Vēroju spogulī, kā Frenks novelk kreklu un pastiepj roku pēc pakaramā. Pēkšņi viņš pārtrauca ģērbšanos.
- Klēra, vai tu esi aprūpējusi daudzus skotus? viņš strupi noprasīja. Lauka hospitālī vai Pembrukā?
- Protams, mazliet apmulsusi atbildēju. Amjēnas hospitālī bija Sīforti un Kameroni, un tad mazliet vēlāk pēc Kānas mums bija daudz Gordonu. Vairums patīkami puiši. Vispār viņi dzīvi uztver stoiskā mierā, bet drausmīgi baidās no špricēm. Es pasmaidīju, jo atcerējos vienu īpašu gadījumu.
- Mums bija viens… patiesībā pavecs, iesīkstējis karavīrs no 3. Sīfortu brigādes kas necieta durstīšanu, īpaši dibenā. Stundām ilgi viņš jutās briesmīgi neērti, ka pielaidis sev klāt kādu ar adatu, un mēģināja mūs pierunāt, lai duram rokā, kaut arī injicēt vajadzēja muskulī. Atcerējusies kaprāli Čizemu, es iesmējos. Viņš man sacīja: "Ja man jāguļ ar ģīmi uz leju un pliku pakaļu, tad es gribu, lai meiča ir zem manis, nevis stāv man aiz muguras ar cepures adatu rokā!"
Frenks pasmaidīja, taču izskatījās mazliet sakaunējies, kā bieži gadījās, klausoties manos parupjajos stāstos par karu.
- Neraizējies, redzot šo skatienu, es viņu mierināju, pasniedzēju istabā pie tējas es to nestāstīšu.
Smaids kļuva gaišāks, un Frenks nostājās man aiz muguras pie spoguļa, kur es sēdēju. Viņš noskūpstīja mani uz pakauša.
- Neraizējies, viņš mani mazliet paķircināja. Pasniedzēju istabā tevi mīlēs neatkarīgi no tā, ko tu stāstīsi. Mmmmm. Cik jauki smaržo tavi mati.
- Tad tev tomēr patīk? Par atbildi viņa rokas noslīdēja no maniem pleciem un saņēma plānajā naktskreklā tērptās krūtis. Spogulī redzēju viņa seju virs savējās, viņš bija atspiedis zodu man uz galvas.
- Man pie tevis patīk itin viss, Frenks piesmakušā balsī sacīja. Zini, sveču gaismā tu izskaties burvīga. Tavas acis ir kā kristālā iesaldēti ķirši, bet āda vizmo kā ziloņkauls. Tu esi īsta sveču ragana. Varbūt man vispār vajadzētu atvienot lampas no elektrības.
- Būs grūti gultā lasīt, es iebildu, sirdij strauji sitoties.
- Es zinu labākas lietas, ko gultā var darīt, viņš nomurmināja.
- Ak tā? es teicu, piecēlos un apskāvu viņa kaklu. Un kas tās būtu?
Vēlāk, kad mēs gulējām, kopā saklāvušies, droši aiz aizvērtiem slēģiem, es atrāvu galvu no Frenka pleca un ierunājos:
- Kāpēc tu man pirmīt to jautāji? Nu, vai man ir bijusi kāda darīšana ar skotiem tu taču noteikti zini, ka hospitāļos ievietoja visdažādāko tautību karavīrus.
Viņš sakustējās un maigi noglāstīja manu muguru.
- Mmm. Ak, patiesībā nekas. Vienkārši, ieraugot to zelli pie mājas, man iešāvās prātā, ka viņš varētu būt… Frenks sastomījās, apskāviens kļuva mazliet ciešāks, …ē… zini, ka tu varbūt esi viņu kopusi, varbūt… iespējams, viņš padzirdējis, ka tu esi te, un ieradies apraudzīt… vai tamlīdzīgi.
- Tādā gadījumā, es lietišķi sacīju, kāpēc viņš nenāca iekšā un nemeklēja mani?
- Nu, Frenka balss skanēja nevērīgi, varbūt viņš nevēlējās satikt mani.
Es paslējos uz elkoņa un raudzījos vīrā. Vienu sveci bijām atstājuši degam, un es redzēju gana labi. Viņš bija pagriezis galvu un "tik nevērīgi" raudzījās uz "skaistā prinča" Čārlija hromolitogrāfiju, ar kuru Bērda kundze bija nolēmusi izrotāt mūsu istabas sienu.
Es satvēru viņu aiz zoda un pagriezu ar seju pret sevi. Tēlotā izbrīnā viņš iepleta acis.
- Vai tu gribi teikt, es uzstājīgi noprasīju, ka man ar to vīrieti, kas stāvēja pie mājas, bijusi tāda, tāda kā… es sastomījos, meklēdama īsto vārdu.
- Dēka? Frenks izpalīdzīgi piedāvāja.
- Romantiska interese? es pabeidzu teikumu.
