Es palēnām mācijos likt kopā gēlu vārdus, taču nekādā gadījumā nevarēju teikt, ka saprotu šo valodu. Tomēr biju ievērojusi: kaut ari vārdus nesapratu, pēc runātāja attieksmes bieži vien varēju uzminēt, par ko ir runa.
"Slienies augšā un atkārto, ko tu teici" visur pasaulē izklausās vienādi, vai tas teikts skolas pagalmā, krogā vai šķērsielā.
Tāpat ari "Tev taisnība, draugs" un "Ņemam viņu ciet, puiši!".
Džeimijs pazuda zem notraipītu darba drēbju lavīnas, jo galds, pie kura maksāja nomu, ar troksni apgāzās zem brūnmatainā un divu viņa draugu svara. Nevainīgie vērotāji kāpās atpakaļ, spiedās gar kroga sienām un gatavojās izbaudīt izrādi. Lēnām virzījos tuvāk Nedam un Mērtegam, ar bailēm paturot acīs kustīgo locekļu ņudzekli. Šad tad roku un kāju kamolā pazibēja pa vientuļam sarkanam zibsnim.
- Vai jūs viņam nepalīdzēsiet? es klusi pajautāju Mērtegam ar mutes kaktiņu. Viņš par šādu domu likās izbrīnīts.
- Nē, kāpēc lai mēs to darītu?
- Ja vajadzēs, viņš sauks palīgā, paskaidroja Neds Gauens, kurš rāmi vēroja kautiņu man otrā pusē.
- Ja jūs tā sakāt, es negribīgi piekāpos.
Nebiju īsti droša, vai Džeimijs spētu pasaukt palīgā, ja vajadzētu; šobrīd drukns puisis zaļās drēbēs spieda viņam ciet rīkli. Manas personiskās domas bija tādas, ka Dūgals drīz paliks bez viena no saviem galvenajiem eksponātiem, bet viņš, kā izskatījās, par to neraizējās. Faktiski neviens no skatītājiem nelikās satraukts par traci, kas risinājās uz grīdas mums pie kājām. Tika noslēgtas dažas derības, bet vispārējā noskaņa bija kluss prieks par izklaidi.
Iepriecināta pamanīju, ka Ruperts it kā nejauši aizšķērso ceļu pāris vīriem, kas likās prātojam, vai neiesaistīties kautiņā. Kad viņi spēra soli tuvāk kaušļiem, Ruperts izklaidīgi aizšļūca viņiem priekšā, rokai viegli guļot uz dunča spala. Viņi atkāpās, nolēmuši likt kaušļus mierā.
Vispārējā attieksme bija tāda, ka trīs pret vienu ir saprātīga mērošanās spēkiem. Ņemot vērā, ka tas viens bija liela auguma, prasmīgs kauslis un acīmredzot traku dusmu pārņemts, šāds viedoklis, iespējams, atbilda patiesībai.
Sacensība šķita pamazām atrisināmies ar to, ka no bara pēkšņi atdalījās druknais zellis zaļajās drēbēs; no pretinieka trāpīga elkoņa sitiena viņam pa degunu pilēja asinis.
Kautiņš turpinājās vēl dažas minūtes, bet iznākums kļuva arvien skaidrāks, kad otrs kauslis, vaidēdams un satvēris kājstarpi, nokrita malā un paripoja zem galda. Džeimijs un viņa galvenais pretinieks joprojām istabas vidū nopietni zvetēja viens otru ar dūrēm, bet tie no skatītājiem, kas bija likuši uz Džeimija uzvaru, jau ievāca laimēto naudu. Ar apakšdelmu aizspiesta balsene, kuru pavadīja negants sitiens pa nierēm, pārliecināja brūnmataino, ka pieklājība ir drosmes labākā daļa.
Savai augošajai gēlu-angļu vārdnīcai es prātā pievienoju tulkojumu: "Pietiek, es padodos."
Džeimijs, kurš bija uzkritis virsū pēdējam pretiniekam, piecēlās, un pūlis viņu apsveica ar urravām. Aizelsies viņš pateicoties pamāja ar galvu, sviedriem un asinīm noplūdīs aizstreipuļoja līdz solam, kurš vēl nebija apgāzts, nokrita uz tā un paņēma krodzinieka sniegto alus kausu. Lieliem malkiem padzēries, viņš nolika to uz sola, paliecās uz priekšu, ar elkoņiem atspiedās uz ceļiem un saraustīti elpoja, rētas tikmēr palika izaicinoši atklātas.
Šī bija reize, kad viņš nesteidzās vilkt mugurā kreklu; kaut arī krogā bija vēss, Džeimijs palika puskails un apģērbās, tikai ārā ejot, kad pienāca laiks meklēt naktsmājas. Viņš izgāja, cieņas pilnu "labvakar" kora pavadīts, un izskatījās mierīgāks nekā visās iepriekšējās dienās par spīti sāpēm, ko sagādāja skrāpējumi, brūces un sasitumi.
