- Džeimijs tev teica, ka viņu pēra par izbēgšanu? -Jā-
- Nūjā, kad satumsa, viņš pārrāpās pāri nometnes sētai tajā pašā dienā, kad dragūni viņu atveda. Tas nav nekāds retums, jo gūstekņu mītnes nav diez cik drošas, tāpēc angļi katru nakti patrulē gar žogu. Garnizona ierēdnis man stāstīja, ka Džeimijs esot braši turējies pretī, spriežot pēc tā, kā viņš izskatījās, kad viņu atkal iemeta cietumā, bet cīņa gāja seši pret vienu, un tiem sešiem bij musketes, tāpēc ilgi kautiņš nevilkās. Džeimijs nakti pavadīja važās un no paša rīta tika aizvests pie staba pēršanai. Dūgals apklusa; domāju, ka viņš pārbaudīja, vai kādas pazīmes neliecina, ka tūlīt ģībšu vai vemšu.
- Pēršana parasti notika tūlīt pēc rīta jundas, lai visi dienu varētu sākt ar pareizo noskaņojumu. Todien bij trīs sodāmie un Džeimijs bij pēdējais rindā.
- Un tu to patiešām redzēji?
- O jā. Un tici man, zeltenīt, skatīties, kā per vīru, nav nekāda izprieca. Man pašam paveicies, ka šāds piedzīvojums gājis secen, bet droši vien saņemt pērienu nav patīkami. Bet laikam jau visnepatīkamāk ir skatīties, ka per citu, un gaidīt savu kārtu.
- Neapšaubāmi, es nomurmināju.
Dūgals pamāja ar galvu.
- Džeimijs izskatījās drūms kā negaisa mākonis, bet viņš pat acu nepamirkšķināja, klausoties kliedzienos un citos trokšņos vai tu zini, ka var dzirdēt, kā plīst miesa?
-Ufl
- Es ari tā domāju, zeltenīt, Dūgals teica un atceroties saviebās. Nemaz nerunājot par asinīm un zilumiem. Eh! Viņš nospļāvās, parūpēdamies, lai netrāpa avotā vai tā malā. No tā skata man sagriezās dūša, lai arī neesmu nekāds jūtelīgais.
Dūgals turpināja savu baismīgo stāstu:
- Kad pienāca Džeimija kārta, viņš piegāja pie staba dažus vajadzējis vilkt ar varu, bet Džeimiju ne un pastiepa kaprālim rokas, lai atslēdz važas. Kaprālis gribēja viņu pavilkt, it kā ieraut vietā, bet Džeimijs nopurināja viņa rokas un soli atkāpās. Gandrīz jau domāju, ka tūdaļ metīsies bēgt, bet viņš tikai novilka kreklu. Tas bij saplēsts un netīrs kā lupata, bet viņš to salocīja rūpīgi kā labāko svētdienas kārtu un nolika zemē. Tad piegāja pie staba noteiktu soli, kā karavīram pieklājas, un pacēla rokas, lai var sasiet.
Dūgals apbrīnā nogrozīja galvu. Saules stari, kas spiedās cauri pīlādža lapotnei, izraibināja viņu ar ēnu mežģīnēm, tāpēc man likās, ka skatos uz viņu caur tamborētu sedziņu. Šī doma man lika pasmaidīt, un Dūgals atzinīgi pamāja ar galvu, uzskatīdams, ka smaids ir atbilde uz viņa stāstu.
- Jā, zeltenīt, tāda drosme ir liels retums. Ņem vērā, ne jau aiz nezināšanas viņš tā rīkojās; viņš nule bij redzējis, kā per divus vīrus, un apzinājās, kas viņu sagaida. Viņš vienkārši bij nolēmis, ka nekur nespruks. Zini, drosme kaujas laukā skotam nav nekas neparasts, bet aukstasinīgi stāties pretī bailēm to var tikai retais. Toreiz puikam bij tikai deviņpadsmit, Dūgals vēl piebilda.
- Skatīties noteikti bija šaušalīgi, es paironizēju. Brīnos, ka tev nekļuva slikta dūša.
Dūgals saklausīja ironiju, bet laida gar ausīm.
- Daudz jau netrūka, zeltenīt. Viņš savilka tumšās uzacis. Pēc pirmā pātagas cirtiena izsprāga asinis, un pēc minūtes puisim mugura jau bij sarkanzila. Džeimijs nekliedza, nelūdza žēlastību, necentās izlocīties, lai pātaga netrāpītu. Viņš tikai stipri piespieda pieri pie staba un stāvēja. Protams, kad pātaga skāra muguru, viņš sarāvās, bet ne vairāk. Nezinu, vai es tā spētu, Dūgals atzina, un domāju, daudzi nespētu. Kad pēršana bij apmēram pusē, Džeimijs paģība, viņam uzgāza krūzi ūdens, lai atjēdzas, un turpināja sišanu līdz beigām.
- Patiešām riebīgi, es izteicu savas domas. Kāpēc tu man to stāsti?
