Sīvās smaržas cirtās man rīklē. Ne jau pirmo reizi staigāju pa tādiem pakalniem un baudīju pavasara smaržas. Bet tad priežu un zāles aromātu atšķaidīja benzīna izgarojumu dvaka, kas cēlās no ceļa ielejā, un sīļu vietā klaigāja tūristi. Kad pēdējo reizi gāju pa tādu taku, tās malas bija piemētātas ar sviestmaižu papīriem un cigarešu galiem, nevis piebārstītas ar malvu un vijolīšu ziediem kā tagad. Sviestmaižu papīri, manuprāt, bija visai pieņemama cena par tādiem civilizācijas labumiem kā antibiotikas un telefons, bet tieši šobrīd es vēlējos palikt pie vijolītēm. Man ļoti, ļoti vajadzēja kaut nedaudz miera, un to es te jutu.
Kad līdz virsotnei bija atlicis mazs gabaliņš, Dūgals pēkšņi nogriezās sānis un pagaisa biezā slotzaru audzē. Ar zināmām grūtībām izspraukusies cauri biežņai, es atradu viņu sēžam pie maza ezeriņa, ko ietvēra pliena krasti. Viņam aiz muguras gulēja sašķiebies grumbuļains akmens bluķis, kura plankumainajā virsmā varēja jaust iegravētu blāvu un neskaidru cilvēka tēlu. Es sapratu, ka te ir svētavots. Šis mazās, visdažādākajiem svētajiem veltītās piemiņas vietas bija izkaisītas pa visu Hailendu un bieži atradās nomaļus, tomēr pat te, tik augstu kalnā, pīlādža zaros, kas liecās pār ūdeni, plandījās noplīsušas auduma strēmeles; zīmes, ko atstājuši apmeklētāji, kuri izlūdzās svētajam veselību vai aizsardzību ceļā.
Par zīmi, ka mani redzējis, Dūgals strupi pamāja ar galvu. Viņš pārmeta sev krustu, nolieca galvu un piesmēla riekšavu ar ūdeni. Tam bija dīvaina tumša krāsa un, vēl ļaunāk, smaka droši vien sēravots, es nospriedu. Taču diena bija karsta un man gribējās dzert, tāpēc es sekoju Dūgala paraugam. Ūdens garšoja mazliet rūgteni, bet bija auksts un dzert varēja. Remdējusi slāpes, es apslacīju sev seju. Ceļš bija putekļains.
Pacēlu galvu, no sejas man pilēja ūdens, un es redzēju, ka Dūgals ar dīvainu sejas izteiksmi mani cieši vēro. Nodomāju, ka seja atspoguļo kaut ko vidēju starp ziņkāri un aprēķinu.
- Diezgan augstu jākāpj, lai padzertos, vai ne? es izmetu. Pie segliem bija pudeles ar ūdeni. Un man likās maz ticams, ka Dūgals būtu sadomājis izlūgties avota aizbildnim drošu ceļu atpakaļ uz iebraucamo vietu. Viņš atstāja tāda cilvēka iespaidu, kas paļaujas uz pasaulīgākām metodēm.
- Vai tu labi pazīsti kapteini? viņš negaidīti noprasīja.
- Ne tik labi kā tu, es atcirtu. Esmu viņu satikusi tikai reizi, izņemot šodienu, un tad ari nejauši. Mēs nesapratāmies.
Pārsteidzoši, bet skota skarbā seja mazliet atmaiga.
- Nu, Dūgals atzina, nevaru teikt, ka man pašam šis cilvēks ietu pie sirds. Viņš, kaut ko apsvērdams, bungoja ar pirkstiem pa avota plienaino krastu. Taču ir cilvēki, kas par viņu ir augstās domās, viņš teica un uzmanīgi vēroja mani. Drosmīgs karavīrs un labs kaujinieks, tā esmu dzirdējis.
Es savilku uzacis.
- Tā kā es neesmu angļu ģenerālis, tad uz mani šādas īpašības iespaidu neatstāj. Dūgals smējās, atsegdams pārsteidzoši baltus zobus. Troksnis izbiedēja trīs krauķus, kas sēdēja kokā viņam virs galvas, un tie, spārnus plikšķinādami un ar ķērkšanu pauzdami savu neapmierinātību, pacēlās gaisā.
- Tu esi angļu vai franču spiedze? Dūgals kārtējo reizi mulsinoši spēji mainīja sarunas tematu. Bet vismaz pārmaiņas pēc viņš runāja tieši.
- Kas par muļķībām, es nikni izsaucos. Esmu vienkārši Klēra Bīčema un nekas vairāk. Samērcēju avotā kabatlakatiņu un noslaucīju kaklu. Sīkas atspirdzinoša ūdens strūkliņas tecēja man pa muguru zem pelēkā sarža ceļojuma apģērba. Piekļāvu slapjo mutautu pie krūtīm un saspiedu, gūstot līdzīgu atspirdzinājumu.
