- Džeimijs ir labs puisis, Dūgals centās mani pierunāt, joprojām sēdēdams uz avota krasta. Tiesa, šobrīd viņš nav diez cik turīgs, bet viņam ir laba sirds. Viņš pret tevi izturēsies labi. Un viņš ir drosmīgs karavīrs, kuram ir pamatots iemesls ienīst Rendelu. Nē, kļūsti par viņa sievu, un Džeimijs kausies līdz pēdējam elpas vilcienam, lai tevi pasargātu.
- Bet… bet es vispār nevaru precēties! es izgrūdu.
Pēkšņi Dūgala skatiens kļuva skarbs.
- Kāpēc tad ne, zeltenīt? Vai tavs vīrs vēl ir dzīvs?
- Nē. Tikai… tas ir smieklīgi! Tā nenotiek!
Kad es pateicu "nē", Dūgala sasprindzinājums atslāba. Tad viņš palūkojās uz sauli un piecēlās.
- Dosimies nu ceļā, zeltenīt. Mums šis tas jānokārto. Būs jāraksta atbrīvošanas dokuments, viņš it kā pie sevis noteica. Bet gan jau Neds tiks ar to galā.
Dūgals saņēma manu roku, joprojām kaut ko pie sevis murminādams. Es izrāvos.
- Es neprecēšos, stingri pateicu.
Likās, mana apņemšanās viņu neuztrauca, viņš tikai savilka uzacis.
- Tu gribi, lai vedu tevi pie Rendela?
- Nē! Man kaut kas ienāca prātā. Tātad tu vismaz tici man, ka neesmu angļu spiedze?
- Tagad ticu. Viņš uzsvēra pirmo vārdu.
- Kāpēc tagad tici, bet agrāk ne?
Viņš pamāja ar galvu uz avotu un uz neskaidro tēlu akmenī. Gravējums noteikti bija vairākus simtus gadu vecs, krietni vecāks pat par milzīgo pīlādzi, kas apēnoja avotu un birdināja melnajā ūdenī baltos ziedus.
- Svētā Niniana avots. Tu dzēri no tā, iekams es tev to lūdzu.
Nu es biju pilnigi apjukusi.
- Kāds tad avotam sakars ar ticēšanu?
Dūgals izskatījās izbrīnījies, tad viņa lūpas izliecās smaidā.
- Tu nezināji? To sauc arī par meļu avotu. Ūdens ož pēc elles tvaikiem. Ikviens, kurš dzer šo ūdeni un nestāsta patiesību, izbrucina rīkli.
- Skaidrs, es izspiedu caur zobiem. Nu, mana rīkle nav izbrucināta. Tātad tu vari man ticēt, ja es apgalvoju, ka nespiegoju ne angļu, ne franču labā. Un tu, Dūgal Makenzij, vari ticēt vēl vienam manam apgalvojumam. Es neprecēšos!
Viņš manī nemaz neklausījās. Faktiski viņš jau bija izlauzies cauri krūmiem, kas apslēpa avotu. Tikai ozola zars, kas vēl šūpojās, norādīja, kur viņš aizgājis. Dusmās vārīdamās, es viņam sekoju.
Es protestēju visu garo atceļu līdz iebraucamajai vietai. Pēdīgi Dūgals man ieteica pietaupīt elpu, lai būtu, ar ko atvēsināt putru, un turpmāk mēs jājām klusēdami.
Kad sasniedzām iebraucamo vietu, es nometu grožus zemē un, skaļi sizdama kājas, aizbēgu uz savu patvērumu istabā.
Šis rīcības plāns bija ne tikai stulbs, bet ari prātam neaptverams. Es staigāju uz riņķi pa šauro istabu un arvien vairāk jutos kā slazdā notverta žurka. Sasodīts, kāpēc man nepietika dūšas aizlaisties no skotiem jau agrāk, lai maksā ko maksādams?
Apsēdos uz gultas un mēģināju sakārtot domas. Raugoties uz situāciju tikai no Dūgala viedokļa, šim plānam bija savs racionāls grauds. Ja viņš atteiktos atdot mani Rendelam tāpat vien, bez kāda aizbildinājuma, kapteinis itin viegli varētu mēģināt aizturēt mani ar varu. Labi saprotams, ka neatkarīgi no tā, vai Dūgals ticēja man vai ne, viņš nevēlējās manis dēļ naidoties ar veselu baru angļu dragūnu.
Apsverot vēsu prātu, zināmā mērā plāns bija izdevīgs arī man. Ja būšu precējusies ar skotu, tad mani droši vien vairs neuzmanīs un neizsekos. Tādā gadījumā būtu krietni vieglāk tikt projām, kad pienāktu īstais brīdis. Ja vēl jāprecas ar Džeimiju nu, viņam es acīmredzot patiku. Turklāt Hailendu viņš pārzināja kā savus piecus pirkstus. Varbūt viņš mani aizvestu uz Kreignedanu vai vismaz norādītu virzienu. Jā, iespējams, laulības bija labākais ceļš uz manu mērķi.
