- Jūs savai lietai, kundze, nekādā veidā nepalīdzat, kļūstot frivola, viņš mani pārtrauca un samiedza acis. Biju redzējusi tā darām Frenku, kad viņam kaut kas nepatika, un jutu, ka saļogās ceļi. Iespiedu rokas gurnos, lai uzmundrinātu sevi.
- Man nav nekāda lieta, kuru virzīt uz priekšu, es teicu, cik droši spēju. Es neko no jums, garnizona, neprasu un starp citu arī no Makenzijiem ne. Vienīgais, ko vēlos, lai ļauj man mierīgi turpināt ceļu. Un es neredzu iemeslu, kādēļ jums vajadzētu pret to iebilst.
Rendels, dusmās sakniebis lūpas, nikni paglūnēja uz mani.
- Ak, neredzat? Nu uz mirkli iedomājieties sevi manā vietā, kundze, un varbūt mani iebildumi jums kļūs skaidrāk saskatāmi. Pirms mēneša es kopā ar saviem vīriem džinos pakaļ bandai nezināmu skotu laupītāju, kas nozuda, paņemot līdzi bariņu lopu no kādas pierobežas muižas, kad…
- Ak, lūk, ko jūs tobrīd darījāt! es iesaucos. Un es nevarēju saprast, neveikli piebildu.
Kapteinis Rendels smagi elpoja, tad, šķiet, nolēma neteikt to, ko bija gribējis, un turpināja savu stāstu.
- Tātad mēs likuma vārdā dzenamies pakaļ noziedzniekiem, viņš savaldīgi klāstīja, un es satieku puskailu angļu sievieti vietā, kur nevienai anglietei nevajadzētu būt, pat pienācīgi pavadītai, kura pretojas maniem jautājumiem, uzbrūk man…
- Jūs pirmais uzbrukāt! es dedzīgi aizstāvējos.
- Kuras līdzzinātājs uzbrūk man, es zaudēju samaņu, tad viņa, nepārprotami saņēmusi palīdzību, aizbēg no šī apvidus. Es ar saviem vīriem kārtīgi pārmeklēju apkārtni un, ticiet man, kundze, neatradu ne miņas no jūsu nogalinātā kalpa, nolaupītās bagāžas, pamestās kleitas, ne ari mazākās zīmes, kas ļautu kaut mazliet ticēt jūsu stāstam!
- 0? es pavārgā balsī izdvesu.
- Jā. Pēdējo četru mēnešu laikā nav saņemti ziņojumi par kādiem bandītiem. Un tagad, kundze, jūs uzrodaties šeit kopā ar Makenziju klana karavadoni, kurš man stāsta, ka viņa brālis Kolams ir pārliecināts, ka jūs esot spiedze, kura, visticamāk, darbojas manā labā!
- Nu, es taču tā neesmu, vai ne? es saprātīgi sacīju. Vismaz to jūs zināt.
- Jā, to es zinu, kapteinis Rendels pārspīlētā pacietībā piekrita. Bet es nezinu, kas, pie velna, jūs esat! Taču esmu apņēmies noskaidrot, kundze, par to varat būt droša. Es esmu garnizona komandieris. Un kā tādam man ir pilnvaras spert noteiktus soļus, lai nodrošinātu šo apvidu pret nodevējiem, spiegiem un citām personām, kuru izturēšanās man šķiet aizdomīga. Un šos soļus, kundze, es esmu pilnībā apņēmies spert.
- Un kādi šie soļi varētu būt? painteresējos. Es patiešām vēlējos zināt, lai arī mana jautājuma tonis laikam izklausījās diezgan izaicinošs.
Rendels piecēlās, mirkli mani no augšas aplūkoja, tad apgāja apkārt galdam, izstiepa roku un piecēla mani kājās.
- Kaprāli Hokins, viņš sacīja, nenovēršot no manis acis, man uz bridi nepieciešama tava palīdzība.
Jauneklis, kas stāvēja pie sienas, izskatījās briesmīgi nelaimīgs, tomēr sāniski mums tuvojās.
- Lūdzu, nostājies dāmai aiz muguras, kaprāli, Rendels izrīkoja, izklausīdamies garlaikots. Un saņem viņu stingri aiz elkoņiem.
Tad kapteinis atvēzējās un iesita man pa pakrūti.
Es neizdvesu ne skaņas, jo biju palikusi bez elpas, apsēdos uz grīdas saliekusies, cīnoties, lai dabūtu plaušās gaisu. Šoks mani satricināja daudz vairāk nekā sāpes, kuras pamazām sāku just un kuras apvienojumā ar reiboni uzdzina nelabumu. Manā visai raibajā dzivē man neviens vēl nebija sitis.
Kapteinis notupās man pretī. Viņa parūka bija mazliet sašķiebusies, bet šis defekts un zināms mirdzums acis bija vienīgās manāmās izmaiņas viņa parastajā elegancē.
- Es ceru, ka neesat uz grūtām kājām, kundze, viņš teica, it kā nekas nebūtu noticis, bet, ja esat, tad ilgi vairs nebūsiet.
