Redzēju tīri jauku sapni, kaut ko par pļavām un savvaļas puķēm, kad attapos, ka tas, ko biju uzskatījusi par rotaļīgu vējiņu, kas rausta manas piedurknes, patiesībā bija divas ne visai maigas rokas. Strauji pierāvos sēdus, akli atgaiņādamās no uzmākuļa.
Kad atdabūju vaļā acis, redzēju, ka mans mazais dzīvojamais kambaris atgādina metrostaciju, pilns seju: Neds Gauens, Mērtegs, krodzinieks, krodzinieka sieva un kāds izstīdzējis jauns cilvēks, kurš izrādījās krodzinieka dēls, turēja veselu klēpi dažādu ziedu, kas izskaidroja, kāpēc sapni jutu smaržu. Te bija ari jauna sieviete ar klūdziņu grozu elkoni, viņa man draudzīgi uzsmaidija, atklājot dažu ļoti svarīgu zobu vietā tukšumus.
Noskaidrojās, ka šī sieviete ir ciema šuvēja, kas ataicināta, lai novērstu trūkumus manā garderobē, pielabojot kleitu, un, tikai pateicoties krodzinieka vietējiem sakariem, viņa bija ieradusies tik drīz. Neds minēto kleitu bija pārlicis pār vienu roku, un tā nokarājās kā beigts dzīvnieks. Kad apģērba gabalu izklāja uz gultas, izrādījās, ka tā ir dziļi dekoltēta bieza atlasa krēmkrāsas kleita ar atsevišķu ņieburu, kas bija pogājams ar dučiem sīku, apvilktu podziņu, uz katras ar zeltu bija izšūta lilija. Kakla izgriezuma mala, zvanveida piedurknes un izšūtie svārki no šokolādes krāsas samta bija bagātīgi rotāti ar mežģīņu rišām. Krodzinieks, kas nesa apakšsvārkus, gandriz pazuda kuplajā mākonī; virs putojošajiem slāņiem tik tikko varēja redzēt viņa spurainās ūsas.
Skatījos uz portvīna traipu, kas bija palicis uz manas pelēkās sarža kleitas, un uzpūtība svinēja uzvaru. Ja man patiesi vajadzēja precēties, tad es nevēlējos to darīt tādā izskatā kā ciema lupatlase.
Pēc īsas, drudžainas rosīšanās, kad es stāvēju nekustīga kā drēbnieka manekens un visi skraidīja ap mani, kaut ko atnesot, pienesot, nopeļot un klūpot cits pār citu, biju gatava, pilnīgi "nokomplektēta", ar baltām asterēm un dzeltenām rozēm matos un sirdij mežonīgi dauzoties zem mežģīņotā ņiebura. Kleita nepiegulēja gluži tik labi, kā vajadzētu, un diezgan spēcīgi oda pēc iepriekšējās īpašnieces, bet atlass bija smags un apsedza apakšsvārku slāņus, kas jauki šalca man ap kājām. Jutos gluži kā karaliene un ari tīri glīta.
Jūs nevarat mani piespiest precēties, es draudīgi uzšņācu Mērtega mugurai, ejot viņam pakaļ lejup pa kāpnēm, bet mēs abi zinājām, ka mani vārdi ir tikai ārēja bravūra. Ja man būtu pieticis rakstura stingrības nepakļauties Dūgalam un riskēt satikties ar angļiem, tad tā būtu izsīkusi reizē ar izdzerto viskiju.
Dūgals, Neds un visi pārējie sēdēja galvenajā kroga zālē pie kāpnēm, dzēra un apmainījās laipnībām ar dažiem ciema iedzīvotājiem, kuriem, šķiet, nebija nekā labāka, ko pēcpusdienā darīt, kā vien slaistīties apkārt un pielieties.
Dūgals pamanīja mani lēnām kāpjam lejā pa kāpnēm un aprāvās pusvārdā. Ari pārējie apklusa, un es cēli ieslīdēju krogā ārkārtīgi glaimojošā cieņpilnas apbrīnas gaisotnē. Viņa dziļi iegrimušās acis gausi slīdēja man pāri no galvas līdz pat kājām, tad skatiens atkal atgriezās pie sejas, un viņš, paužot atklātu atzinību, vēlīgi palocīja galvu.
Ar pēdējā laika notikumiem jau bija pagājis krietns laiks, kopš vīrietis bija uz mani tā skatījies, un es atbildēju ar visžēlīgu galvas mājienu.
Kad pirmais pārsteigums, kas visiem aizdarīja muti, bija pārgājis, kroga apmeklētāji atguva runas spēju un skaļi pauda savu apbrīnu, pat Mērtegs atļāvās vieglu smaidiņu un, apmierināts ar savu pūliņu rezultātu, palocīja galvu. Un kas tevi ir iecēlis par modes redaktoru? es nikni nodomāju. Tomēr man bija jāatzīst, ka, pateicoties viņam, man nav jāprecas pelēkajā sarža kleitā.
