Džeimija mutes kaktiņš noraustījās, un viņš no sāniem paskatījās uz mani.
- Ja tu, Ārmaliet, būtu redzējusi tās netikles, kas apkalpoja franču armiju, tu brīnītos, ka man vispār pietiek drosmes sievietei pieskarties, kur nu vēl gulēt ar viņu.
Es aizrijos, spurcu vīnu pa gaisu un klepoju, līdz Džeimijam neatlika nekas cits kā uzsist man pa muguru. Izklepojusies un mazliet aizelsusies un sasarkusi, es mudināju viņu stāstu turpināt.
Apmēram pirms gada Džeimijs atgriezies Skotijā un sešus mēnešus viens pats vai kopā ar "atkritušo" bandu tie ir vīri, kas palikuši bez klana, dzīvojis mežā no rokas mutē vai zogot lopus no robežzemēm.
- Un tad kāds ar cirvi vai kaut ko tamlīdzīgu iezvēla man pa galvu. Viņš paraustīja plecus. Par to, kas notika nākamo divu mēnešu laikā, man jāpaļaujas uz Dūgala stāstīto, jo pats es neko daudz neapjēdzu.
Tajā laikā, kad Džeimijam uzbruka, Dūgals esot atradies kādā no tuvējām mājām. Džeimija draugi viņu ataicinājuši, un viņam kaut kā izdevies aizvest māsasdēlu uz Franciju.
- Kāpēc uz Franciju? es jautāju. Doties tik tālā ceļā noteikti bija briesmīgi bīstami.
- Vēl bīstamāk bij atstāt mani uz vietas. Pa visu apgabalu siroja angļu patruļas redzi, mēs ar puišiem tajā apkārtnē bijām rosīgi padarbojušies -, un laikam jau Dūgals nevēlējās, lai angļi atrod mani nemaņā guļam kādā zemnieka būdā.
- Vai viņa mājā, es diezgan sarkastiski piebildu.
- Domāju, ka viņš vestu mani pie sevis, bet bij divas lietas, Džeimijs atbildēja. Pirmkārt, viņa mājā tolaik viesojās anglis. Otrkārt, pēc mana izskata viņš sprieda, ka es tāpat nomiršu, tāpēc tēvocis mani aizsūtīja uz abatiju.
Svētās Annas de Buprē abatija, kas atrodas Francijas piekrastē, šķiet, bija kādreizējā Aleksandra Freizera valstība, tagad viņš bija šīs zinibu un lūgšanu svētnīcas abats. Viņš bija ari viens no Džeimija sešiem Freizeru tēvočiem.
- Viņam ar Dūgalu nesapasēja, Džeimijs stāstīja, bet Dūgals saprata, ka te manā labā nekas daudz nav darāms un, ja man var palīdzēt, tad tikai klosterī.
Un tā arī bija. Pateicoties mūku zināšanām par medicīnu un puiša spēcīgajam organismam, Džeimijs palicis dzīvs, un, Svētā Dominika klostera brāļu aprūpētas, brūces pamazām sadzijušas.
- Izveseļojies es atgriezos Skotijā, viņš turpināja stāstu. Dūgals ar saviem vīriem sagaidīja mani piekrastē, un mēs devāmies uz Makenziju zemēm, kad… ē… satikām tevi.
- Kapteinis Rendels teica, ka jūs zagāt lopus, es atgādināju.
Džeimijs pasmaidīja, šī apsūdzība viņu nesatrauca.
- Nu, Dūgals nav no tiem, kas laidīs garām iespēju nopelnīt, viņš sacīja. Mēs nejauši laukā uzgājām glītu bariņu lopu, un tuvumā neviena nebija. Tā ka… Viņš paraustīja plecus, sak, dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.
Es acīmredzot biju parādījusies brīdī, kad atrisinājās konflikts starp Dūgala vīriem un Rendela dragūniem. Pamanījis lielā ātrumā tuvojamies angļu karavīrus, Dūgals bija pavēlējis pusei no saviem vīriem, dzenot lopus, apiet krūmu biežņu, bet pārējie skoti tikmēr bija slēpušies jaunaudzē, gatavi brīdī, kad angļi jātu garām, brukt tiem virsū.
- Viss izdevās ļoti labi, Džeimijs nopriecājās. Mēs negaidīti izšāvāmies no slēpņa un, skaļi bļaudami, joņojām cauri viņu baram. Šie, protams, dzinās mums pakaļ, un mēs viņus vedām pret kalnu, pāri strautiem un klintīm, bet pa to laiku pārējie ar visām gotelēm aizlaidās pāri robežai. Tad mēs atkratījāmies no sarkansvārčiem un apmetāmies sagaidīt tumsu tajā mājelē, kur es pirmo reizi ieraudzīju tevi.
- Skaidrs, es noteicu. Kāpēc tu vispār atgriezies Skotijā? Francijā taču tev, manuprāt, būtu drošāk.
Džeimijs atvēra muti, lai atbildētu, tomēr pārdomāja un iedzēra malku vīna. Es acīmredzot tuvojos viņa noslēpumu zonai.