- Tas vēl nav viss. Dūgals izvilka aiz jostas aizbāzto dunci un sāka tīrīt nagus. Viņš bija tīrīgs vīrietis, kaut ari ceļā tas nebija viegli.
- Džeimijs šļaugani karājās striķos, asinis tecēja pa muguru un nosmērēja kiltus. Nedomāju, ka viņš noģība, bet tikai uz brīdi bija pārāk ļengans, lai noturētos kājās. Un tieši tad pagalmā iznāca kapteinis Rendels. Nezinu, kādēļ viņš tur nebij no paša sākuma, varbūt kādas darīšanas aizkavēja. Vienalga, Džeimijs redzēja viņu nākam, un puikam pietika tik daudz prāta, lai aizvērtu acis un nokārtu galvu, it kā būtu zaudējis samaņu.
Dūgals sarauca uzacis, nikni koncentrējoties uz nepakļāvīgu ienadzi.
- Kapteinis bija drausmīgi pārskaities, ka viņi Džeimiju jau nopēruši; likās, ka šo prieku viņš bij gribējis pietaupīt sev. Taču tur neko vairs nevarēja līdzēt. Tad viņš iedomājās noskaidrot, kā sanācis, ka Džeimijam bij izdevies izbēgt.
Dūgals pacēla dunci uz augšu, nopētīja, vai tam nav kāda robiņa, tad sāka trīt pret akmeni, uz kura sēdēja.
- Vairāki karavīri pamatīgi dabūja trūkties, kamēr Rendels noskaidroja patiesību jāsaka, ka šis vīrs prot strādāt.
- Tas tiesa, es sausi piezīmēju.
Duncis ritmiski strinkšķēja gar akmeni. Palaikam izšāvās dzirkstele, kad metāls atsitās pret raupjāku akmens virsmu.
- Nu, šī iztaujāšana atklāja, ka Džeimijam bijusi maizes dona un gabaliņš siera, kad viņš noķerts, to viņš bij paņēmis līdzi, rāpjoties pāri sienai. Kapteinis brīdi apdomājās un tad pasmaidīja tādu smaidu, ko es nevēlētos redzēt ne par kādu naudu. Viņš paziņoja, ka zādzība ir ļoti nopietns noziegums, ka zaglim jāsaņem atbilstošs sods, un uz vietas piesprieda Džeimijam vēl simts rīkstes.
Es nevilšus sarāvos.
- Tas taču viņu nobeigtu!
Dūgals pamāja ar galvu.
- Jā, tā teica arī garnizona ārsts. Viņš sacīja, ka neko tādu nepieļaušot; pēc taisnības cietumniekam jādod nedēļa laika, lai brūces mazliet apvelkas, un tikai tad viņš var saņemt otru pērienu.
- Ak, cik humāni. Es nosmīnēju. Pēc taisnības, pie joda! Un ko par to domāja kapteinis Rendels?
- Sākumā viņš diez ko nepriecājās, tomēr samierinājās. Pēc tam virsseržants, kurš prata atšķirt īstu ģīboni no tēlošanas, bij Džeimiju |.iu atsējis. Puisis pastreipuļoja dažus soļus, bet noturējās kājās, un tie daži vīri, kas tur stāvēja, uzgavilēja, kapteinim tas nu nepavisam negāja pie dūšas. Tāpat viņš nebij diez ko priecīgs, kad seržants atdeva Džeimijam kreklu, kaut ari starp vīriem tā bij parasts.
Dūgals grozīja dunci, kritiski to pētīdams. Tad nolika uz ceļa un ieskatījās man tieši acīs.
- Zini, zeltenīt, sēžot siltā krogā pie kausa alus, ir viegli būt drosmīgam. Bet, tupot aukstumā laukā, kad pāri galvai lido musketes lodes un virši kutina tev pakaļu, tik viegli vis nav. Un vēl grūtāk ir stāvēt aci pret aci ar ienaidnieku, kad paša asinis tek pa kājām.
- Tā varētu būt, es piekritu. Es nudien jutos mazliet apreibusi. Iegrūdu abas rokas ūdenī, ļaujot tumšajam ūdenim veldzēt delnas.
- Vēlāk, tajā pašā nedēļā, es tomēr aizgāju pie Rendela, Dūgals aizstāvējās, it kā justu, ka vajag izskaidrot savu rīcību. Mēs tā drusku aprunājāmies, es pat piedāvāju viņam samaksāt…
- 0, cik augstsirdīgi, es nomurmināju, tomēr, kad viņš uz mani ļauni paglūnēja, aprāvos. Nē, patiešām. Tu rīkojies labi. Taču Rendels droši vien atteicās, vai ne?
- Kā tad. Un es aizvien vēl nezinu, kādēļ, jo man nav nācies satikt daudz angļu virsnieku, kas precīzi izpildītu likumus, ja runa ir par naudas maku, bet drēbes, kādas kapteinis valkā, šo to maksā.