Dūgals vairākas minūtes klusēja, uzmanīgi vērodams, kā es veicu savādo šķīstīšanās mazgāšanos.
- Tu redzēji Džeimija muguru, viņš negaidīti ierunājās.
- Būtu bijis grūti to neredzēt, atteicu vēsā balsī. Vairs necentos izprātot, ko gan viņš vēlas panākt ar šiem nesakarīgajiem jautājumiem. Droši vien pats pateiks, kad gribēs.
- Tu vēlējies jautāt, vai es zinu, ka tas ir Rendela roku darbs? Vai tu pats to zināji?
- Jā, es to zināju gan, viņš atbildēja, rāmu garu mani vērtējot, bet es nebiju drošs, ka tu zini.
Es paraustīju plecus, likdama saprast, ka tas, ko zinu vai nezinu, nav viņa darīšana.
- Es, redz, biju tur klāt, viņš nevērīgi izmeta.
- Kur?
- Fortviljamā. Man tur bija kārtojamas lietas, garnizonā. Ierēdnis zināja, ka Džeimijs ir man rada, un atsūtīja vēsti, ka viņš saņemts ciet. Tāpēc es devos noskaidrot, vai varu viņam kā līdzēt.
- Acīmredzot nevarēji, es mazliet kašķīgi secināju.
Dūgals paraustīja plecus.
- Diemžēl. Ja tas būtu parasts garnizona virsseržants, domāju, ka es būtu pasargājis Džeimiju vismaz no otrās kārtas, bet Rendels tikko bij iecelts par komandieri. Viņš mani nepazina un diez ko nebij noskaņots manī klausīties. Toreiz nodomāju, ka viņš tikai gribēja Džeimiju padarīt par paraugu, jau no paša sākuma visiem parādīt, ka nekādas mīkstsirdības nebūs. Dūgals uzsita pa īso zobenu, ko valkāja pie jostas. Visai saprātīga rīcība, ja tev padoti vīri. Pats pirmais, tev jāiegūst viņu cieņa. Un, ja to nevari, tad iedzen viņos bailes.
Atcerējos Rendela kaprāļa sejas izteiksmi un nodomāju, ka zinu, kuru no variantiem kapteinis bija izvēlējies.
Dūgala dziļi iegrimušās acis ar interesi pētīja manu seju.
- Tu zināji, ka to izdarījis Rendels. Vai Džeimijs tev izstāstīja?
- īsumā, es piesardzīgi atbildēju.
- Tu viņam patīc, Dūgals domīgi noteica. Parasti viņš par to nerunā.
- Nesaprotu, kādēļ viņš tā dara, es uzķēros uz āķa. Es aizvien vēl aizturēju elpu ikreiz, kad mēs tuvojāmies jaunai iebraucamai vietai vai krogam, līdz kļuva skaidrs, ka apmeklētāji noskaņojušies visu vakaru pie pavarda dzert un pļāpāt. Dūgals sardoniski pasmīnēja, acīmredzot zinādams, kas man padomā.
- Nu, man nevajadzēja neko stāstīt, vai ne? Jo es jau zināju. Viņš iegremdēja roku savādajā, tumšajā ūdenī, sakustinādams sēra izgarojumus.
- Nezinu, kā pieņemts Oksfordšīrā, viņš sacīja ar sarkastisku uzsvaru, kas man lika mazliet sarauties, bet šajā pusē dāmām parasti neliek skatīties tādus skatus kā pēršana. Vai esi to redzējusi?
- Nē, un arī negribu, es asi noskaldīju. Taču varu iedomāties, kam jānotiek, lai uz Džeimija muguras paliktu tādas rētas.
Dūgals papurināja galvu un uzšļakstināja no avota ūdeni kādam ziņkārīgam sīlim, kas bija uzdrīkstējies pienākt pārāk tuvu.
- Te nu tu maldies, zeltenīt, piedod, ka tā saku. Iedomāties ir varen labi, bet tas ne tuvu nav tas pats, kas redzēt viru, kuram mugura vienos pušumos. Drausmigs skats pērienam jāsalauž cilvēks, un visbiežāk tas arī izdodas.
- Bet ar Džeimiju tā nenotika. Vārdi noskanēja skarbāk, nekā biju gribējusi. Džeimijs bija mans pacients un zināmā mērā arī draugs. Nejutu vēlēšanos apspriest viņa privātās lietas ar Dūgalu, taču, ja padomā, tad jāatzīst, ka zināma perversa ziņkāre mani mocīja. Nekad nebiju satikusi atklātāku un tajā pašā laikā noslēpumaināku cilvēku kā garais Maktevišs.
Dūgals īsi iesmējās un izlaida slapjo roku cauri matiem, nogludinot šķipsnas, kas bija izspūrušas mūsu bēgšanas jo es to par tādu uzskatīju laikā no kroga.
- Nu, Džeimijs ir tāds pats stūrgalvis kā viņa ģimene kā klints, visi viņi tādi, un viņš ir visneciešamākais. Tomēr Dūgala balsī jautās zināma cieņa, lai arī visai negribīgi.