Bet tikai tad, ja raudzījās uz to aukstasinīgi. Taču, lai kādas bija manas asinis, aukstas tās nebija. No dusmām un satraukuma tās mutuļoja, un es nespēju palikt mierā, bet staigāju pa istabu un gremžos, meklēdama izeju. Vienalga kādu. Pēc stundas mana seja bija satvīkusi sarkana un galva dunēja. Atgrūdusi logu, es izbāzu galvu, ļaujoties atvēsinošam vējam.
Man aiz muguras pie durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Kad kāpos atpakaļ no loga, istabā ienāca Dūgals. Viņš kā paplāti nesa kaudzīti biezu papīru, viņam sekoja Ruperts, un gājienu kā karaliskās ģimenes sulainis noslēdza pedantiskais Neds Gauens.
- Nāciet vien droši iekšā, es pieklājīgi aicināju.
Kā parasti, nepievērsdams man uzmanību, Dūgals noņēma naktspodu, kas stāvēja uz galda, un uz raupjā ozola virsmas ceremoniāli vēdekļveidā izklāja dokumentu lapas.
- Kārtībā, viņš sacīja ar lepnumu, kādu izjūt cilvēks, kas veiksmīgi nokārtojis sarežģītu uzdevumu. Neds ir sagatavojis papīrus; advokāts ir zelta vērts, ja vien viņš ir tavā pusē, vai ne, Ned?
Vīrieši smējās, acīmredzot viņi bija labā noskaņojumā.
- Zini, tas nebija grūti, Neds pieticīgi atrunājās. Tas jau tikai pavisam parasts kontrakts. Viņš šķirstīja lapas īpašnieciskā manierē ar rādītājpirkstu, tad, pēkšņi kaut ko iedomājies, mitējās un sarauca pieri grumbās.
- Jums Francijā nav zemes ipašuma, vai ne? viņš iejautājās, bažīgi lūkodamies pāri pusmēness formas acenēm, ko valkāja, kad vajadzēja rakstīt vai lasīt. Es noraidoši papurināju galvu, un viņš nomierinājies sabīdīja dokumentus atpakaļ kaudzē un rūpīgi nolīdzināja, pasizdams kaudzītes malu pret galdu.
- Tad tas būtu viss. Jums tikai jāparakstās te, apakšā, un Dūgalam un Rupertam kā lieciniekiem.
Advokāts nolika līdzi atnesto tintnīcu, izrāva no kabatas jaunu spalvu un ar pompu sniedza to man.
- Un kas tas, lūdzu, būtu? es jautāju. Tas gan bija retorisks jautājums, jo uz papīru kaudzītes virsējās lapas bija rakstīts LAULĪBAS
KONTRAKTS skaidrā, kaligrāfiskā rokrakstā, burti divas collas augsti un koši melni.
Dūgals par manu nepakļāvlbu apspieda nopūtu.
- Tu labi zini, kas tas ir, viņš īsi noteica. Un, ja vien tev nav citas spožas domas, kā pasargāt sevi no Rendela nagiem, tad tu to parakstīsi un viss būs galā. Laika nav daudz.
Šobrīd man spožu ideju trūka, kaut veselu stundu biju par to lauzījusi galvu. Patiesi sāka izskatīties, ka šis neiedomājamais risinājums ir labākais, lai kā es spurotos.
- Bet es negribu precēties! stūrgalvīgi paliku pie sava. Tad man ienāca prātā, ka ne jau tikai man šajā jautājumā ir kas sakāms. Atcerējos gaišmataino meiteni, kas pils alkovā skūpstījās ar Džeimiju.
- Un Džeimijs varbūt nevēlas precēties ar mani! es iesaucos. Kā tad ar to? Dūgals noraidīja šo iebildumu kā nesvarīgu.
- Džeimijs ir karavīrs viņš darīs, kā viņam liks. Un tu arī, viņš ar uzsvaru sacīja, ja vien, protams, tev labāk neiet pie sirds angļu cietums.
Es, smagi elpodama, nikni paglūnēju uz viņu. Kopš mūsu straujās aiziešanas no Rendela kabineta mani mocīja nemiers, nonākot aci pret aci ar izvēli, kas rakstīta melns uz balta, un mans satraukums bija ievērojami audzis.
- Gribu ar viņu aprunāties, es īsi sacīju. Dūgals izbrīnā savilka uzacis.
- Ar Džeimiju? Kāpēc?
- Kāpēc? Tāpēc, ka tu spied mani ar viņu precēties un, cik varu spriest, tu viņam pat neesi to pateicis!
Pēc Dūgala domām, tas acīmredzot bija sīkums, tomēr viņš piekāpās un, savu padoto pavadīts, aizgāja pēc Džeimija, kurš sēdēja lejā kroga lielajā istabā.