Drīz vien parādījās Džeimijs, gluži dabiski, izskatīdamies apjucis.
- Vai tu zināji, ka Dūgals grib mūs apprecināt? es tieši noprasīju.
Viņa sejas izteiksme noskaidrojās.
- 0 jā. Es zināju.
- Bet, es iesāku, tāds jauns cilvēks kā tu… es gribēju teikt, vai tad nav nevienas citas, kas tev… ē… tev patiktu? Vienu mirkli viņš, šķiet, nesaprata, ko es gribu teikt, tad aptvēra.
- Vai esmu kādai solījies? Nē, es neesmu nekāds labais precinieks, Džeimijs steidzās paskaidrot, it kā justu, ka viņa vārdi varētu izklausīties aizvainojoši. Es gribu teikt, ka man nav zemes īpašuma, ko būtu vērts pieminēt, un es dzīvoju tikai no karavīra algas.
Viņš paberzēja zodu, aizdomīgi mani noskatīdams.
- Un vēl tāds nepatīkams sīkums, ka par manu galvu izsludināta atlīdzība. Neviens tēvs nevēlas, ka meita precas ar vīrieti, kuru jebkurā laikā var saņemt ciet un pakārt. Vai to tu domāji?
Es pamāju ar roku, noraidot jautājumu par likuma lietām kā nenozīmīgu salīdzinājumā ar šo trako ideju. Man bija vēl pēdējais mēģinājums.
- Vai tevi satrauc tas, ka es neesmu nevainīga?
Puisis, pirms atbildēja, mirkli svārstījās.
- Nē, viņš lēnām noteica, ja vien tevi neuztrauc tas, ka es esmu. Ieraudzījis, ka man mute palikusi vajā, viņš pasmaidīja un devās uz durvīm.
- Re, kur' labi! Vismaz viens no mums zinās, kas darāms, viņš sacīja. Durvis aiz viņa klusi aizvērās; acīmredzot cerēšanās bija beigusies.
Dokumentus parakstījusi, es nedroši nokāpu pa iebraucamās vietas stāvajām kāpnēm un piegāju pie letes kroga istabā.
- Viskiju! es uzsaucu izspūrušajam, simtgadīgajam radījumam aiz letes. Viņš asarojošām acīm palūrēja uz mani, bet Dūgala piekrītošais galvas mājiens ļāva pasniegt pudeli un glāzi. Tā bija no bieza, zaļgana stikla, mazliet nosmulēta, ar izsistu robiņu malā, bet augšā tai bija caurums, un tikai tas šobrīd bija svarīgi.
Kad pacilājošais efekts pēc stiprās dziras malka bija pagaisis, iestājās apšaubāms miers. Es jutos kā cilvēks, kurš uz notikumiem raugās no tālienes, bet visādus sīkumus ap sevi es redzēju ļoti skaidri: nelielo vitrāžas lodziņu virs letes, kas meta krāsainas ēnas pār blēdīgo īpašnieku un viņa precēm, izliekto rokturi smeļamajam ķipim ar vara dibenu, kas karājās pie sienas man blakus, zaļu mušu, kas cīnījās par dzīvību uz galda satecējušā lipīgā peļķē. Juzdama zināmu līdzjūtību, es ar glāzes malu pabīdīju kukaini tālāk no briesmām.
Pamazām līdz manām ausīm atplūda paceltas balsis, kas skanēja aiz aizvērtām durvīm telpas otrā malā. Noslēdzis savu darījumu ar mani, Dūgals bija nozudis aiz tām, droši vien lai nostiprinātu sarunāto ar otru līgumslēdzēju pusi. Es priecājos dzirdēt, ka man iecerētais līgavainis, spriežot pēc skaņas, izteicās skarbi par spīti tam, ka iepriekš viņam it kā nebija iebildumu. Varbūt viņš nevēlējās mani aizvainot.
- Nepadodies, puis, es nomurmināju un noriju vēl vienu malku viskija.
Neskaidri manīju, ka kaut kad vēlāk kāda roka atliec manus pirkstus, lai izņemtu no tiem zaļgano glāzi. Otra roka balstīja mani zem elkoņa.
- Jēziņ, viņa ir piesūkusies kā mārks, man pie auss ierunājās balss. Tā nepatīkami čerkstēja, it kā cilvēks būtu ēdis smilšpapīru, es iedomājos. Klusi ieķiķinājos, jo man šis salīdzinājums likās jocīgs.
- Apklusti, sieviete! uzbrēca nepatīkami asā balss. Bet, kad īpašnieks pagriezās, lai runātu ar kādu citu, tā kļuva klusāka. Pillā kā mārks un ķērc kā vārna ko tu gaidi?
Cita balss pārtrauca pirmo, bet es nevarēju saprast, ko tā saka, vārdi bija izplūduši un nesaprotami. Bet tā bija patīkama, dobja un zināmā mērā iedrošinoša. Runātājs tuvojās, un es jau varēju izšķirt dažus vārdus. Pūlējos koncentrēties, bet uzmanība atkal aizklīda neceļos.