- Viens noskrāpēts apakšstilbs, viena pārsista uzacs, viena pārsista lupa, viens asiņains deguns, seši jēli pirkstu kauliņi, viens izmežģīts īkšķis un divi izkustināti zobi. Un neskaitāmi daudz sasitumu, es ar nopūtu beidzu inventarizāciju. Kā tu jūties? Mēs bijām vieni nelielā •.ķuni aiz iebraucamās vietas, kur biju viņu aizvedusi, lai sniegtu pirmo palīdzību.
- Labi, Džeimijs smaidīja. Viņš jau cēlās kājās, bet pusceļā sastinga un saviebās. Nu labi. Varbūt maķenīt dur ribās.
- Protams, dur. Tu esi zili melns atkal. Kāpēc tu tā dari? Dieva dēļ, kā tev šķiet, no kā tu esi taisīts? No dzelzs? es nikni noprasīju.
Viņš skumīgi pasmaidīja un pieskārās satūkušajam degunam.
- Nē. Kaut nu tā būtu.
Es atkal nopūtos un saudzīgi iebakstīju viņam sānos.
- Nedomāju, ka ribas būtu lauztas; tie ir tikai zilumi. Taču katram gadījumam es tevi apsiešu. Nostājies taisni, uzloki uz augšu kreklu un pacel rokas uz sāniem. Sāku plēst strēmelēs vecu šalli, ko biju dabūjusi no krodzinieka sievas. Purpinādama pie sevis kaut ko par ģipsi un citiem civilizācijas jaukumiem, es improvizēju pārsēju, cieši savelkot un nostiprinot ar apaļu spraudi no viņa pleda.
- Es nevaru paelpot, Džeimijs sūdzējās.
- Ja elposi, tad sāpēs. Nekusties. Kur tu iemācījies tā kauties? Atkal no Dūgala?
- Nē. Viņš saviebies atrāvās no etiķa smakas, ko es smērēju uz pārsistās uzacs. To man iemācīja tēvs.
- Tiešām? Kas tad bija tavs tēvs vietējais boksa čempions?
- Kas? Nē, viņš bija zemnieks. Arī audzēja zirgus. Džeimijs ar troksni ievilka plaušās gaisu, kamēr es turpināju ziest etiķi uz viņa aprepējušā apakšstilba.
- Kad es biju deviņus desmit gadus vecs, tēvs teica, ka es laikam būšot liela auguma kā mātes radi un tāpēc man jāmācās kauties. Tagad viņš elpoja brīvāk un pastiepa roku, lai varu uz pirkstu kauliņiem uzziest kliņģerišu ziedi.
- Tēvs teica tā: "Ja tu esi padevies tik varens augumā, tad viena puse no vīriem, ko satiksi, baidīsies no tevis, bet otra gribēs izmēģināt spēkus. Noguldi vienu zemē," viņš piebilda, "un pārējie liks tev mieru. Bet iemācies to izdarīt aši un tīri, citādi tu dabūsi kauties visu mūžu." Tāpēc viņš aizveda mani uz šķūni un ar sitienu notrieca salmos, līdz es iemācījos sist pretī. Au! Kož.
- Nagu skrāpējumi ir nepatīkami, es sacīju, ātri tīrīdama brūces uz kakla. īpaši, ja skrāpētājs nemēdz bieži mazgāties. Un es šaubos, ka tas zellis ar taukainajiem matiem mazgājas kaut reizi gadā. "Ātri un tīri" nebūtu gluži tie vārdi, ar kādiem es aprakstītu to, ko tu darīji šīvakara kautiņā, bet iespaidīgi tas bija. Tēvs ar tevi lepotos.
Balsī jautās zināms sarkasms, un tāpēc es nobrīnījos, kad redzēju Džeimija sejai pārslīdam ēnu.
- Mans tēvs ir miris, viņš bezkaislīgi noteica.
- Piedod. Beidzu tīrīšanu, tad klusi sacīju: Bet es tā patiešām domāju. Viņš lepotos ar tevi.
Džeimijs neatbildēja, bet tikko jaušami pasmaidīja. Pēkšņi viņš likās ļoti jauns, un man bija jādomā, cik tad viņam īsti ir gadu. Jau grasījos to pajautāt, kad sauss kāss aiz muguras ziņoja, ka šķūnī kāds ienācis.
Tas bija stiegrainais vīriņš, vārdā Mērtegs. Viņš mazliet uzjautrināti noskatīja Džeimija ribu apsēju un slaidā lokā iesvieda šķūnī ādas somiņu. Džeimijs pacēla lielo roku un veikli to noķēra, somiņā kaut kas klusi nožvadzēja.
- Kas tas ir? viņš jautāja.
Mērtegs savilka uz augšu vienu plāno uzaci.
- Tava daļa no likmēm, kas tad vēl?
Džeimijs papurināja galvu un grasījās sviest maisiņu atpakaļ.
- Es negribu nekādas derības.
Mērtegs ar rokas mājienu viņu apturēja.