Laikam biju mazliet sašūpojusies, jo Džeimijs ar brīvo roku saņēma manu elkoni.
- Turies, zeltenīt, viņš klusā balsī mani uzmundrināja. Drīz viss būs cauri. Saki to, ko es. Tas bija pavisam īss teksts gēlu valodā, divi vai trīs teikumi. Man vārdi neko nenozīmēja, bet es paklausīgi, pinoties slidenajos patskaņos, tos atkārtoju pēc Džeimija. Drāna tika atraisīta, brūces notīrītas, un mēs bijām salaulāti.
Kad devāmies lejā pa taku, apkārt valdīja atvieglojuma un pacilātības noskaņa. Tā varēja būt priecīga kāzu procesija, lai ari maza, un tajā, izņemot līgavu, piedalījās tikai vīrieši.
Mēs bijām gandrīz sasnieguši kalna pakāji, kad tukšais vēders, vieglās paģiras un dienas vispārējais pārdzīvojums mani uzveica. Es atjēdzos guļam uz mitrajām lapām ar galvu sava jaunā vīra klēpī. Viņš nolika slapjo drānu, ar kuru bija slaucījis manu seju.
- Vai tad bij tik traki? Viņš smaidīdams skatījās uz mani, bet acīs vīdēja tāda nenosakāma izteiksme, kas mani, par spīti visam, aizkustināja. Drebošām lūpām es pasmaidīju.
- Tu neesi vainīgs, es viņu mierināju. Tikai… Šķiet, neesmu ēdusi kopš vakardienas brokastīm un diemžēl krietni dzērusi.
Džeimijam noraustījās lūpas.
- Tā es dzirdēju. Nu, to es varu novērst. Kā jau teicu, es sievai neko daudz piedāvāt nevaru, bet to, ka pabarošu tevi, es apsolu. Viņš pasmaidīja un ar rādītājpirkstu atbīdīja man no pieres noklīdušu matu šķipsnu.
Gribēju piecelties sēdus, bet saviebos, sajutusi dedzinošas sāpes plaukstā. Biju piemirsusi ceremonijas noslēguma daļu. Brūce atvērusies, tādēļ es, bez šaubām, paģību. Paņēmu no Džeimija drānu un neveikli aptinu to ap roku.
- Iedomājos, ka tu varbūt noģībi tādēļ, viņš teica noskatīdamies. Man vajadzēja iedomāties tevi pabridināt; nezināju, ka tas tev ir pārsteigums, līdz ieraudzīju tavu seju.
- Kas tas īsti bija? es jautāju, mēģinādama nostiprināt auduma galus.
- Drusku pagāniski, bet šajā apkārtnē pieņemts bez parastā laulību dievkalpojuma dot vēl asins zvērestu. Daži priesteri to neļauj, bet šis diez vai būtu iebildis, lai ko mēs gribētu darīt. Viņš izskatījās gandrīz tikpat nobijies kā es. Džeimijs joprojām smaidīja.
- Asins zvērests? Ko tad nozīmē tie vārdi?
Džeimijs saņēma manu labo roku un saudzīgi nostiprināja pēdējo improvizētā pārsēja galu.
- Angļu valodā tas skan gandrīz kā pantiņš:
Tu esi asinis no manas asins un kauls no mana kaula, Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu, Es dodu tev savu Garu līdz mūža galam.
Viņš paraustīja plecus.
- Apmēram tas pats, kas baznīcas zvērests, tikai mazliet… vienkāršāks.
Skatījos uz savu roku.
- Jā, tā var teikt.
Paraudzījos apkārt; mēs uz takas zem apses bijām vieni. Zemi klāja nobirušās apaļās lapas, mitras tās spīdēja kā aprūsējušas monētas. Valdīja dziļš klusums, tikai no kokiem palaikam nopakšķēja kāda ūdens lāse.
- Kur tad pārējie? Vai devās atpakaļ uz iebraucamo vietu?
Džeimijs saviebās.
- Nē. Es liku viņiem iet projām, lai varu tev palīdzēt, bet viņi mūs tur gaida. Viņš kā laucinieks norādīja ar zodu. Viņi mums neuzticēsies, iekams viss būs likumīgi.
- Vai tas vēl nav viss? es gurdi pajautāju. Mēs taču esam precējušies, vai ne?
Džeimijs likās apjucis, viņš novērsās un visu uzmanību veltīja lapu purināšanai no kiltiem.
- Mmpfmmm. Jā, esam, bez šaubām. Bet ar likumu vien nepietiek, zini, laulība ir jāpiepilda. No mežģīņu žabo uz augšu lēnām cēlās kvēlojošs pietvīkums.
- Mmpfmmm, es noņurdēju. Ejam meklēt kaut ko ēdamu.
15 līgavas guļamkambara noslēpumi
Iebraucamajā vietā mūs gaidīja pieticīgs kāzu mielasts, kas sastāvēja
no vīna, svaigas maizes un ceptas liellopu gaļas.
