Ja tam vispār jānotiek, tad tas var notikt tagad, es domāju un tīšuprāt pārlaidu rokas spēcīgajām, stiegrainajām kājām zem kiltiem. Lai arī nu jau lieliski zināju, ko vairums skotu valkā zem kiltiem proti, neko -, tomēr Džeimija kailums mani izbrīnīja.
Tad viņš piecēla mani kājās un pieliecās, lai noskūpstītu. Tas turpinājās ilgi, un viņa rokas slīdēja lejup, līdz atrada apakšsvārku sastiprinājumu. Tie nokrita uz grīdas iestīvinātu volānu mākonī, un es paliku vienā kreklā.
- Kur tu iemācījies tā skūpstīties? es, mazliet aizelsusies, iejautājos. Viņš pasmaidīja un pievilka mani sev klāt.
- Es teicu, ka esmu nevainīgs, nevis mūks, viņš atbildēja un atkal sāka mani skūpstīt. Ja man vajadzēs padomu, es pajautāšu.
Ciešajā apskāvienā es konstatēju, ka viņš ir vairāk nekā gatavs turpināt to, kas mums darāms. Nobrīnījos, ka arī es esmu gatava. Atklāti sakot, vai nu vēlās stundas, vīna, vīrieša pievilcības, vai vienkārši ilgās atturības dēļ es viņu patiešām gribēju.
Izvilku viņa kreklu no kiltiem un slidināju rokas augšup pa krūtīm, tad ar īkšķiem sāku apļot krūšu galiņus. Tie tūdaļ kļuva cieti, un viņš strauji piekļāva mani sev klāt.
- Oh! Es cīnījos pēc elpas. Atvainojies viņš palaida mani vaļā.
- Nē, tas nekas, skūpsti mani vēl. Džeimijs paklausīja un šoreiz nobīdīja man no pleciem krekla lencītes. Viņš mazliet atkāpās, saņēma rokās manas krūtis un berzēja krūšu galiņus, tāpat kā es pirmīt biju darījusi ar viņu. Ar tausti meklēju sprādzi, kas saturēja kiltus; viņa pirksti aizvadīja mani līdz vajadzīgajai vietai, un sprādze atsprāga vaļā.
Pēkšņi viņš paņēma mani klēpi un apsēdās uz gultas. Balss, kad viņš ierunājās, bija mazliet piesmakusi.
- Saki, ja uzvedos par skarbu vai arī vēlies, lai pārtraucu. Jebkurā brīdī, pirms esam savienojušies; pēc tam es diez vai varēšu apstāties.
Par atbildi es apņēmu ar rokām Džeimija kaklu un uzvilku viņu sev virsū. Vadīju viņu uz slideno atveri sev starp kājām.
- Augstais Dievs, izdvesa Džeimijs Freizers, kurš nekad velti nevalkāja Dieva vārdu.
- Un tagad neapstājies, es teicu.
Kad pēc tam abi gulējām blakus, likās dabiski, ka Džeimijs uzlicis manu galvu sev uz krūtīm. Mēs labi saderējām kopā, un lielākā tiesa sākotnējā bikluma bija pagaisusi, tas bija pazudis abpusējā uzbudinājumā un jaunajās izjūtās, ko sniedza otra auguma iepazīšana.
- Vai bija tā, kā tu iedomājies? Ziņkāre man nedeva miera. Man zem auss dobji ieskanējās viņa smiekli.
- Gandrīz. Biju domājis… nē, lai paliek.
- Nē, pasaki! Ko tu biji domājis?
- Es neteikšu, tu smiesies par mani.
- Es apsolu nesmieties. Saki. Džeimijs glāstīja manus matus, atglauzdams tos no auss.
- Ak, nu labi. Nezināju, ka to dara ar seju pret seju. Biju domājis, ka tas jādara no mugurpuses nu, kā zirgi.
Man ļoti grūti nācās turēt doto solījumu, tomēr es nesmējos.
- Es zinu, ka izklausās muļķīgi, viņš aizstāvējās. Tikai… nu, tu jau saproti: ja mazotnē kaut ko ieņem galvā, tad tā vienkārši paliek.
- Tu nekad neesi redzējis mīlējāmies cilvēkus? Es nobrīnījos, jo biju ievērojusi mazās mājiņas, kur visa saime dzīvoja vienā istabā. Protams, Džeimija ģimene nebija trūcīga, tomēr droši vien tikai retais bērns Skotijā nekad nav pamodies un pieķēris vecākus mīlējāmies.
- Skaidrs, ka esmu, bet, zini, parasti tas noticis zem segas. Ko tur var redzēt, tikai to, ka vīrietis guļ virspusē. Tik daudz es zināju.
- Mm. Es pamanīju.
