Es negribīgi padevos un, galvu aizgriezusi, apsēdos. Džeimijs mani ērti iekārtoja sev pie krūtīm un apskāva ap vidukli. Jutu sev pie muguras sitamies sirdi.
- Nu, viņš sacīja. Ja mums tīri labi sarunas sokas nesaskaroties, tad varam arī drusku saskarties. Saki, kad atkal būsi pie manis pieradusi. Džeimijs atliecās atpakaļ tā, ka mēs atradāmies ozola ēnā. Viņš turēja mani cieši apskautu, bet neko nerunāja, tikai vienmērīgi elpoja es jutu krūšu cilāšanos un viņa elpu sev matos.
- Labi, pēc brīža es pārtraucu klusumu.
- Labi. Viņš atlaida rokas un pagrieza galvu tā, lai varētu skatīties man sejā. Tuvumā es redzēju, ka Džeimija vaigu un zodu klāj kastaņkrāsas rugāji. Pārlaidu vaigam pirkstus bārda bija kā veca dīvāna plīša pārvalks, vienlaikus cieta un mīksta.
- Piedod, viņš atvainojās, šorīt nevarēju nodzīt bārdu. Dūgals man vakar pirms kāzām iedeva bārdasnazi, bet paņēma atpakaļ laikam, lai pēc kāzu nakts nepārgriežu sev rīkli. Viņš man uzsmaidīja, un es atbildēju smaidam.
Dūgala pieminēšana atsauca atmiņā iepriekšējā vakarā notikušo sarunu.
- Es domāju… ieminējos. Vakar tu teici, ka Dūgals ar vīriem tevi sagaidījis piekrastē, kad atgriezies no Francijas. Kāpēc tu devies līdzi viņam, nevis uz mājām, tas ir, uz Freizeru zemēm? Es domāju, tas, kā Dūgals pret tevi izturējies… Man uzmācās šaubas, un es nepabeidzu teikumu.
- O, Džeimijs noteica un sakustināja kājas, lai izlīdzinātu manu svaru. Gandrīz varēju dzirdēt viņu domājam. Tomēr lēmumu viņš pieņēma diezgan ātri.
- Nu, laikam jau tev to vajadzētu zināt. Viņš sarauca pieri. Esmu tev stāstījis, kāpēc mani pasludināja ārpus likuma. Nu, par laiku pēc… pēc tam, kad devos projām no Fortviljamas, man viss bija vienalga… viss. Apmēram tajā pašā laikā nomira mans tēvs un māsa… Viņš atkal apklusa, un es jutu risināmies iekšēju cīņu. Es pagriezos, lai paskatītos uz viņu. Parasti priecīgo seju apēnoja spēcīgas emocijas.
- Dūgals teica, Džeimijs lēnām sacīja, Dūgals man teica, ka… ka mana māsa ir uz grūtām kājām. No Rendela.
- Ak mūžs!
Viņš iesāņus uzmeta man skatienu, tad novērsās. Acis mirdzēja spoži kā safīri, un viņš pāris reižu steidzīgi samirkšķināja plakstus.
- Es… es nespēju sevi piespiest atgriezties, Džeimijs klusā balsī atzinās. Satikties ar māsu pēc tā, kas noticis. Un ari… viņš nopūtās, bet tad cieši saknieba lūpas, …Dūgals teica, ka viņa… ka pēc bērna piedzimšanas viņa… nu, protams, viņa tur nevarēja neko darīt; viņa bija viena pie joda, es atstāju viņu vienu! Viņš teica, ka māsa esot sagājusies ar citu angļu karavīru, kādu no garnizona, viņš tikai nezināja, ar kuru.
Džeimijs skaļi norija kaklā iestrēgušu kamolu, tad turpināja jau mierīgākā balsī:
- Es aizsūtīju mājās naudu, cik nu varēju, protams, bet es nespēju… nu nespēju piespiest sevi viņai uzrakstīt. Ko es teiktu? Viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus.
- Lai nu kā, pēc kāda laika man apnika karavīra dzīve Francijā. Un no sava tēvoča Alekša dzirdēju, ka viņš saņēmis ziņu no kāda angļu dezertiera, vārdā Horokss. Tas cilvēks dezertējis no armijas un iestājies dienestā pie Frānsisa Maklina no Danvēri. Kādu dienu viņš bija tā pavairāk uzņēmis uz krūts un izpļāpājies, ka dienējis Fortviljamas garnizonā, no kura es aizlaidos. Un viņš redzējis to cilvēku, kas todien nošāva virsseržantu.
- Tātad viņš varētu apliecināt, ka tas nebiji tu! Izklausījās, ka tās ir labas ziņas, un es tā ari pateicu. Džeimijs pamāja ar galvu.
- Nūjā. Kaut ari dezertiera liecībai jau nu nebūtu nekāds lielais svars. Tomēr sākumam derēs. Vismaz arī es pats zinātu, kurš ir vainīgais. Un, kamēr es… nu, nevarēju iedomāties atgriezties Lelibrokā; tomēr es priecātos jau par to vien, ka varu staigāt pa Skotiju, nebaidoties, ka mani pakārs.
- Jā, šķiet, ka tā ir laba doma, sausi noteicu. Bet kāda loma šajos notikumos ir Makenzijiem?
