Pie pakalna ar savādi plakanu virsotni apmetāmies ieturēt līdzpaņemto launagu. Kalns, tāpat kā tā kaimiņi, bija zaļi noaudzis, ar tādiem pašiem klinšu ragiem un laukakmeņiem, tam tomēr bija ari viena atšķirība: labi iemīta taka pa nogāzi veda augšup un nozuda aiz granīta atseguma.
- Kas ir tur augšā? es jautāju, norādot ar roku, kurā turēju šķiņķa sviestmaizi. Tur gan laikam būtu grūti sarīkot pikniku.
- Ak, tur. Kruķa tēvs pameta skatienu uz kalnu. Tas ir Kreignedans, zeltenīt. Gribēju tev to parādīt pēc launaga.
- Tiešām? Vai tas ir īpašs?
- 0 jā, mans pavadonis atbildēja, bet nevēlējās neko paskaidrot tuvāk, tikai noteica, ka gan jau pati redzēšot.
Mazliet bažījos, vai večuks spēs uzkāpt pa tik stāvu taku, bet manas bažas pagaisa, kad elsdama un pūzdama rausos kalnā viņam aiz muguras. Beidzot Kruķa tēvs pastiepa mezglaino plaukstu un uzrāva mani pašā virsotnē.
- Te nu tas ir. Viņš pamāja ar roku tā, it kā kalns piederētu viņam.
- Bet tas taču kromlehs [1] ! es iesaucos sajūsmā. Miniatūrs kromlehs!
Kara dēļ bija pagājuši jau vairāki gadi, kopš pēdējo reizi biju apmeklējusi Solsberi līdzenumu, bet abi ar Frenku Stounhendžu apskatījām drīz pēc kāzām. Tāpat kā citi ekskursanti, kas mēmi no sajūsmas klīda starp milzīgajiem, stāvošajiem akmeņiem, mēs pavērtām mutēm apbrīnojām Altāri ("kur senie druīdu priesteri izpildīja briesmīgo "cileku upurēšanas" rituālu," kā skanīgi koknejiešu izloksnē nodeklamēja gids, vadādams veselu autobusu itāļu tūristu, kas visi paklausīgi fotografēja parastu akmens bluķi).
Tā pati tieksme uz precizitāti, kas urdīja Frenku nolīdzināt kaklasaites uz pakaramā tā, lai visas sniegtos vienā garumā, lika mums veikt nogurdinošu ceļu pa apļa līniju, soli pa solim nostaigājot attālumu no Z bedrītēm līdz Y bedrītēm, saskaitīt pārsedzes Sarsēnu aplī ārējā monstrozo akmens stabu riņķī.
Pēc trim stundām mēs zinājām, cik ir Y un cik Z bedrīšu (piecdesmit deviņas, ja jūs tas interesē; mani neinteresēja), bet nebijām kļuvuši ne par mata tiesu gudrāki par šīs būves nolūku, gluži tāpat kā tie desmiti arheologu gan amatieri, gan profesionāļi kas pēdējo piecsimt gadu laikā bija izrāpojuši šo vietu krustu šķērsu.
Hipotēžu netrūka. Kopdzīve ar akadēmiska darba darītājiem bija man iemācījusi, ka prasmīgi noformulēta hipotēze parasti ir labāka par slikti noformulētu faktu, vismaz attiecībā uz profesionālo progresu.
Templis. Apbedījuma vieta. Astronomijas observatorija. Vieta, kur izpilda nāvessodu (no tā arī neatbilstoši nosauktais "upurakmens", kas atrodas vienā malā, daļēji iegrimis zem sava svara). Tirgus laukums.
Pēdējais pieņēmums man patika, es iztēlojos megalitu laikmeta saimnieces, kas, paņēmušas uz rokas grozu, lēni staigā starp stabiem, rūpīgi izpēta jaunākā pieveduma māla krūku glazūru un skeptiski klausās, kā savu preci slavina akmens laikmeta maiznieki un tirgotāji, kuri pārdod no brieža kaula grebtas lāpstiņas un dzintara krelles.
Vienīgais, kas, manuprāt, runāja pretī šai hipotēzei, bija fakts, ka zem Altāra bija atrasti līķi un Z bedrītēs cilvēku pelni. Ja vien tās nebija nožēlojamas mirstīgās atliekas no tirgotājiem, kas sodīti par pircēju apkrāpšanu, likās diezgan nehigiēniski apbedīt cilvēkus tirgus laukumā.
Miniatūrajā kromlehā kalna virsotnē nekas neliecināja, ka te būtu apbedījums. Ar vārdu "miniatūrs" es domāju tikai to, ka stāvakmeņu aplis bija mazāks par Stounhendžu katrs akmens bija divreiz augstāks par mani un ļoti masīvs.
No kāda cita Stounhendžas tūristu gida biju dzirdējusi, ka šādi akmeņu loki atrodami visā Lielbritānijā un Eiropā vieni saglabājušies labāk, citi sliktāk, daži mazliet atšķiras izvietojumā pret debespusēm vai formā, bet to nolūks un izcelsme nav zināma.