- Vai es tevi saspiedu? viņš, mazliet noraizējies, apjautājās.
- Ne visai. Bet vai tiešām tu tā domāji? Es nesmējos, bet platu smaidu nomākt nespēju. Džeimija ausis iekrāsojās sārtas.
- Nūjā. Reiz redzēju, kā ārā viens vīrietis paņēma sievieti. Bet tas… nu, tas bij ar varu, un viņš to darīja no mugurpuses. Šis skats man iespiedās atmiņā, un, kā jau teicu, tā man šī doma pielipa.
Viņš turēja mani apskautu un atkal lika lietā savu zirgu labināšanas metodi. Taču pamazām bubināšana kļuva arvien mērķtiecīgāka un izvērtās par pētīšanu.
- Gribu tev ko pajautāt, viņš teica, vilkdamas roku man pār muguru.
- Ko tad?
- Vai tev patika? viņš kautrīgi apvaicājās.
- Jā, patika, es pavisam godīgi varēju apgalvot.
- Ak tā. Man jau tā likās, bet Mērtegs teica, ka sievietēm parasti esot vienalga, tāpēc man jābeidz, cik ātri iespējams.
- Ko Mērtegs no tā saprot? es nikni izmetu. Lielākajai daļai sieviešu patīk tā: jo lēnāk, jo labāk. Džeimijs atkal sāka smieties.
- Nu, tu jau zini labāk par Mērtegu. Vakar vakarā es šajā ziņā dabūju uzklausīt pulka labu padomu no Mērtega, Ruperta un Neda. Taču krietna tiesa no tiem man likās neticami, tāpēc nolēmu labāk paļauties uz savu veselo saprātu.
- Pagaidām tas tevi nav pievīlis, es teicu, ar pirkstiem bužinot Džeimija krūšu spalvas. Kādus vēl viedus padomus viņi tev deva? Džeimija āda sveces gaismā kvēloja rudi zeltaina; man par uzjautrinājumu, viņš sakautrējās, un āda kļuva vēl sarkanāka.
- Lielāko daļu no tiem es nevaru atkārtot. Es jau teicu, ka man tie visi likās aplami. Diezgan bieži esmu redzējis dažādus dzīvniekus kopojamies, un, šķiet, tie pa lielākai tiesai iztiek bez padomiem. Domāju, ka ar cilvēkiem ir tāpat.
Pie sevis nosmējos par to, ka kāds zinības par seksu meklē kūtī un mežā, nevis pie skolas skapīšiem un pornogrāfiskajos žurnālos.
- Kādus dzīvniekus tu esi redzējis kopojamies?
- Ak, visādus. Redzi, mūsu saimniecība atrodas mežmalā un es bieži pa turieni klīstu medīju, meklēju izbēgušas govis un tamlīdzīgi. Protams, esmu redzējis zirgus un govis, cūkas, cāļus, baložus, suņus, kaķus, briežus, vāveres, trušus, mežacūkas, ak, un reiz pat čūsku pāri.
- Čūskas!?
- Nūjā. Vai tu zināji, ka čūskām ir divi diņķi nu, tēviņiem?
- Nē, nezināju. Vai tu esi pārliecināts?
- Kā tad, un abi kā dakšas, tādi. Viņš paplēta trešo un ceturto pirkstu, lai uzskatāmi nodemonstrētu.
- Izklausās, ka mātītei tas varētu būt briesmīgi nepatīkami, es ieķiķinājos.
- Nu, likās, ka viņai patīk, Džeimijs iebilda. Cik nu es varēju redzēt; čūskām sejā neparādās nekāda izteiksme.
Es piekļāvu seju Džeimijam pie krūtīm, smieklos sprauslādama. Viņa patīkamā muskusa smarža saplūda ar gultas veļas aso smārdu.
- Velc nost kreklu, es pavēlēju, pieceļoties sēdus un paraustot šī apģērba gabala malu.
- Kāpēc? viņš jautāja, bet piecēlās un paklausīja. Es nometos viņa priekšā ceļos, apbrīnodama viņa kailo augumu.
- Tāpēc, ka es gribu skatīties uz tevi, es sacīju. Viņš bija skaisti veidots, ar slaidiem, gracioziem locekļiem, plakaniem muskuļiem, kas līdzeni stiepās no krūškurvja un pleciem līdz nelielajiem vēdera un cirkšņu ieliekumiem. Mans pētījuma objekts savilka uzacis.
- Nu tad dots pret dotu. Velc nost savējo. Džeimijs pastiepa roku un palīdzēja man izlocīties no saņurcītā krekla, nostumjot to man pāri gurniem. Kad stāvēju kaila, Džeimijs saņēma mani ap vidu un ar dzīvu interesi apskatīja. Gandrīz sakaunējos, kad viņš mani tā pētīja.