- Varbūt viņam ir… citi ienākuma avoti, es minēju.
- Jā, tā ir, Dūgals apstiprināja, pametot uz mani asu skatienu. Tomēr… viņš saminstinājās, tad turpināja, bet jau daudz lēnāk:
- Pēc tam es atgriezos, lai būtu klāt, kad Džeimijam būs otru reizi jāstājas pie staba, kaut tobrīd es viņa nabaga velna labā neko nevarēju darīt. Otrajā reizē Džeimijs bij vienīgais peramais. Sargi viņu izveda ārā jau bez krekla, aukstā oktobra rītā, tūlīt pēc saullēkta.
- Redzēju, ka puisis pārbijies līdz nāvei, Dūgals stāstīja, kaut gāja viens pats un neļāva sargiem sev pieskarties. Manīju, ka viņu krata drebuļi gan no aukstuma, gan uztraukuma, rokas un krūtis klāja zosāda, bet seja bij nosvīdusi.
Pēc dažām minūtēm iznāca Rendels, pātagu viņš bij pasitis padusē, un pie katra soļa svina lodītes pletņu galos klusi nodžinkstēja. Viņš saltu skatienu nopētīja Džeimiju, tad pamāja virsseržantam, lai pagriež cietumnieku ar muguru pret viņu.
Dūgals saviebās.
- Tas bij baismīgs skats mugura vēl jēlās brūcēs, kas knapi apvilkušās, kreveles melnas, bet apkārt dzelteni, izbalējuši zilumi. Iedomājoties, ka pātaga skar šo jēlumu, lielais vairums sanākušo novērsās, es arī.
Tad Rendels pagriezās pret virsseržantu un sacīja: "Labi pastrādāts, seržant Vilks. Jāpaskatās, vai arī man sanāks tikpat labi." Ievērojot likuma burtu, viņš pieaicināja garnizona dakteri un lika oficiāli apstiprināt, ka Džeimijs ir pietiekami vesels, lai viņu varētu pērt.
- Vai esi redzējusi, kā kaķis spēlējas ar peli? Dūgals iejautājās. Tā darīja Rendels. Viņš lēni apgāja apsūdzētajam apkārt, izsakot dažādas piezīmes, saprotams, ne jau tās patīkamākās. Bet Džeimijs stāvēja stingri kā ozols, nebilstot ne vārda, skatienu piekalis stabam, un vispār nepievērsa Rendelam uzmanību. Džeimijs bija apņēmis sevi ar rokām, lai apturētu drebuļus, skaidrs, ka ari Rendels to redzēja.
Viņš savilka lūpas un sacīja: "Man šķiet, ka šis ir tas pats jaunais cilvēks, kurš vēl pagājušajā nedēļā klaigāja, ka nāves nebaidās. Un cilvēks, kurš nebaidās no nāves, taču noteikti nebaidās ari no pāris pletnes cirtieniem." Un ar pātagas kātu iebakstīja Džeimijam vēderā.
Džeimijs ieskatījās Rendelam tieši acis un atbildēja: "Nē, bet baidos, ka sasalšu ragā, līdz tu būsi izrunājies."
Dūgals nopūtās.
- Nu. Tas bij braši teikts, tomēr visumā neapdomīgi. Pēršana nav nekāda vieglā padarīšana, ir paņēmieni, kā padarīt to vēl sāpīgāku; piemēram, var sist no sāniem un izraut gabalu miesas vai ar spēcīgu sitienu uzlaist pa nierēm. Viņš pakratīja galvu. Ļoti nesmuki.
Dūgals savilka pieri un, rūpīgi izvēloties vārdus, turpināja:
- Rendela ģīmis bij pārņemts tā varētu teikt un tāds kā gaišs, tā vīrietis skatās uz skuķi, kas viņam iekritis sirdī, nu, tu jau saproti. It kā viņš ar Džeimiju darītu ko daudzkārt ļaunāku nekā dzīvam mauktu nost ādu. Pēc piecpadsmitā cirtiena asinis tecēja puisim pa kājām, pa seju plūda ar sviedriem sajaukušās asaras.
Es mazliet sašūpojos un atspiedos ar roku uz avota pliena malas.
- Labi, Dūgals, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, strupi noteica, es neko vairs neteikšu, tikai to, ka viņš palika dzīvs. Kad kaprālis atsēja Džeimijam rokas, daudz netrūka, ka viņš būtu nogāzies gar zemi, bet kaprālis ar virsseržantu katrs no savas puses satvēra viņu aiz rokām un palīdzēja noturēties, līdz viņš pats varēja nostāvēt. No sāpēm un aukstuma viņu kratīja briesmīgi drebuļi, bet galva bij augstu izslieta un acis liesmoja. Redzēju to no divdesmit pēdu attāluma. Džeimijs nenolaida skatienu no Rendela, kamēr viņam palīdzēja tikt lejā no paaugstinājuma, kur palika asiņaini pēdu nospiedumi, varētu domāt, ka tikai šis skatiens spētu noturēt viņu kājās. Rendela seja bij gandrīz tikpat balta kā Džeimijam, un ari viņš nenovērsa skatienu it kā viens no viņiem nokristu, ja otrs nolaistu acis. Dūgala paša skatiens bija stings, viņš joprojām acu priekšā redzēja baismīgo ainu.
