- Vai tu no manis baidies? Nobijies viņš gan neizskatījās. Nu varbūt mazliet nervozs. Kaut arī Džeimijs nebija bikls sešpadsmit gadus vecs puišelis, šī būs viņa pirmā reize. Viņš ieskatījās man acīs un pasmaidīja.
- Kā tad. Laikam jau esmu vairāk iztrūcies nekā tu. Tāpēc turu tavas rokas, lai tu neredzētu, ka manas trīc. Tam es neticēju, bet pateicībā saspiedu viņa plaukstas ciešāk.
- Laba doma. Liekas, ka saskaroties ir vieglāk runāt. Bet kāpēc tu jautāji par manu vīru? Man bija ienākusi prātā visai neprātīga doma, ka viņš vēlas, lai pastāstu par mīlēšanos ar Frenku, tad viņš zinātu, ko es no viņa sagaidu.
- Nu, tu taču noteikti domā par viņu. Šajos apstākļos diez vai būtu iespējams citādi. Negribu, lai tev liktos, ka nedrīksti ar mani par viņu runāt. Kaut arī tagad tavs vīrs esmu es skan traki jocīgi -, nav pareizi viņu aizmirst, pat mēģināt izmest no galvas. Ja tu viņu mīlēji, tad viņš bijis labs cilvēks.
- Jā, viņš tāds… bija. Man ietrīcējās balss, un Džeimijs ar īkšķiem sāka glāstīt manas rokas.
- Tad es darīšu, ko varēšu, lai, kalpojot viņa sievai, godātu viņa garu. Džeimijs pacēla manas rokas pie lūpām un katru atsevišķi svinīgi noskūpstīja.
Es nokāsējos.
- Tas bija ļoti drosmīgi teikts, Džeimij.
Viņš pēkšņi atplauka smaidā.
- Nūjā. Es to sacerēju, kamēr Dūgals lejā teica runas.
Es dziļi ievilku elpu.
- Man ir daži jautājumi, teicu.
Viņš raudzijās manī no augšas, slēpjot smaidu.
- Man jau tā likās, Džeimijs atzinās, domāju, ka tev šajos apstākļos ir pilnīgas tiesības just nelielu ziņkārību. Ko tad tu gribi zināt? Pēkšņi viņš pacēla galvu, zilās acis lampas gaismā nerātni spridzēja. Kāpēc es vēl esmu nevainīgs?
- Ē, es teiktu, ka tā vairāk vai mazāk ir tava darīšana, es noburkšķēju. Man pēkšņi kļuva karsti, un es atbrīvoju vienu roku, lai sameklētu kabatlakatiņu. Iebāzusi roku kleitas kabatā, es sataustīju kaut ko cietu.
- Ak, es aizmirsu! Man vēl ir tavs gredzens. Izņēmu to un atdevu atpakaļ. Tas bija smags zelta riņķis ar apaļi noslīpētu rubīnu. Džeimijs nevis uzvilka gredzenu pirkstā, bet noglabāja sporanā.
- Tas bija mana tēva kāzu gredzens, viņš paskaidroja. Es parasti to nevalkāju, bet… nu, gribēju tev šodien darīt godu, izskatoties, cik labi vien spēju. Pēc šīs atzīšanās viņš nosarka un visu uzmanību pievērsa sporana aiztaisīšanai.
- Tu man parādīji lielu godu. Es negribot pasmaidīju. Pievienot košajam, greznajam tērpam vēl rubīna gredzenu bija tas pats, kas, dodoties mežā, ņemt līdzi malku, bet mani aizkustināja dedzīgā vēlēšanās, kas bija mudinājusi uz šādu rīcību.
- Es, cik ātri vien varēšu, sagādāšu gredzenu, kas tev der, Džeimijs solīja.
- Nav svarīgi, es teicu, juzdamās mazliet neērti. Kā nekā mans nodoms bija drīz doties projām.
- Ē, man ir viens, pats galvenais jautājums, es teicu, atgriežoties pie svarīgākām tēmām. Ja tev nekas nav pretī. Kāpēc tu piekriti ar mani precēties?
- Ā. Džeimijs atlaida manas rokas un mazliet atliecās. Brīdi viņš klusēja un apdomājās, gludinādams uz kājas vilnas kiltus. Zem biezā auduma varēju redzēt garā muskuļa nostiegroto līniju.
- Pirmām kārtām man pietrūktu mūsu sarunu, viņš smaidīdams sacīja.
- Es runāju nopietni. Spītīgi turējos pie iesāktās tēmas. Kāpēc?
Džeimijs atmeta vieglprātīgo toni.
- Pirms es atbildu, Klēra, gribu, lai tu man kaut ko apsoli, viņš lēnām sacīja.
- Un tas būtu?
- Godīgums.
