- Par godīgumu, es teicu, un mēs abi iedzērām.
- Nu, tas ir viens iemesls, es piebildu, nolaižot glāzi zemāk. Vai tu man vari atklāt vēl dažus?
Džeimijs rūpīgi pētīja savu glāzi.
- Varbūt vienkārši vēlos ar tevi gulēt. Viņš negaidīti palūkojās augšup. Vai par to esi padomājusi?
Ja viņš bija vēlējies nostādit mani neērtā situācijā, tad tas bija lieliski izdevies, bet nolēmu to neizrādīt.
- Un vai tā ir? droši jautāju.
- Ja runājam godīgi, tad jā. Zilās acis mierīgi raudzījās pāri glāzes malai.
- Tikai tādēļ tev nebija katrā ziņā mani jāprec, es aizrādīju.
Likās, puisi pārņēmušas īstas šausmas.
- Tu taču nedomā, ka es liktos ar tevi gultā, nepiedāvājot apprecēties!
- Daudzi vīrieši tā darītu. Mani uzjautrināja viņa nevainība.
Mirkli apjukumā, nezinādams, ko darīt, viņš iespurcās. Tad, atguvis
pašsavaldīšanos, teica ar formālu cieņu:
- Varbūt esmu iedomīgs, ka tā saku, bet man patiktu domāt, ka neesmu "daudzi vīrieši" un ka savu uzvedību nelieku pēdējā vietā.
Šīs runas aizkustināta, es apliecināju, ka līdz šim man viņa izturēšanās likusies cēla un džentlmeniska, un atvainojos, ja nejauši būtu paudusi šaubas par viņa rīcības motīviem.
Šādā apšaubāmi diplomātiskā noskaņā mēs klusējām, kamēr Džeimijs atkal salēja vīnu mūsu tukšajās glāzēs.
Kādu brīdi mēs klusēdami dzērām vīnu, sarunas vaļsirdības dēļ abi jutāmies sakautrējušies. Tātad acīmredzot es viņam tomēr kaut ko varēju piedāvāt. Ja runāju atklāti, tad es melotu, ja teiktu, ka šāda doma man nebūtu ienākusi prātā, pirms nonācām šajā absurdajā situācijā. Džeimijs bija ļoti pievilcīgs jauns vīrietis. Un tad tas bridis tūlīt pēc mūsu ierašanās pilī, kad viņš bija turējis mani klēpī un…
Es pacēlu glāzi pie lūpām un iztukšoju. Atkal uzsitu ar roku pa gultu.
- Apsēdies te, man blakus, es aicināju. Un… pārlaidu skatienu istabai, meklēdama kādu neitrālu sarunas tematu, lai vieglāk pārvarētu ciešā tuvuma izraisīto neveiklību, …un pastāsti par savu ģimeni. Kur tu esi uzaudzis?
Gulta zem puiša svara pamatīgi ielīka, un man vajadzēja sasprindzināties, lai neuzkristu viņam virsū. Džeimijs sēdēja tik tuvu, ka krekla piedurkne skāra manu roku. Es atslābinājos un noliku atvērtu plaukstu sev uz kājas. Viņš to vienkārši saņēma, un mēs atslīgām pret sienu, neviens no mums neskatījās lejup, bet abi šo saikni apzinājāmies tik skaidri, it kā mēs būtu sakausēti.
- Nu, ar ko lai sāku? Džeimijs savas lielās kājas uzcēla uz ķebļa un sakrustoja pie potītēm. Ar zināmu uzjautrinājumu es redzēju tipisku kalnieti, kas iekārtojies, lai nesteidzīgi atšķetinātu to dzimtas un klana attiecību mezglu, kas veido fonu gandrīz ikvienam nozīmīgam notikumam Skotijas kalnienē. Reiz mēs ar Frenku visu vakaru ciema krodziņā kā apburti bijām klausījušies divu vecu dīvaiņu sarunā, kurā vaina par sena šķūņa nojaukšanu tika izsekota pa vietējo naidošanās līkločiem līdz pat, cik varēju spriest, 1790. gadam. Mazliet šokēta, bet pie šīs sajūtas jau sāku pierast, es atskārtu, ka toreiz minētās nepārvaramās domstarpības, kuru aizsākums man toreiz likās tīts tālas pagātnes miglā, vēl nemaz nebija izcēlušās. Apspiedusi iekšējo nemieru, ko modināja šī atskārsme, es apzināti pievērsu uzmanību Džeimija stāstam.
- Mans tēvs, protams, bij Freizers tagadējā Lavetas kunga jaunākais pusbrālis. Bet māte bij Makenzija. Tu jau zini, ka Dūgals un Kolams ir mani tēvoči, vai ne? Es piekrītoši palocīju galvu. Līdzība bija acīm redzama, kaut arī krāsas citas. Platie vaigu kauli un garais, taisnais, kā naža asmens plānais deguns nepārprotami bija mantots no Makenzijiem.