Mazajā ieplakā valdīja klusums, tikai vējš viegli čabināja pīlādža lapas. Es aizvēru acis un kādu brīdi klausījos.
- Kāpēc? es pēdīgi, joprojām neatvērusi acis, pajautāju. Kāpēc tu man to stāsti?
Kad atvēru acis, redzēju, ka Dūgals mani cieši vēro. Atkal iemērcu avotā roku un pieliku pie deniņiem.
- Domāju, ka tā tu labāk sapratīsi to, ko dēvē par cilvēka raksturu, viņš atbildēja.
- Rendela? Es īsi, skumīgi iesmējos. Tālāk vari neturpināt! Šī cilvēka raksturojums man nav vajadzīgs, liels paldies.
- Jā, Rendela, Dūgals piekrita, un arī Džeimija.
Pēkšņi mani pārņēma nemiers un es paskatījos uz viņu.
- Redzi, man jāpilda pavēle, Dūgals ironiski uzsvēra pēdējo vārdu, ko devis labais kapteinis.
- Kāda pavēle? es jautāju, nemieram augot augumā.
- Nogādāt pirmdien, 18. jūnijā, Fortviljamā kādu personu, Anglijas pavalstnieci, vārdā Klēra Bīčema. Nopratināšanai.
Laikam izskatījos patiešām slikti, jo Dūgals pielēca kājās un pienāca pie manis.
- Noliec galvu starp ceļiem, zeltenīt, viņš mani izrīkoja, paspiezdams pie spranda, kamēr sliktums pāriet.
- Es zinu, kas darāms, aizkaitināta atteicu, tomēr paklausīju. Aizvēru acis un jutu, ka atplūdušās asinis atkal sāk pulsēt deniņos. Lipīgā sajūta uz sejas un ap ausim pamazām izgaisa, kaut ari rokas joprojām palika ledusaukstas. Koncentrēju uzmanību uz dziļu elpošanu, skaitīdama ieelpa viens-divi-trīs-četri, izelpa viens-divi, ieelpa viens-divitrīs-četri…
Beidzot es izslējos, jo jutu, ka vairāk vai mazāk atkal valdu pār visām savām maņām. Dūgals bija apsēdies uz akmeņainā krasta un pacietīgi gaidīja, uzmanīdams, lai es atmuguriski neieveļos avotā.
- Bet viena izeja ir, viņš pēkšņi ieteicās. Manuprāt, vienigā.
- Nu tad parādi man to! Es diezgan nepārliecinoši mēģināju pasmaidīt.
- Kā teiksi. Dūgals paliecās uz priekšu man tuvāk un sāka skaidrot: Rendelam ir tiesības tevi nopratināt, jo tu esi angļu kroņa pavalstniece. Tātad mums šis fakts jāmaina.
Neizpratnē vēros runātājā.
- Es nesaprotu. Tu taču arī esi kroņa pavalstnieks, vai ne? Ko te iespējams mainīt?
- Skotu likumi un angļu likumi ir ļoti līdzīgi, Dūgals, saraucis pieri, pūlējās man izskaidrot, bet gluži vienādi tie nav. Angļu armijas virsniekam nav tiesību izrīkot skotu, ja vien nav neapgāžamu pierādījumu par nozieguma pastrādāšanu vai iemesls turēt to nopietnās aizdomās. Un pat ar aizdomām nepietiek, lai viņš liktu skotu pavalstniekam pamest klana zemes bez atbilstošā vadoņa atļaujas.
- Tu esi runājis ar Nedu Gauenu, es secināju un jutu atkal mostamies nemieru.
Dūgals pamāja ar galvu.
- Jā. Redz, man jau likās, ka var nonākt tik tālu. Un Neds apstiprināja manas domas; vienīgais, kā es varu atteikties oficiāli atdot tevi Rendelam, ir pārvērst tevi no anglietes par skotieti.
- Par skotieti? Vieglā nemiera sajūta ātri sabiezēja par drausmīgām aizdomām.
Dūgala nākamie vārdi tās apstiprināja.
- Jā. Viņš ar galvas mājienu sniedza atbildi uz manu sejas izteiksmi. Tev jāprecas ar skotu. Ar Džeimiju.
- To es nevaru!
- Nu… Dūgals sarauktu pieri apdomāja manu atteikšanos. Liekas, ka vēl tu vari dabūt Rupertu. Viņš ir atraitnis un nomā nelielu saimniecību. Taču viņš ir krietni vecāks un…
- Es negribu precēt ari Rupertu! Tas ir… pilnīgi absurdi… Man pietrūka vārdu. Satraukumā pielēkusi kājās, es skraidīju šurpu turpu pa nelielo laukumiņu, un man zem kājām paukšķēdamas plīsa nobirušās pīlādžogas.