Muša bija atradusi ceļu atpakaļ uz peļķi un, bezcerīgi grimstot, pērās pašā vidū. Uz mušu krita gaisma no vitrāžas, zaigojot uz sasprindzinātā zaļā vēdera. Mans skatiens apstājās pie sīkās dzirkstelītes, kas, mušai raustoties un cīnoties, likās pulsējam.
- Tev, draudziņ… nav izredžu, es teicu, un dzirksts apdzisa.
14 laulība tiek piepildīta
Kad pamodos, man virs galvas atradās zemas griestu sijas un zem zoda rūpīgi pabāzta vatētas segas mala. Mugurā man, šķiet, bija vienīgi krekls. Cēlos augšā meklēt drēbes, bet, mazliet paslējusies, pārdomāju. Ļoti saudzīgi atkal atgūlos, aizvēru acis un satvēru rokās galvu, lai tā nenoripotu no spilvena un ar būkšķi nenokristu uz grīdas.
Kaut kad vēlāk es pamodos vēlreiz, jo atvērās istabas durvis. Piesardzīgi atdarīju mazā spraudziņā vienu aci. Izplūdušais plankums pamazām gultas kājgalī nostabilizējās īgnā Mērtega veidolā, kurš nosodoši raudzījās manī. Es aizvēru aci. Dzirdēju klusu skotu ņurdienu, kas droši vien pauda dziļu pretīgumu, bet, kad es atkal paskatījos, Mērtega vairs nebija.
Es no jauna laimīga laidos nemaņā, kad durvis atkal atvērās, šoreiz lai ielaistu pusmūža sievieti, manuprāt, krodzinieka sievu, ar krūzi un bļodu. Viņa lieliskā omā rosījās pa istabu un atgrūda slēģus ar tādu troksni, kas manu galvu sadrebināja kā bruņumašīnu sadursme. Enerģiski, gluži kā tanku divīzija, pieskrējusi pie gultas, krodziniece izrāva no maniem vārgajiem pirkstiem segu un pasvieda malā, atstājot mani kailu un drebošu.
- Slienies nu augšām, mīlīt, viņa skubināja. Mums tevi tagadiņ jāsapucē. Viņa aizlika stipru delmu man aiz pleciem un uzstutēja sēdus. Vienu roku piespiedu pie galvas, otru pie vēdera.
- Jāsapucē? es izvēlu jautājumu no mutes, kas likās pilna ar satrunējušām sūnām. Sieviete sāka sparīgi mazgāt man seju.
- Nu kā tad. Tu tak negribēsi palaist garām savas kāzas, ko?
- Gribētu gan, es teicu, bet netiku uzklausita, jo viņa bez kādām ceremonijām norāva man kreklu un nostādīja istabas vidū, lai turpinātu sniegt man savus pakalpojumus, mazgājot diezgan intīmas vietas.
Vēl pēc brīža es sēdēju uz gultas malas pilnībā apģērbta, jutos apreibusi un kareivigi noskaņota, bet, pateicoties glāzei portvīna, ko man iedeva labā sieviete, vismaz biju spējīga funkcionēt. Uzmanīgi pa malciņam tukšoju otru glāzi, kad sieviete iegrūda ķemmi manā matu mežā.
Es pielēcu kājās un nodrebinājos, izlaistīdama vīnu, tajā mirklī ar troksni vēlreiz vērās durvis. Nepatikšanas cita pēc citas, es ar nepatiku nodomāju. Šoreiz vizītē ieradās divi, Mērtegs un Neds Gauens, abiem bija vienādas, nosodošas sejas. Mēs ar Nedu pārmijām niknus skatienus, bet Mērtegs tikmēr ienāca istabā un lēnām apgāja apkārt gultai, cītīgi aplūkodams mani no visām pusēm. Viņš atgriezās pie Neda un kaut ko nomurmināja, bet pārāk klusi, lai es dzirdētu. Pametuši pēdējo izmisuma pilno skatienu manā virzienā, vīrieši izgāja un aizvēra durvis.
Beidzot krodziniece jutās apmierināta ar manu matu sakārtojumu atsukāti no pieres un savīti mezglā uz galvas, sprogas slīga uz muguras un pie ausīm satītas rullīšos. Man likās, ka man tiks norauts skalps, tik cieši sieviete savilka matus, bet sasuka, kad viņa man parādīja spoguli, nenoliedzami bija glīta. Pamazām sāku justies kā cilvēks un pat piespiedu sevi pateikties viņai par pūlēm. Atstājusi man spoguli, sieviete devās projām, bet pirms tam vēl piebilda, ka man paveicies precēties vasarā, vai ne, jo matos varēs saspraust daudz ziedu.
- "Nāvei nolemtie sveicina tevi", es uzrunāju savu atspulgu un nodemonstrēju sveicienu. Saļimu uz gultas, piespiedu sejai slapju drānu un atkal aizmigu.