- Ko tu teici?
- Es teicu, Džeimijs atbildēja, atverot acis, ka man pārsprāgs sirds.
Es, apmierināta ar sevi, pasmaidīju.
- Ak, Mērtegs ar kompāniju ari par to tev neko nebija teicis?
- Kā ta' ne, teica gan. Tā bij viena no tām lietām, kurai es neticēju.
Sāku smieties.
- Tādā gadījumā varbūt labāk nestāsti man, ko vēl viņi tev teica. Bet vai tagad tu saproti, ko biju domājusi, sakot, ka man nav iebildumu, ja tu izturies mazliet nesavaldīgi?
- Jā. Džeimijs dziļi ievilka elpu un lēnām izpūta. Ja es tā darītu tev, vai tu arī justos tāpat?
- Hm, es iegrimu domās, atklāti sakot, nezinu. No visa spēka biju centusies atvairīt domas par Frenku, jo uzskatīju, ka laulības gultā nevajadzētu būt vairāk par diviem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kā viņi tur nokļuvuši. Džeimijs un Frenks bija ļoti atšķirīgi gan miesā, gan garā, taču variantu skaits, kādā veidā var satikties divi ķermeņi, ir ierobežots, un mēs vēl nebijām atklājuši to tuvības teritoriju, kurā mīlestības akts var īstenoties neskaitāmās niansēs. No miesas reakcijām nevarēja izvairīties, bet bija daži nostūri, kas vēl nebija izpētīti.
Džeimija piere bija savilkta tēloti draudīgā izteiksmē.
- Ak tā, ir kaut kas tāds, ko tu nezini? Nu tad mēs to noskaidrosim, vai ne? Tiklīdz būšu atguvis spēku. Viņš atkal aizvēra acis. Kaut kad jaunnedēļ.
Uztrūkos īsi pirms rītausmas, drebēdama un stīva no bailēm. Nespēju atsaukt atmiņā sapni, kurš bija mani pamodinājis, bet straujā atgriešanās realitātē bija tikpat biedējoša. Vakar uz zināmu laiku situācija, kurā biju nokļuvusi, man varēja piemirsties, jo pilnibā baudīju jaunatrastās tuvības prieku. Tagad es biju viena, man blakus gulēja svešs vīrietis, ar ko neatšķetināmi bija savijusies mana dzīve, kuru nesa straume un kurai no katra stūra uzglūnēja neredzamas briesmas.
Laikam jau biju izdvesusi kādu nožēlas skaņu, jo pēkšņi gultas drēbes aizlidoja pa gaisu un man blakus gulošais svešinieks metās uz grīdas tik spēji, ka vai sirds apstājās, tik strauji no zāles gaisā var uzšauties tikai fazāns. Viņš sastinga guļus uz vēdera netālu no durvīm, un pirmsausmas nokrēslā es viņu tik tikko varēju saskatīt.
Brīdi viņš uzmanīgi klausījās pie durvīm, tad veikli pārmeklēja istabu, bez skaņas no durvīm aizslīdēdams līdz logam un atpakaļ līdz gultai. Roka bija saliekta tādā leņķī, ka man bija skaidrs viņš tur kaut kādu ieroci, lai gan tumsā nevarēju saskatīt, kas tas ir. Apsēdies man blakus un apmierināts, ka viss kārtībā, Džeimijs ieslidināja nazi vai kas nu tas bija slēptuvē gultas galā.
- Vai tev nekas nekaiš? viņš čukstus apprasījās. Pirksti pārbrauca manam slapjajam vaigam.
- Nē. Piedod, ka pamodināju tevi. Es redzēju murgus. Pie joda… Biju gribējusi pajautāt, kas viņam lika tik strauji izlēkt no gultas.
Plata, silta plauksta pārslīdēja manai kailajai rokai, apraujot manu jautājumu.
- Nav brīnums; tu esi sasalusi ragā. Roka mudināja mani patverties zem segu kaudzes siltajā vietiņā, kuru tikko biju atstājusi. Tā ir mana vaina, Džeimijs nomurmināja. Biju pievācis visas segas. Diemžēl neesmu vēl pieradis, ka man kāds guļ blakus. Viņš silti ievīkstīja mani segās un atgūlās blakus. Pēc mirkļa viņš atkal pieskārās manai sejai.
- Vai tu raudi manis dēļ? viņš klusi apjautājās. Vai tu nevari mani ciest?
Es īsi kā nožagojoties iesmējos, šņuksts arī tas nebija.
- Nē, ne jau tevis dēļ. Es izstiepu roku tumsā, meklējot roku, ko varētu iedrošinoši saspiest. Mani pirksti atdūrās pret segas un siltas miesas kamolu, tomēr pēdīgi es atradu meklēto. Mēs gulējām blakus un skatījāmies zemajās griestu sijās.