Kruķa tēvs stāvēja un labsirdīgi smaidīja, kamēr es ložņāju starp akmeņiem, šad tad apstādamās, lai kādam milzenim viegli piedurtu plaukstu, it kā mans pieskāriens varētu atstāt monumentālajos bluķos nospiedumu.
Daži no augstajiem akmeņiem bija svītraini, ar gaišākas krāsas švīkām. Citus izraibināja vizlas plēksnītes, kas, uztvērušas rīta saules starus, priecīgi vizuļoja. Visi tie ievērojami atšķīrās no vietējiem laukakmeņu kūkumiem, kurus varēja redzēt krūmos ap kromlehu. Lai kas un kāda iemesla dēļ būtu izveidojis akmens apļus, viņš bija uzskatījis, ka ir pietiekami svarīgi šos īpašos akmens stabus izlauzt raktuvēs, piešķirt tiem formu un atgādāt šurp, lai uzstādītu par godu savai piemiņai. Piešķirta forma kā? Atgādāti kā? Un no kādiem neiedomājamiem tālumiem?
Mans vīrs būtu sajūsmā, es sacīju Kruķa tēvam, pienākusi, lai pateiktos, ka viņš man parādījis šo vietu un augus. Es vēlāk viņu atvedīšu šurp. Salīkušais večuks taciņas augšgalā galanti piedāvāja man elkoni. Un es to pieņēmu, jo, pametusi skatienu lejup uz kraujo nogāzi, nolēmu, ka, par spīti vecumam, viņš uz kājām turas labāk par mani.
Tajā pēcpusdienā es raitā solī devos uz ciemu, jo bijām sarunājuši ar Frenku satikties vikāra mājā un kopā atgriezties pansijā. Es priecīga vilku plaušās reibinošo Hailendas gaisu ar viršu, salvijas un slotzaru aromātu maisījumu, kuram šad tad, kad gāju garām reti izkaisītajām mājām, pikantāku niansi piešķīra no skursteņiem kāpjošo dūmu un ceptu siļķu sīvums. Ciems gulēja ieritinājies nelielā ielejā pie viena no stāvajiem klintājiem, kas izraibināja Hailendas tīreļus. Tās mājas, kas rindojās ceļa malā, izskatījās glītas. Pēc kara uzplaukusi labklājība bija tikusi tik tālu, ka cilvēki varēja atļauties svaigu krāsas kārtu savam miteklim, un pat vismaz simts gadu vecās mācītāja mājas šķībie logu rāmji izcēlās ar koši dzeltenām apmalēm.
Durvis atvēra vikāra saimniecības vadītāja, gara auguma, stiegraina sieviete ar trim mākslīgo pērļu virtenēm ap kaklu. Izdzirdējusi, kas es esmu, viņa aicināja mani iekšā un veda pa garu, šauru, tumšu gaiteni. Tā sienas klāja sēpijas gravīras, kurās redzamie cilvēki, iespējams, savā laikā bijuši ievērojamas personas vai pašreizējā vikāra mīļotie tuvinieki, bet tikpat labi tie varēja būt arī karaliskās ģimenes locekļi, cik es pustumsā spēju saskatīt viņu sejas.
Turpretī vikāra kabinetā apžilba acis, jo gaisma plūda pa milzīgiem logiem, kas aizņēma vienu sienu gandrīz no grīdas līdz griestiem. Netālu no kamīna stāvēja molberts ar nepabeigtu eļļas gleznu melnas klintis uz vakara debesu fona un vēstīja, kādēļ te, noteikti ilgi pēc mājas uzcelšanas, ierīkoti tik lieli logi.
Frenks un maza auguma drukns vīriņš ar garīdznieka balto apkaklīti saskanīgi pētīja apdriskātu papīru, kas kaudzē gulēja uz rakstāmgalda pie tālākās sienas. Mans vīrs tik tikko pacēla galvu, lai sasveicinātos, bet vikārs pieklājīgi pārtrauca savus skaidrojumus, steidzās man pretī, sniedza roku, un viņa apaļā seja staroja draudzīgā sajūsmā.
- Rendela kundze! Namatēva rokasspiediens bija sirsnīgs. Kā es priecājos jūs atkal redzēt. Turklāt esat ieradusies tieši laikā, lai uzklausītu jaunas ziņas!
- jaunas ziņas? Uzmetusi skatienu papīriem, pēc to nolietojuma un burtu tipa, es šīs jaunās ziņas datēju aptuveni ar 1750. gadu. Tātad ne gluži tādas, kuras avīzes labprāt publicētu kā sensāciju.
- Jā gan! Ar attiecīgā perioda armijas depešu palīdzību mēs esam sadzinuši pēdas jūsu vīra sencim Džekam Rendelam. Vikārs pieliecās man pavisam tuvu klāt un turpmāko pateica ar vienu mutes kaktiņu kā gangsteris amerikāņu filmās. Es… ē… "aizņēmos" depešu oriģinālus no Vēstures biedrības arhīva. Jūs taču nevienam to neteiksiet?