- Nē, nē, nekādā gadījumā, viņš nepārliecinoši taisnojās. Atbrīvojis seju no tvēriena, Frenks gribēja mani noskūpstīt, bet nu bija pienākusi mana kārta griezt prom galvu. Viņš ar varu noguldīja mani sev blakus.
- Tikai… viņš iesāka. Nu, zini. Klēra, pagājuši seši gadi. Mēs tikāmies tikai trīs reizes un pēdējā reizē tikai vienu dienu. Nebūtu nekāds brīnums, ja… saproti, visi zina, ka ārsti un medmāsiņas ārkārtas situācijās piedzīvo milzīgu sasprindzinājumu un… nu, es… tikai… nu, zini, es saprastu, ja kaut kas… ē… spontāns…
Es šo murmulēšanu pārtraucu, izraujoties brīvībā un strauji izlecot no gultas.
- Vai tu gribi teikt, ka esmu bijusi tev neuzticīga? es noprasīju skaidri un gaiši. Vai tā tu domā? Ja tā, tad vari tūlīt vākties ārā no šīs istabas. No šīs mājas! Kā tu uzdrīksties iedomāties kaut ko tādu? Es vārījos dusmās, un Frenks, piecēlies sēdus, pastiepa rokas pēc manis, lai mēģinātu nomierināt.
- Nepieskaries man! es noskaldīju. Pasaki: vai, balstoties uz faktu, ka svešs vīrietis nejauši paskatījies manā logā, tu domā, ka man ar kādu no slimniekiem ir bijusi svelmaina mīlas dēka?
Frenks izkāpa no gultas un apskāva mani. Paliku sastingusi kā Lata sieva, bet viņš nelikās mierā, glāstīja man matus un berzēja plecus, jo zināja, ka man tas patīk.
- Nē, neko tādu es nedomāju, viņš apgalvoja. Tad piekļāva mani ciešāk, un es mazliet atslābu, bet ne tik daudz, lai apskautu viņu.
Pēc krietna brīža Frenks murmināja manos matos:
- Nē, es zinu, ka tu neko tādu nedarītu. Es tikai gribēju teikt, ka, pat ja darītu… Klēra, tam nebūtu nozīmes. Es tevi tik ļoti mīlu. Tu nevarētu izdarīt neko tādu, lai es pārtrauktu tevi mīlēt. Viņš saņēma rokās manu seju būdams tikai četras collas garāks par mani, Frenks viegli varēja ieskatīties man acīs un maigi sacīja: Piedosi? Viņa elpa, kurā tik tikko varēja jaust viskija sīvumu, skāra manu seju, un viņa lūpas, pilnīgas un aicinošas, atradās satraucoši tuvu.
Kārtējais uzliesmojums ārpusē vēstīja negaisa sākumu, un lietus gāzmas skaļi rībināja jumta plāksnes.
Lēni apskāvu vīra vidukli.
- "Nav žēlastībai jābūt piespiestai", es nocitēju. "Kā lietus maigs un divkārt svētīgs/Pār zemi nolīst tā…"
Frenks sāka smieties un palūkojās uz augšu; traipi uz griestiem, kas pārklāja cits citu, vēstīja, ka diez vai visu nakti varēsim nogulēt sausā gultā.
- Ja tāda ir tava žēlsirdība, viņš teica, negribētos redzēt tavu atriebību. Kā atbildot viņa vārdiem, pērkons nodārdināja kā mīnmetēju zalve, un mēs abi, atguvuši labo noskaņu, sākām smieties.
Tikai vēlāk, klausoties, kā man blakus gultā vienmērīgi un dziļi elpo Frenks, es atkal sāku domāt. Kā jau biju teikusi, pat nepieļāvu domu par neuzticību no manas puses. Manas. Bet seši gadi, kā Frenks izteicās, bija ilgs laiks.
2 akmeņu loks
Nākamajā rītā tieši septiņos, kā bija runāts, pēc manis ieradās Kruķa tēvs.
Kamēr purenēm vēl nav nogājusi rasa, zeltenīt, viņš sacīja, vecmodīgā manierīgumā piemiedzot aci. Vecais virs bija atbraucis ar motociklu apmēram savos gados, un tam vajadzēja mūs nogādāt pļavās. Milzīgā braucamrīka abās pusēs kā velkoņa buferi turējās akurāti piestiprinātas augu preses. Ekskursija izvērtās nesteidzīgā pastaigā pa klusām pļavām, kas vēl jo klusākas likās, kad spēji apklusa Kruķa tēva braucamā pērkonīgā dārdoņa. Es atklāju, ka večuka zināšanas par vietējiem augiem ir patiešām izcilas. Viņš zināja ne tikai vietas, kur tos meklēt, bet ari to ārstnieciskās īpašības un pagatavošanas receptes. Nožēloju, ka nebiju paņēmusi līdzi piezīmju grāmatiņu, kur pierakstīt, bet, liekot paraugus smagajās augu presēs, es ļoti uzmanīgi klausījos, ko stāstīja čērkstošā, vecišķā balss, un visiem spēkiem centos paturēt to atmiņā.