- Un kas tad būtu, ja es nevarētu tevi ciest? pēkšņi gribēju zināt. Sasodīts, ko tu varētu darīt? Gulta nočīkstēja, kad viņš paraustīja plecus.
- Laikam jau pateiktu Dūgalam, ka tu gribi atcelt laulības, pamatojoties uz to, ka tā nav piepildīta.
Šoreiz es nespēju valdīt smieklus.
- Nav piepildīta! Ar visiem šiem lieciniekiem?
Istabā bija kļuvis pietiekami gaišs, lai es saskatītu smaidu man pievērstajā sejā.
- Ak nu, kādi tur liecinieki, tikai tu un es varam pateikt droši, vai ne? Un es labāk justos neveikli nekā precētos ar cilvēku, kas mani nist.
Pagriezos pret Džeimiju.
- Es tevi nenīstu.
- Es ari tevi nenīstu. Un daudzas laimīgas laulības sākušās uz nedrošāka pamata. Maigi viņš pagrieza mani ar muguru pret sevi, cieši piekļāvās, un tā mēs gulējām. Viņa roka apņēma manu krūti nevis aicinājumā vai prasībā, bet tāpēc, ka likās tur ir tās īstā vieta.
Nebaidies, viņš čukstēja man matos. Tagad mēs esam divi.
Pirmo reizi pēc daudzām dienām es jutu, ka esmu siltumā, mierā un drošībā. Tikai tad, kad līdz ar pirmajiem saules stariem ieslīgu miegā, es atcerējos, ka man virs galvas noslēpts nazis, un vēlreiz iedomājos: cik lielām jābūt briesmām, lai vīrietis kāzu naktī liktos gultā bruņots un modrs?
16 viena jauka diena
Naktī ar grūtībām iegūtā tuvības sajūta, šķiet, iztvaikoja reizē ar rasu, un no rīta starp mums valdīja diezgan jūtams sasprindzinājums. Pēc brokastīm, kas gandrīz pilnīgā klusumā tika ieturētas guļamistabā, mēs uzkāpām nelielā uzkalnā aiz iebraucamās vietas, laiku pa laikam apmainoties uzspiestām pieklājības frāzēm.
Augšā es apsēdos uz krituša koka stumbra atvilkt elpu, Džeimijs nometās zemē dažas pēdas tālāk un atspieda muguru pret nelielu priedīti. Aiz mums krūmos rosīgi darbojās putns, šķiet, ķivulis, bet varbūt tas bija strazds. Klausījos, kā tas lēnigi čabinās, vēroju debesīs slīdam mazus, pūkainus mākonīšus un prātoju par etiķeti, kas būtu piemērota šai situācijai.
Klusums nudien kļuva pārāk nomācošs, kad Džeimijs pēkšņi ieteicās:
- Es ceru… tad aprāvās un nosarka. Man gan likās, ka sarkt vajadzētu man, taču es priecājos, ka to spēj vismaz viens no mums.
- Ko tad? es jautāju, cenšoties ielikt balsī uzmundrinājumu.
Džeimijs, joprojām pietvīcis, papurināja galvu.
- Neko.
- Runā! Es pastiepu kāju un piesardzīgi piebikstīju viņam pie stilba. Godīgums, vai atceries? Tas nu nebija godīgi, bet es vienkārši vairs nespēju izturēt nervozo kāsēšanu un plakstu plikšķināšanu.
Rokas ciešāk apņēma ceļgalus, un viņš mazliet atliecās, bet skatiens kā piekalts palika pie manis.
- Es gribēju teikt, viņš klusi atsāka, es ceru, ka vīrietis, kuram bija tas gods pirmajam gulēt ar tevi, izturējās pret tevi tikpat iejūtīgi kā tu pret mani. Viņš bikli pasmaidīja. Bet padomājot man likās, ka tas nav pareizi. Es biju gribējis… nu, es tikai vēlējos tev pateikt paldies.
- Ar iejūtību tam nav nekāda sakara! es noskaldīju, palūkojoties lejup un enerģiski notraucot sev no kleitas neesošu puteklīti. Manu nolaisto acu redzeslokā parādījās liels zābaks un viegli piebikstīja man pie potītes.
- Godigums, vai atceries? viņš atkārtoja manis teikto, un es pacēlu skatienu, bet ieraudzīju nicinoši savilktas, sarkanas uzacis un platu smaidu.
- Nu, es aizstāvējos, katrā ziņā ne pēc pirmās reizes. Viņš sāka smieties, un es, sev par šausmām, atklāju, ka vēl protu sarkt.
Man pār sakarsušo seju krita vēsa ēna, divas lielas rokas stingri saņēma mani un uzrāva kājās. Džeimijs apsēdās manā vietā uz baļķa un aicinoši paplikšķināja sev pa celi.
- Sēdi! viņš pavēlēja.