Laikam jau biju sarāvusies, jo viņš, atspiedis rokas uz ceļiem, nopietnu seju paliecās uz priekšu.
- Klēra, es zinu, ka būs lietas, ko tu nevēlēsies man teikt. Varbūt nevarēsi.
Tev nav ne jausmas, cik tuvu patiesībai esi, es nodomāju.
- Es nekad neuzstāšu, nepieprasīšu, lai tu man izstāsti to, kas ir tikai tava darīšana, viņš nopietni sacīja un lūkojās uz savām rokām, kas tagad bija saspiestas delna pret delnu.
- Ir lietas, ko es nevaru stāstīt tev, vismaz pagaidām. Un es tev neprasīšu neko tādu, ko tu nevarēsi man dot. Bet viena lieta gan ja tu man kaut ko teiksi, tad lai tā būtu patiesība. Tev es solu to pašu. Tagad starp mums nekā nav, izņemot, iespējams, cieņu. Un es domāju, ka cieņa varbūt ir savienojama ar noslēpumiem, bet ne meliem. Vai tu piekriti? Viņš, delnas uz augšu pavērsis, paplēta rokas, aicinot mani atbildēt. Redzēju uz plaukstas tumšo svītru, ko bija atstājis asins zvērests. Viegli ieliku rokas viņa plaukstās.
- Jā, esmu ar mieru. Es būšu pret tevi godīga. Puiša pirksti viegli saliecās ap manējiem.
- Un es pret tevi. Bet tagad, viņš dziļi ievilka elpu, tu jautāji, kāpēc ņēmu tevi par sievu.
- Mani mazu drusciņu moka ziņkāre, es atzinu.
Viņš pasmaidīja, platā mute iepletās smaidā, kas dzirkstīja acīs.
- Nu, es nevaru tev to pārmest. Man ir vairāki iemesli. Un patiesībā viens varbūt divi -, kurus šobrīd nevaru tev atklāt, bet ar laiku, iespējams, varēšu. Galvenais iemesls, manuprāt, ir tas pats, kādēļ tu precējies ar mani, pasargāt tevi no Džeka Rendela nagiem.
Atceroties kapteini, man pārskrēja drebuļi, un Džeimija rokas saspieda manējās.
- Tu esi drošībā, viņš pārliecināti sacīja. Tu atrodies mana vārda, manas dzimtas, mana klana un, ja nepieciešams, ari manas miesas aizsardzībā. Kamēr vien es būšu dzīvs, tas vīrs tev pirkstu vairs nepiedurs.
- Paldies, es pateicos. Skatoties uz stipro, jauno, apņēmīgo seju ar platajiem vaigu kauliem un spēcīgo žokli, pirmo reizi jutu, ka Dūgala absurdais plāns patiesībā varētu būt visai saprātīgs risinājums.
Manas miesas aizsardzībā. Skatoties uz Džeimiju, es aptvēru šīs frāzes īpašo nozīmi plato plecu apņēmīgā poza un atmiņas par viņa graciozajām niknuma izpausmēm, kad viņš mēnesnīcā "izrādījās" ar zobenu. Viņš tā ari domāja; un, kaut arī bija vēl tik jauns, Džeimijs zināja, ko runāja, to apstiprināja rētas, kas klāja viņa augumu. Puisis nebija vecāks par daudziem pilotiem vai kājniekiem, kurus biju kopusi, un Džeimijs tikpat labi kā viņi zināja atbildības cenu. Viņš nebija man devis romantisku zvērestu, bet tiešu solījumu sargāt mani par savas drošības cenu. Es tikai cerēju, ka spēšu viņam dot arī kaut ko pretī.
- Tas ir ārkārtīgi cēli, es teicu no sirds. Bet vai tādēļ ir vērts precēties?
- Ir vērts. Viņš pamāja ar galvu. Un atkal pasmaidīja, šoreiz mazliet skumīgi. Zini, es ļoti labi pazīstu šo cilvēku. Ja varētu, es viņam neatdotu pat suni, nemaz nerunājot par bezpalīdzīgu sievieti.
- Cik glaimojoši, es ironiski novilku, un Džeimijs sāka smieties. Tad piecēlās un aizgāja pie galda, kas stāvēja netālu no loga. Kāds varbūt saimniece bija tur nolikusi viskija glāzi ar pļavas ziedu pušķīti. Aiz tās stāvēja vīna pudele un divas glāzes.
Džeimijs ielēja vīnu un, apsēžoties agrākajā vietā, sniedza vienu glāzi man.
- Gluži tik labs kā no Kolama krājumiem nav, viņš pasmaidīja, bet ir dzerts arī sliktāks. Viņš pacēla glāzi. Uz Freizera kundzes veselību, Džeimijs klusi uzsauca tostu, un es atkal sajutu uzbangojam panikas vilni. Apņēmīgi apspiedu savas emocijas un arī pacēlu glāzi.