret angļiem un karali Džordžu vērsts lamu izvirdums, bieži vien tomēr piejaucās zināms nicinājums, ko pat es spēju sajust. Vienā reizē nejauši dzirdēju, kā vīrs savam draugam angliski klusi izsaka piezīmi: "Šaušalīgs skats, ko? Kristus, es izlaistu garu savās asinīs, bet neļautu vienam ārmalietim ar skābu ģīmi pret sevi tā izturēties."
Džeimijs, kurš jau no paša sākuma jutās aizkaitināts un nelaimīgs, ar katru dienu kļuva nomāktāks. Cik iespējams ātri, viņš atkal uzrāva kreklu mugurā, izvairījās no jautājumiem un līdzjūtības apliecinājumiem, meklēja iemeslu pamest sanākušos, nevēlējās nevienu redzēt, līdz nākamajā rītā mēs sēdāmies zirgiem mugurā.
Lūzums notika pēc dažām dienām mazā ciematiņā Taneiga. Šoreiz bridi, kad Dūgals vēl apvārdoja ļaudis, roku uzlicis uz Džeimija kailā pleca, viens no skatītājiem, jauns lamzaks ar gariem, netīri brūniem matiem izteica pāris Džeimijam mērķētu aizvainojošu piezīmju. Nezinu, ko tieši viņš teica, bet reakcija nāca nekavējoties. Džeimijs izrāvās no Dūgala tvēriena un iebelza puisim pa vēderu, tas nogāzās zemē.