- Vai tu nekad neesi redzējis pliku sievieti? es jautāju.
- Esmu, bet ne tik tuvu. Viņa seja atplauka platā smaidā. Un nevienu, kas būtu mana. Viņš ar abām rokām noglāstīja manus gurnus. Tev ir skaisti, plati gurni, laikam jau būsi laba bērnu nēsātāja.
- Ko!? Es dusmīgi atrāvos, bet viņš atvilka mani atpakaļ, atkrita uz gultas un uzrāva mani sev virsū. Viņš turēja mani tik ilgi, līdz es beidzu pretoties, tad pacēla, lai atkal aizsniegtu manas lūpas.
- Es zinu, ka ar vienu reizi pietiek, lai laulība būtu piepildīta, bet… Viņš sakautrējies apklusa.
- Tu atkal gribi to darīt?
- Vai tu ļoti negribi?
Ari šoreiz es nesmējos, bet likās, ka man no sasprindzinājuma krakšķ ribas.
- Nē, es drūmi atteicu. Man nav iebildumu.
- Vai tu esi izsalcis? kaut kad vēlāk es klusi pajautāju.
- Kā vilks. Džeimijs pielieca galvu, lai maigi iekostu man krūti, tad pacēla galvu un pasmaidīja. Bet es gribu arī ēdienu. Viņš aizripinājās līdz gultas malai. Virtuvē droši vien būs auksta vēršgaļa un maize, iespējams, ari vīns. Atnesīšu mums vakariņās.
- Nē, necelies. Es atnesīšu. Izlēcu no gultas un devos uz durvīm, virs krekla aplikusi šalli, lai koridorā nenosaltu.
- Pagaidi, Klēra! Džeimijs sauca. Labāk ļauj man… bet es jau biju atvērusi durvis.
Manu parādīšanos apsveica rēcošas gaviles, lielajā istabā pie pavarda slaistījās aptuveni piecpadsmit vīru, kas dzēra, ēda un spēlēja kauliņus. Mirkli stāvēju kā sastingusi kāpņu laukumiņā, un no uguns mestajām ēnām uz mani augšup vērās piecpadsmit baudkāri ģīmji.
- Ei, zeltenīt! no dzīrotāju vidus kliedza Ruperts. Tu vēl jaudā paiet! Vai tad Džeimijs nepilda savus pienākumus, kā nākas?
Šo asprātību uzņēma ar smieklu šaltīm un vairākām vēl rupjākām piezīmēm par jaunā vīra prasmi.
- Ja esi Džeimiju jau nogurdinājusi, es ar prieku viņu nomainītu! piedāvājās maza auguma tumšmatains jauneklis.
- Nē, nē, zeltenīt, šis jau neko nejaudā, ņem mani! kliedza cits.
- Viņa neņems nevienu no jums, puiškāni! iebļāvās Mērtegs, galīgi apdzēries. Pēc Džeimija viņai vaj'g kauc ko šitādu! Viņš pavicināja virs galvas milzīgu jēra kaulu, un sienas sāka drebēt rēcošos smieklos.
Es apcirtos un iemuku atpakaļ istabā, aizsitu durvis, atspiedos ar muguru pret tām un nikni lūrēju uz Džeimiju, kurš kails gulēja gultā un kratījās smieklos.
- Es taču centos tevi brīdināt, viņš elsoja. Tev vajadzētu redzēt savu seju!
- Ko, es šņācu, visi tie veči tur dara?
Džeimijs graciozi izslīdēja no kāzu gultas un, tupēdams uz ceļiem, sāka rakņāties pa mūsu nevērīgi nomesto drēbju kaudzi uz grīdas.
- Liecinieki, viņš strupi izmeta. Dūgals nepieļaus, ka kāda gadījuma dēļ šīs laulības var atsaukt. Viņš piecēlās ar kiltiem rokās, uzsmaidīja man un aplika tos sev ap gurniem. Baidos, ka tava labā slava ir nenovēršami aptraipīta, Armaliet.
Kreklu neuzvilcis, viņš devās uz durvīm.
- Neej tur! es iesaucos, pēkšņas panikas pārņemta. Viņš uzlika roku uz bultas un pagriezās pret mani, lai iedrošinoši uzsmaidītu. Neraizējies, zeltenīt. Ja viņi ir liecinieki, lai taču viņiem tiek. Turklāt es netaisos turpmākās trīs dienas mirt badā tikai mēles trīšanas dēļ.
Džeimijs izgāja no istabas, pameta durvis mazā spraudziņā, un viņu sagaidīja piedauzīga aplausu vētra. Varēju dzirdēt, kā viņš iet uz virtuvi un viņam nopakaļ lido skalās balsīs izkliegti apsveikumi, neķītri jautājumi un padomi.
- Nu, Džeimij, kā bij pirmajā reizē? Vai tev tecēja asinis? klaigāja Ruperts, kuru bija viegli pazīt pēc balss, kas skanēja kā no akas dziļumiem.