Sāku izdvest diezgan savādas, sēcošas skaņas, kad pirmās skābekļa strūkliņas ar mokām atrada ceļu uz rīkli. Es sakņupu četrrāpus un vārgi taustījos pēc galda malas. Kapteinis, uzmetis kaprālim nervozu skatienu, pastiepa roku, lai man palīdzētu.
Man likās, ka pāri telpai veļas melni viļņi. Es saļimu uz ķebļa un aizvēru acis.
- Skatieties uz mani! Balss skanēja tik gaiši un rāmi, it kā Rendels grasītos piedāvāt man tēju. Atvēru acis un caur vieglu miglu paskatījos uz viņu. Vīrietis bija nolicis rokas uz smalki veidotajiem gurniem.
- Vai jums, kundze, ir man kas sakāms? viņš skarbi noprasīja.
- Jums sašķiebusies parūka, es sacīju un atkal aizvēru acis.
13 laulĪbas izziŅotas
Sēdēju lejā kroga istabā, blenzu krūzē ar pienu un cīnījos ar nelabas dūšas viļņiem.
jaunā, apaļīgā kaprāļa atbalstīta, es nokāpu lejā, Dūgals, uzmetis tikai īsu skatienu manai sejai, stingriem soļiem pagāja man garām un devās augšā pa kāpnēm uz Rendela istabu. Iebraucamās vietas grīdas un sienas bija biezas un pamatīgi būvētas, tomēr es varēju dzirdēt augšstāvā skanam paceltas balsis.
Satvēru piena krūzi, bet rokas vēl drebēja pārāk stipri, lai es varētu dabūt to pie lūpām.
Pamazām atguvos no trieciena fiziskajām sekām, bet ne no šoka. Es zināju, ka kapteinis nav mans vīrs, bet līdzība bija tik liela un mani paradumi tā iesakņojušies, ka biju gatava zināmā mērā viņam uzticēties, es biju runājusi tā, kā būtu runājusi ar Frenku, cerot pretī saņemt ja ne sirsnīgu līdzjūtību, tad vismaz pieklājību. Tieši tas, ka ar vienu nodevīgu uzbrukumu šīs jūtas tika apgrieztas ar kājām gaisā, mani šobrīd darīja slimu.
Jutos slima un ari nobijusies. Kad kapteinis bija nometies man blakus uz grīdas, es redzēju viņa acis. To dzīlēs kaut kas bija sakustējies, tikai mirkli. Un tūlīt pagaisa, bet es nekad vairs nevēlējos to redzēt.
Augšstāvā atvērās durvis, un šī skaņa izrāva mani no nomoda sapņa. Vispirms nodunēja smagi soļi, tad parādījās Dūgals, kuram cieši uz papēžiem sekoja kapteinis Rendels. Viņš gāja tik tuvu, ka gandrīz likās dzenamies skotam pakaļ, un sastinga kā zemē iemiets, kad Dūgals, ieraudzījis mani, spēji apstājās kāpņu galā.
Nikni palūrējis pāri plecam uz kapteini Rendelu, Dūgals aši pienāca pie manis, uzmeta uz galda samaksai sīku monētu un, nesakot ne vārda, uzrāva mani kājās. Un izstūma mani pa durvīm; es paguvu vien ievērot, cik ārkārtīgi neparasta izteiksme iegūla sarkanajā uniformā ģērbtā virsnieka sejā, tajā atspoguļojās vērtējoša iekāre.
Mēs jau sēdējām zirgos un jājām, iekams paguvu apņemt ap kājām platos svārkus, un tie vējā piepūtās kā milzīgs izpletnis pie nolaišanās. Dūgals klusēja, bet likās, ka zirgi uztvēruši viņa steidzīgo noskaņojumu; kad bijām tikuši uz galvenā ceļa, daudz netrūka un mēs jau aulekšotu.
Netālu no krustcelēm, kurās slējās piktu krusts, Dūgals spēji pievilka pavadu un apturēja zirgu. Nokāpis zemē, viņš satvēra grožus un vaļīgi piesēja tos pie maza kociņa. Palīdzējis arī man nokāpt, viņš, ar mājienu aicinādams mani sekot, pazuda krūmos.
Centos paturēt acīs kiltus, kas uz kalna nogāzes šūpojās man acu priekšā, ik pa brīdim pieliecos, lai izvairītos no Dūgala atliektajiem zariem, kas, palaisti vaļā, nošvīkstēja man virs galvas. Visa nokalne bija noaugusi ar ozoliem un sīkām priedītēm. Kreisajā pusē birztalā dzirdēju rosāmies zīlītes un bariņu sīļu, kas gabaliņu tālāk, meklējot barību, sasaucās. Zāle bija svaigi zaļa kā jau vasaras sākumā: starp akmeņiem spraucās lekni smilgu puduri un zem ozoliem pletās kā zaļš kažoks. Zem priedēm, protams, neauga nekas; skujas bija sabirušas collām biezā kārtā, dodot patvērumu no saules un plēsoņām dažādiem rāpojošiem radījumiem.