- Nūjā, tātad mana māte bij viņu māsa, bez viņas ģimenē bij vēl divas meitas. Mana krustmāte Dženita, tāpat kā mana mamma, ir mirusi, bet krustmāte Džokesta apprecējās ar vienu no Ruperta brālēniem un dzīvo netālu, Lohelena krastā. Krustmāte Dženita laida pasaulē sešus bērnus, četrus puikas un divas meitenes, Džokestai bija trīs, visas meitenes, Dūgalam ir četras meitas, Kolamam ir tikai mazais Heimišs, un maniem vecākiem bijām es un māsa, kas nosaukta par godu krustmātei Dženitai, kaut mēs viņu saucām par Dženiju.
- Vai Ruperts arī ir Makenzijs? Es jau jutos sapinusies visos šajos radu sazarojumos.
- Kā tad. Viņš ir… Džeimijs uz bridi apklusa, lai apdomātos, …viņš ir Dūgala, Kolama un Džokestas pirmās pakāpes brālēns, tātad man viņš ir otrās pakāpes brālēns. Ruperta tēvs un mans vectēvs Džeikobs bij brāļi tāpat kā…
- Pagaidi mazliet. Nepētisim tālāk, nekā mums nepieciešams, citādi es galīgi apmaldišos. Mēs nemaz vēl neesam nonākuši lidz Freizeriem, un man jau visi tavi brālēni sajukuši.
Džeimijs rēķinādams berzēja zodu.
- Hmm. Nu, Freizeru puse ir mazliet grūtāk izprotama, jo mans vectēvs Saimons bij precējies trīs reizes, tāpēc manam tēvam ir divi pusbrāļu un pusmāsu atzari. Pagaidām pieņemsim, ka šobrīd man ir seši dzīvi Freizeru tēvoči un trīs tantes, bet visus brālēnus un māsīcas no tās puses pagaidām aizmirsīsim.
- Jā, labi. Paliecos uz priekšu un ielēju mums vēl vīnu.
Izrādījās, ka Makenziju un Freizeru klanu zemēm no piekrastes
garām Lohnesa tālākajam galam robežas saiet kopā. Kā jau ar robežām bieži mēdz gadīties, tās nebija iezīmētas kartē un veidoja stipri nenoteiktu līniju, kas pārvietojās te uz priekšu, te atpakaļ atkarībā no laikmeta, tradīcijām un sadarbības. Pie šīs robežas Freizeru klana zemju dienvidu galā atradās neliela muiža Broktūreka, Džeimija tēva Braiena Freizera zemes īpašums.
- Zemīte ir visai auglīga, tur var arī pieklājīgi pamakšķerēt, un vēl ir krietns meža gabals, kur medīt. Muižā ir sešdesmit nomnieku un neliels ciems, ko sauc par Brokmordu. Protams, ir ari muižas ēka tā ir mūsdienīga, viņš palepojās, un vecs tornis, ko tagad izmantojam lopu izmitināšanai un graudu glabāšanai.
Dūgals un Kolams nebūt nepriecājās, ka māsa izgāja par sievu pie Freizera, un pieprasīja, lai viņa nekļūtu par nomnieci uz Freizeru zemes, bet dzīvotu dzimtīpašumā. Tādā veidā Lelibroka tā to sauc paši iedzīvotāji tika piešķirta manam tēvam, bet īpašuma tiesībām ir pievienots nosacījums, ka zeme var pāriet mantojumā tikai manas mātes, Elenas, pēcnācējiem. Ja viņa nomirtu, nelaidusi pasaulē bērnus, tad pēc mana tēva nāves zeme atgrieztos lorda Laveta īpašumā neatkarīgi no tā, vai viņam būtu bērni no citas sievas. Bet viņš otrreiz neapprecējās, un es esmu savas mātes dēls. Tāpēc Lelibroka ir mana, lai cik tā būtu vērta.
- Man likās, tu vakar teici, ka tev nav nekāda īpašuma. Es dzēru vīnu, kas man tīri labi garšoja; un, jo vairāk es dzēru, jo gardāks tas kļuva. Drīz vajadzētu beigt.
Džeimijs pašūpoja galvu.
- Nūjā, muiža patiešām pieder man. Taču man no tās tagad nav nekāda labuma, jo es nedrīkstu tur rādīties. Sejas izteiksme liecināja, ka viņš jūtas vainīgs. Redzi, ir tāds sīkums kā atlīdzība, kas izsludināta par manu galvu.
Pēc izbēgšanas no Fortviljamas Džeimijs tika aizvests uz Dūgala māju Bīnečadu (tas nozīmē "Svētītā", viņš paskaidroja) sadziedēt brūces un tikt galā ar drudzi, ko izraisīja ievainojumi. No turienes viņš devies uz Franciju, kur divus gadus franču armijas sastāvā piedalījies kaujās netālu no Spānijas robežas.
- Tu divus gadus nodienēji franču armijā un saglabāji nevainību? es neticības pilnā balsī izgrūdu. Biju kopusi frančus un ļoti šaubījos, vai galliskā attieksme pret sievietēm divsimt gadu laikā būtu jūtami mainījusies.