Dūgals aizturēja mani aiz rokas, kad devos uz kāpnēm, lai pirms sēšanās pie galda mazliet sakoptos.
- Es vēlos, lai šī laulība tiktu piepildīta, bez mazākās šaubu ēnas, Dūgals klusā balsi man stingri pieteica. Lai nerodas jautājums par to, vai šī savienība ir likumīgi noslēgta, lai nepastāv iespēja to anulēt, citādi mēs visi riskējam ar savām galvām.
- Man izskatās, ka tu jau tagad to dari, es dusmīgi noburkšķēju. īpaši ar manējo.
Dūgals diezgan stipri uzsita man pa sēžamvietu.
- Par to galvu nelauzi, tikai dari, kas tev jādara. Viņš mani kritiski noskatīja, it kā vērtētu manas spējas pienācīgi pildīt savu lomu.
- Es pazinu Džeimija tēvu. Ja puika līdzinās viņam, tad dzīvosi bez bēdu. Ā, Džeimij, draugs! Viņš steidzās pāri istabai pretī līgavainim, kurš, novietojis zirgu stallī, tikko bija ienācis krogā. No Džeimija sejas izteiksmes varēja redzēt, ka arī viņš saņem pavēles.
Kā, Dieva dēļ, varēja nonākt tik tālu? kaut kad vēlāk es sev uzdevu šo jautājumu. Pirms sešām nedēļām es nevainīgi plūcu pļavas puķes Skotijas pakalnos un grasījos nest tās mājās vīram. Tagad es, ieslēgta lauku viesnīcas istabā un saņēmusi stingru pavēli par savas dzīvības un brīvības cenu piepildīt šo uzspiesto laulību, gaidīju pavisam citu vīru, kuru es tik tikko pazinu.
Es apsēdos uz gultas, stīva un pārbijusies savā aizlienētajā krāšņumā. Klusi atvērās un atkal aizvērās smagās durvis.
Džeimijs stāvēja, atspiedies pret stenderi, un vēroja mani. Neveiklības sajūta sabiezēja. Beidzot viņš pārtrauca klusumu.
- Tev nevajag no manis baidīties, Džeimijs klusi sacīja. Es nemetīšos tev virsū. Negribot es iesmējos.
- Nu, es jau nemaz nedomāju, ka tu tā darīsi. Patiesībā es domāju, ka viņš man nepiedurs ne pirksta līdz brīdim, kad viņu aicināšu, ja es to vispār darīšu, bet faktu, ka man vajadzēs to darit un vēl daudz vairāk, turklāt drīz, tas nemainīja.
Neziņā vēroju savu jauno vīru. Laikam jau būtu vēl sarežģītāk, ja puisis man neliktos pievilcīgs; atklāti sakot, bija gluži pretēji. Tomēr astoņus gadus es nebiju gulējusi ar citiem vīriešiem, vienīgi ar Frenku. Bet tas vēl nebija viss, šis jaunais cilvēks pats bija atzinis, ka ir absolūti nepieredzējis. Līdz šim nevienam nebiju laupījusi nevainību. Pat ja neņemtu vērā manu nepatiku pret visu šo darījumu un uztvertu situāciju vienīgi no praktiskā viedokļa, pie joda, no kuras vietas lai sāk? Šādā tempā pat pēc trim vai četrām dienām mēs joprojām stāvēsim un blenzīsim viens otrā.
Es noklepojos un uzsitu ar plaukstu pa gultu sev blakus.
- Vai tu neapsēdīsies?
- Kā tad. Lunkani kā liels kaķis Džeimijs šķērsoja istabu. Taču viņš nevis apsēdās man blakus, bet pievilka ķebli un iekārtojās man pretī. Mazliet nedroši Džeimijs saņēma manas rokas. Viņa plaukstas bija lielas, strupiem pirkstu galiem un ļoti siltas, virspusi sedza plāna, sarkanīgu pūciņu kārta. Likās, ka no pieskāriena jutu vieglu triecienu, un es atcerējos tekstu no Vecās Derības: "Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: "Redzi, mans brālis Ēzavs ir spalvains virs, bet es esmu gluds."" Frenka rokas bija slaidas un garas, gandrīz bez spalvām un aristokrātiskas. Man vienmēr patika tās vērot, kad viņš lasīja lekcijas.
- Pastāsti man par savu vīru, Džeimijs palūdza, it kā būtu nolasījis manas domas. Satriekta es gandrīz atrāvu rokas.
- Ko?
- Paklau, zeltenīt! Mums te kopā jāpavada trīs vai četras dienas. Es neizliekos, ka zinātu to, ko nezinu, bet krietnu daļu sava mūža esmu nodzīvojis zemnieka sētā, un, ja vien cilvēki stipri neatšķiras no citiem dzīvniekiem, tad nevajadzētu pārāk daudz laika, lai izdarītu to, kas darāms. Mums ir drusku laika parunāties un pārvarēt bailes vienam no otra. Šis tiešais situācijas novērtējums mani mazliet nomierināja.