Jāprecas. Ak Dievs! Portvīna un krēmkrāsas mežģīņu īslaicīgi iepriecināta, es uz brīdi biju piemirsusi notikuma nozīmīgumu. Tad es atkal no jauna to aptvēru tik spēji, it kā būtu saņēmusi sitienu pakrūtē, un pieķēros kāpņu margām.
Raugoties lejup uz cilvēku pūli, es pamanīju, ka trūkst kaut kā ļoti būtiska. Nekur neredzēja līgavaini. Smēlusies spēku cerībā, ka viņš varbūt aizbēdzis pa logu un šobrīd atrodas jau jūdzēm tālu, es pieņēmu no krodzinieka uz atvadām sniegto glāzi vīna un sekoju Dūgalam ārā pa durvīm.
Neds un Ruperts aizgāja pēc zirgiem. Mērtegs bija pazudis, varbūt devies dzīt pēdas Džeimijam.
Dūgals turēja mani aiz rokas; ārēji, lai atbalstītu, ja es gadījumā savās atlasa kurpītēs pakluptu, bet patiesībā lai novērstu pēdējā brīža mēģinājumu izlauzties brīvībā.
Bija "silta" Skotijas diena, tas nozīmēja, ka migla nebija gluži tik bieza, lai to dēvētu par smidzināšanu, tomēr daudz netrūka. Pēkšņi ārdurvis atsprāga vaļā un Džeimija personā parādījās saule. Es biju starojoša līgava, savukārt līgavainis bija vienkārši žilbinošs. Man atvērās mute un palika vaļā.
Kalnietis pilnā ietērpā ir iespaidīgs skats vienalga, cik vecs, īgns vai neglīts no vaiga viņš būtu. Gara auguma, stalts un nebūt ne saīdzis jauns kalnietis liek aizrauties elpai.
Biezie, sarkanzeltainie mati bija ķemmēti tik ilgi, līdz tie vienmērīgi vizēja, slīgstot pāri apkaklei, krekls bija no smalka batista, ar ielocēm rotātu krūtežu, zvanveida piedurknēm, kuru galos putoja mežģīnes; tās saskanēja ar stīvinātā žabo kaskādi, ko pie kakla saturēja rubīna piespraude.
Viņa tartāns bija koši sarkans ar melnu rūtojumu, kas burtiski kvēloja starp atturīgākajiem Makenziju zaļi baltajiem. Liesmojošas krāsas vilnas pleds, piestiprināts ar apaļu sudraba piespraudi, graciozās krokās slīga pār labo plecu, tās uztvēra sudraba kniedēm rotāta zobena josta, un tālāk tās krita pār muskuļotiem vilnas zeķēs tērptiem apakšstilbiem un beidzās tikai mazu gabaliņu virs melnajiem ādas zābakiem ar sudraba sprādzēm. Kā pēdējais akcents ansamblī bija zobens, duncis un āpša ādas sporans.
Krietnas sešas pēdas garu, platiem pleciem un satriecoši glītiem sejas vaibstiem Džeimiju nebija iespējams salīdzināt ar to nošņurkušo zirgu puisi, kuru biju radusi redzēt ikdienā, un viņš to apzinājās. Pēc labākajām galma manierēm pastiepis labo kāju atpakaļ, viņš nevainojami graciozi palocījās manā priekšā līdz zemei un, acīm nerātni zibsnījot, nomurmināja:
- Jūsu padevīgs kalps, kundze.
- 0, es vārgi izdvesu.
Reti biju redzējusi nerunīgo Dūgalu meklējam vārdus. Biezās uzacis savilktas, seja jūtu pilnībā pārvērtusies, viņu šī parādība likās apstulbinājusi tikpat daudz, cik mani.
- Vai tu, puis, esi prātu zaudējis? viņam beidzot izdevās izmocīt. -Ja nu tevi kāds ierauga!
Džeimijs izsmējīgi pavilka uz augšu uzaci un palūkojās uz vecāko vīrieti.
- Nu, tēvoc, viņš ierunājās. Apvainojumi? Un vēl manā kāzu dienā. Tu taču negribēsi, lai daru kaunu savai sievai, vai ne? Turklāt, viņš piebilda, acīm ļauni zaigojot, šaubos, vai laulībām būtu likumīgs spēks, ja es precētos ar citu vārdu. Un tu taču gribi, lai viss būtu likumīgi, vai ne?
Ar acīm redzamām grūtībām Dūgals atguva pašsavaldīšanos.
- Ja tas ir viss, Džeimij, tad darīsim, kas jādara, viņš tikai noteica.
Bet likās, ka līgavainis tomēr vēl nebija pateicis visu. Nepievērsdams uzmanību Dūgala dusmām, Džeimijs no sporana izvilka īsu, baltu kreļļu virteni. Viņš panāca uz priekšu un aplika rotu man ap kaklu. Paskatoties uz leju, es redzēju, ka tās bija mazas upes pērles dažādas formas saldūdens pērienu graudi -, kuras mijās ar zelta lodītēm. No tām nokarājās mazākas pērlītes.
- Tās ir tikai skotu pērles, Džeimijs it kā atvainojās, bet tev tās smuki izskatās. Viņa pirksti mirkli pakavējās man uz kakla.