- Nē, bet tev gan, vecais nelieti, tecēs, ja tu neaizvērsi žaunas, atskanēja Džeimija asais tonis platajā skotiskajā izrunā. Atbildi pavadīja sajūsmas pilna aurošana, un apcelšanās turpinājās, Džeimijam ejot pa gaiteni līdz virtuvei un atkal atpakaļ augšup pa kāpnēm.
Mazā spraudziņā pavēru durvis, lai ielaistu Džeimiju, kura seja bija sarkana kā lejā pavardā degošā uguns un rokas pilnas ar ēdieniem un dzērieniem. Džeimijs iespraucās istabā, un viņam līdzi iespruka pēdējais jautrības vilnis no apakšstāva. Es to aprāvu, ar spēku aizcērtot durvis un aizšaujot bultu.
- Atnesu pietiekami, lai kādu laiku nevajadzētu iet ārā, Džeimijs sacīja, liekot uz galda bļodas un cītīgi vairoties skatīties man acīs. Vai kaut ko iekodīsi?
Es pastiepu roku viņam garām pēc pudeles vīna.
- Vēl ne. Man vajag iedzert.
Džeimija stiprās alkas, par spīti viņa neveiklībai, pamodināja tās arī manī. Nevēlēdamās dot pamācības, nedz arī uzsvērt savu pieredzi, es ļāvu darīt, ko viņš vēlējās, tikai šad tad kaut ko piedāvājot, piemēram, lai viņš atbalstās uz elkoņiem, nevis man uz krūtīm.
Kaut arī alkas bija lielas un rīcība vēl pārāk neveikla, lai prastu būt maigs, viņš mīlējās ar tādu neatslābstošu prieku, ka radās doma, vai likai vīriešu nevainība nav pilnībā nenovērtēta prece. Viņš rūpējās, lai nenodarītu man pāri, un tas man vienlaikus likās gan mīļi, gan kaitinoši.
Trešajā reizē es izliecu augumu, lai būtu ciešāk kopā, un iekliedzos. Viņš uzreiz sabijās un, juzdamies vainīgs, atrāvās.
- Piedod, viņš lūdzās. Negribēju nodarīt tev sāpes.
- Tu jau arī nenodarīji. Es laiski izstaipījos, juzdamās pasakaini labi.
- Tu nemānies? Viņš pētīja, vai man kaut kur nav brūce. Pēkšņi es aptvēru, ka Mērtegs un Ruperts steidzīgajā apmācības kursā laikam izlaiduši dažus no saistošākajiem jautājumiem.
- Vai tā notiek katru reizi? Kad biju Džeimiju apgaismojusi, viņš pārņemts jautāja. Jutos kā Batas atraitne (Dž. Čosers "Kenterberijas stāsti") vai japāņu geiša. Nekad nebiju sevi uzskatījusi par skolotāju mīlas mākslā, bet nu nācās atzīt, ka šai lomai piemīt zināma pievilcība.
- Nē, ne katru reizi. Es pasmīnēju. Tikai tad, ja vīrietis ir labs mīlētājs.
- 0! Mana mīlētāja ausis kļuva gaišsārtas. Mazliet sabijos, kad redzēju, ka vaļsirdīgo interesi viņa skatienā nomaina arvien pieaugoša apņēmība.
- Vai nākamajā reizē tu pateiksi, kas man jādara? viņš jautāja.
- Tev nav jādara nekas īpašs, es viņu iedrošināju. Tikai nesteidzies un uzmanīgi mani vēro. Bet kāpēc gaidīt? Vai tad neesi jau gatavs?
Džeimijs bija izbrīnīts.
- Tev nevajag gaidīt? Es nevaru uzreiz pēc…
- Nu, sievietes ir citādas.
- Jā, es pamanīju, jauneklis nomurmināja.
Viņš saņēma manu rokas locītavu starp īkšķi un rādītājpirkstu.
- Tikai… tu esi tik maza, es baidos nodarīt tev pāri.
- Tu man nenodarīsi pāri, es nepacietīgi attraucu. Un, ja arī, man nav iebildumu. Redzot pilnīgu neizpratni viņa sejā, nolēmu parādīt, ko es biju domājusi.
- Ko tu dari? viņš satriekts jautāja.
- Un kā tev liekas? Paliec mierā. Pēc dažām minūtēm es liku lietā zobus, spiežot tos arvien stiprāk, līdz viņš ar skaļu šņākoņu ierāva gaisu plaušās. Es apstājos.
- Vai tev sāpēja? es jautāju.
- Jā. Mazliet. Izklausījās, it kā viņam būtu aizžņaugta rīkle.
- Vai tu gribi, lai pārtraucu?
- Nē!
Es turpināju, tīšuprāt izturēdamās skarbi, līdz viņš pēkšņi noraustījās un ievaidējās, it kā viņam ar visām saknēm būtu izrauta sirds. Viņš gulēja uz muguras, drebēdams un smagi elpodams. Tad aizvērtām acīm kaut ko nomurmināja gēlu valodā.