- Nu, tas ir garš stāsts, Ārmaliet, viņš izvairījās. To es tev pastāstīšu kādā citā reizē, bet kā tad ar tevi pašu? Vai neizstāstīsi par savu ģimeni? Protams, ja vari, viņš pasteidzās piebilst.
Es mirkli apdomājos, bet likās, ka nekāds ļaunums necelsies, ja pastāstīšu par saviem vecākiem un tēvoci Lemu. Galu galā tēvoča Lema profesija deva man zināmas priekšrocības. Senatnes pētnieks astoņpadsmitajā gadsimtā nozīmēja tikpat daudz vai tikpat maz kā divdesmitajā.
Tāpēc es izstāstīju visu, kā bija, izlaižot tikai tādas nenozīmīgas detaļas kā automašīnas, lidmašīnas un, protams, karš. Kamēr es runāju, Džeimijs ļoti uzmanīgi klausījās, iestarpināja pa jautājumam, izteica līdzjūtību par vecāku nāvi, interesējās par tēvoci Lemu un viņa atklājumiem.
- Un tad es iepazinos ar Frenku, es beidzu savu stāstu. Apklusu, nezinādama, cik daudz vēl teikt, nenokļūstot bīstamajā teritorijā. Par laimi, Džeimijs mani izglāba.
- Un par viņu tu šobrīd nevēlies runāt, viņš saprotoši sacīja. Es, neko nesakot, pamāju ar galvu, skatiens drusku apmiglojās. Džeimijs palaida vaļā roku, ko līdz pat šim brīdim bija turējis, un apskāva, maigi piekļaudams manu galvu sev pie pleca.
- Viss kārtībā, viņš teica, viegli glāstot manus matus. Vai tu esi nogurusi, zeltenīt? Gribi gulēt?
Vienu mirkli jutu kārdinājumu teikt "jā", bet sapratu, ka tas būtu gan negodīgi, gan gļēvi. Es noklepojos un, piecēlusies sēdus, papurināju galvu.
- Nē, es teicu, dziļi ievelkot elpu. No puiša plūda neuzbāzīga ziepju un vīna smarža. Man nekas nekaiš. Pastāsti… pastāsti, kādas spēles tu spēlēji, kad biji mazs puika.
Istabā bija nolikta resna svece, kas deg divpadsmit stundas, katru stundu iezīmēja tumša vaska apļi. Mēs norunājām trīs apļus, atlaižot viens otra rokas tikai tādēļ, lai ielietu vīnu vai aizietu uz tualeti, kas bija iekārtota kaktā aiz aizkara. Atgriežoties no viena šāda ceļojuma, Džeimijs nožāvājās un izstaipījās.
- Ir briesmīgi vēls, es teicu pieceļoties. Varbūt mums vajadzētu likties gulēt?
- Labi, viņš piekrita, braucīdams skaustu. Mīlēties? Vai gulēt? Viņš nerātni savilka uz augšu uzaci, un lūpu kaktiņš viņam noraustījās.
Atklāti sakot, biju ar viņu jutusies tik ērti, ka pat piemirsās, kāpēc mēs vispār te esam. Bet šie vārdi pēkšņi izraisīja paniku, kas radīja tukšuma sajūtu vēderā.
- Nu… es klusi izdvesu.
- Vai nu šā, vai tā, tu taču netaisies gulēt kleitā, vai ne? viņš kā parasti lietišķi pajautāja.
- Nu nē, laikam jau ne. Patiesību sakot, notikumi bija risinājušies tik strauji, ka nebiju pat padomājusi par gulēšanai piemērotu apģērbu kura man tāpat nebija. Līdz šim biju gulējusi vai nu apakškreklā, vai kaila atkarībā no laikapstākļiem.
Džeimijam nebija nekā, tikai tas, kas mugurā; viņš pilnīgi noteikti gulēs kreklā vai kails, tādi apstākļi, visticamāk, ļoti strauji atrisinās mūsu uzdevumu.
- Nu tādā gadījumā nāc šurp, un es tev palīdzēšu tikt galā ar auklām un visu pārējo.
Kad Džeimijs sāka mani izģērbt, viņam vienu mirkli tomēr iedrebējās rokas. Taču, cīnoties ar desmitiem āķīšu, kas saturēja ņieburu, viņš savu biklumu zaudēja.
- Ha! Džeimijs uzvaroši iesaucās, kad pēdējais āķītis atnāca vaļā, un mēs abi sākām smieties.
- Tagad ļauj man, es teicu, nolēmusi, ka nav jēgas vilcināties vēl ilgāk. Es pacēlu rokas, atpogāju viņam virskreklu, pabāzu plaukstas zem tā un pāršūdināju pāri pleciem. Lēnām vilku plaukstas viņam pa krūtīm, jūtot asās spalvas un seklās iedobītes ap krūšu galiņiem. Viņš stavēja nekustīgi un tik tikko elpoja, kad nometos uz ceļiem, lai attaisitu kniedēto jostu.