Tad man vajadzēja uzklausīt sarežģītu dzimtas attiecību un klana sadarbību analīzi, bet, kad viss puslīdz nostājās savās vietās, izrādījās, ka Frānsisam Maklinam ir kāda radniecība ar Makenziju pusi, un viņš atlaidis vēsti par Horoksu Kolamam, kurš savukārt sūtījis Dūgalu meklēt Džeimiju.
- Un tā sanāca, ka viņš bija tuvumā, kad tiku ievainots, Džeimijs beidza savu stāstu. Viņš apklusa un, acis samiedzis, lūkojās saulē.
- Zini, pēc tam es prātoju, varbūt viņš to izdarīja.
- Iezvēla tev ar cirvi? Tavs miesīgs tēvocis? Kāda velna pēc?!
Džeimijs sarauca pieri, it kā apsvērdams, cik daudz man stāstīt, tad
paraustīja plecus.
- Man nav ne jausmas, ko tu zini par Makenziju klanu, viņš sacīja, taču domāju, ka nav iespējams vairākas dienas jāt blakus Nedam Gauenam un neko par to nezināt. Agrāk vai vēlāk viņš sāk par to runāt.
Džeimijs pamāja ar galvu, redzot, ka es par atbildi smaidu.
- Nu, tu pati esi tikusies ar Kolamu. Visiem ir skaidrs, ka lielu vecumu viņš nepiedzīvos. Un mazajam Heimišam ir knapi astoņi gadi; vēl vismaz desmit gadus viņš nevarēs vadīt klanu. Kas notiks, ja Kolams nomirs, iekams Heimišs ir pietiekami pieaudzis? Džeimijs it kā ar skatienu mudināja mani atbildēt.
- Nu, laikam jau par vadoni kļūs Dūgals, es izteicu minējumu,
- vismaz līdz laikam, kad Heimišs būs gana vecs.
- Nūjā, tiesa. Džeimijs māja ar galvu. Bet Dūgals nav tāds kā Kolams, un klanā ir cilvēki, kuri nebūt nepriecātos viņam sekot ja vien būtu izvēle.
- Skaidrs. Es aizvien vēl runāju lēnām. Un šī izvēle esi tu.
Es uzmanīgi noskatīju Džeimiju, un man vajadzēja atzīt, ka tāda iespēja pastāv. Viņš bija vecā Džeikoba mazdēls; Makenziju asinis, kaut arī tikai no mātes puses. Liela auguma, glīts, labi noaudzis puisis, skaidri redzams, ka gudrs un no ģimenes mantojis spēju vadīt. Viņš karojis Francijā un pierādījis, ka prot vest vīrus kaujā; tas bija nopietns arguments. Pat izsludinātā atlīdzība par jaunekļa galvu nebūtu nepārvarams šķērslis ja viņš kļūtu par klana vadoni.
Angļiem jau tagad pietiek rūpju ar Hailendu pastāvīga dumpošanās, laupīšana uz robežas un savstarpēji karojoši klani -, viņi neriskētu izraisīt vēl nopietnāku sacelšanos, apsūdzot slepkavībā liela klana vadoni, turklāt klana ļaužu acīs tā nebūt nebija slepkavība.
Pakārt vienu nenozīmīgu Freizeru bija viens, bet uzbrukumā ieņemt Leohas pili un apcietināt Makenziju klana vadoni, lai vilktu viņu angļu tiesas priekšā, bija pavisam kas cits.
- Vai tu gribētu kļūt par vadoni, ja Kolams nomirtu? Galu galā tā bija izeja no sarežģījumiem, kaut arī man bija aizdomas, ka šis ceļš pats par sevi radīja nopietnus šķēršļus.
Džeimijs pasmaidīja par šo domu.
- Nē. Pat ja liktos, ka man šī vieta pienākas bet tā nav -, tas sašķeltu klanu, Dūgala vīri nostātos pret tiem, kas varētu sekot man. Es nealkstu varas par citu cilvēku asiņu cenu. Bet Dūgals un Kolams jau to nevar droši zināt, vai ne? Tāpēc viņiem varētu likties, ka vieglāk ir mani nogalināt nekā pieļaut tādu iespēju.
Pieri saraukusi, es pārdomāju dzirdēto.
- Bet tu taču vari pateikt Dūgalam un Kolamam, ka tev nav nolūka… Ak! Es paskatījos uz viņu ar lielu cieņu. Bet tu jau to izdarīji. Zvēresta došanas laikā.
Jau agrāk biju nospriedusi, cik veikli viņš bija atradis izeju no bīstamās situācijas, bet tikai tagad redzēju, cik bīstama tā bijusi. Klana vīri noteikti bija gribējuši, lai viņš dod zvērestu; tieši tikpat noteikti, kā Kolams to nevēlējās. Dot tādu zvērestu bija tas pats, kas pasludināt sevi par Makenziju klana locekli, un tādā veidā viņš kļūtu par potenciālu kandidātu uz vadoņa vietu. Atsakoties zvērēt, Džeimijs riskēja, ka tiks piekauts vai nogalināts; un ar to pašu viņš riskēja tikai ne tik uzkrītoši sadarbojoties.