Saskatot draudošās briesmas, Džeimijs bija izvēlējies virzienu, kuru diktēja veselais saprāts, nepiedalīties ceremonijā. Un, kad es ar savu nepārdomāto bēgšanas mēģinājumu biju taisnā ceļā aizvedusi jauno skotu atpakaļ uz bezdibeņa malu, viņš droši un nešaubīdamies bija licis kāju uz tievās virves un pārgājis pa to uz otru pusi. Je silis prest, patiešām.
Redzēdams man sejā atspoguļojamies manu domu gaitu, Džeimijs pamāja ar galvu.
- Nūjā. Ja es tovakar būtu devis zvērestu, tad, visticamāk, rītausmu vairs neieraudzītu.
Ši doma un arī apziņa, ka nejauši biju pakļāvusi puisi briesmām, darīja mani nervozu. Duncis gultas galvgalī pēkšņi likās saprātīgs piesardzības solis. Es prātoju, cik daudzas naktis Leohā viņš gulējis bruņots, gaidīdams, ka ieradīsies nāve.
- Es vienmēr guļu bruņojies, Armaliet, Džeimijs sacīja, it kā es savas domas būtu izteikusi skaļi. Izņemot klosteri, pagājušā nakts bija pirmā reize vairāku mēnešu laikā, kad negulēju ar nazi rokā. Viņš pasmaidīja, acīmredzot atcerējies, ko bija turējis rokā.
- Sasodīts, kā tu zini, ko es domāju? noprasīju, nepievēršot uzmanību smaidam. Džeimijs labsirdīgi papurināja galvu.
- Tu būtu sasodīti slikta spiedze, Armaliet. Viss, ko tu domā, skaidri un gaiši parādās tavā sejā. Tu paskatījies uz manu dunci un nosarki. Galvu ar košo matu rotu piešķiebis, viņš mani vērtējoši noskatīja. Vakar vakarā es prasīju, lai tu apsoli būt godīga, bet tas ir lieki melošana nav tavā dabā.
- Tad jau labi, ja jau šajā mākslā esmu tik bezcerīga, es paskarbi atbildēju. Vai ar to gribi teikt, ka vismaz tu neuzskati mani par spiedzi?
Džeimijs neatbildēja. Pāri manam plecam viņš raudzījās uz iebraucamo vietu, augums pēkšņi bija sasprindzis kā loka stiegra. Es satrūkos bet tad manu uzmanibu piesaistīja kādas skaņas. Pakavu dipēšana un iejūga žvadzēšana; pa ceļu jāja vesels bars vīru.
Piesardzīgi kustēdamies, Džeimijs notupās aiz krūmiem, no kurienes pavērās skats uz ceļu. Es parāvu uz augšu brunčus un, cik klusi spēju, četrrāpus viņam sekoju.
Iepretī klints atsegumam ceļš meta asu līkumu, tad mazliet lēzenākā līnijā ieslīdēja ielejā, kur atradās iebraucamā vieta. Rīta vējš tuvojošos ceļinieku radītos trokšņus nesa mūsu virzienā, bet pagāja vēl pāris minūšu, līdz parādījās pirmā zirga purns.
Jātnieki bija divdesmit līdz trīsdesmit vīru liela grupa, vairums no viņiem bija ģērbušies ādas biksēs un tartānos, taču krāsas un raksti bija visdažādākie. Visi bez izņēmuma bija labi bruņoti. Katram zirgam pie segliem bija piesprādzēta vismaz viena muskete, netrūka pistoļu, dunču un zobenu, piedevām vēl tie ieroči, kas, iespējams, bija noslēpti apjomīgajās seglu somās, ko stiepa četri nastu nesēji zirgi. Seši vīri vēl veda aiz pavadām zirgus, kas nebija ne apkrauti ar nastām, ne ar segliem.
Par spīti militārajam ekipējumam, vīri likās miermīlīgi noskaņoti; jājot mazos pulciņos, viņi tērzēja un smējās, kaut gan laiku pa laikam pacēlās kāda galva, lai pavērotu apkārtni. Kad viena jātnieka skatiens slīdēja pāri vietai, kur mēs gulējām slēpnī, es tikai ar grūtībām apspiedu vēlēšanos pieplakt pie zemes; likās, ka šis meklējošais skatiens noteikti pamanīs kādu nejaušu kustību vai saules atspīdumu Džeimija matos.
Šīs domas mudināta, es pacēlu skatienu un atklāju, ka tas pats ienācis prātā ari Džeimijam viņš bija uzvilcis pleda malu pāri galvai un pleciem, lai tumšais medību tērpa raksts saplūdinātu viņu ar krūmiem. Kad pēdējais no jātniekiem iegriezās iebraucamās vietas pagalmā, Džeimijs nometa pledu un ar rokas mājienu aicināja mani atpakaļ uz takas, kas veda kalnā.
- Vai tu zini, kas tie bija? es elsu, sekodama viņam viršu laukā.
- 0 jā. Džeimijs pa stāvo taku traucās kā kalnu kaza, nezaudējot ne elpu, ne cieņu. Atskatījies viņš ievēroja, cik smagi man veicas kāpšanā, apstājās, pastiepa roku un raušus uzrāva virsotnē.
- Tā ir sardze, viņš paskaidroja, ar galvu pamādams atpakaļ uz pagalma pusi. Te mēs esam drošībā, bet būs labāk, ja paiesim vēl mazliet nostāk.
Biju dzirdējusi stāstus par slaveno Melno sardzi, šo neformālo policijas vienību, kas uzturēja kārtību Hailendā, tāpat biju dzirdējusi, ka ir vēl citas sardzes un katra pārrauga savu teritoriju, vāc "nodevas" no klientiem par to, ka sargā viņu lopus un īpašumu. Tie, kas nokavēja maksājumus, varēja kādu ritu pamosties un atklāt, ka nakti viņu ganāmpulks pazudis un neviens nezina, kur lopi palikuši, katrā ziņā ne jau sardzes viri. Mani sagrāba milzīgas neracionālas bailes.
- Viņi taču nemeklē tevi, vai ne?
Satrūcies Džeimijs atskatījās, it kā gaidītu, ka mums pa pēdām pa nogāzi augšup raušas vīri, bet neviena nebija, un viņš pavērās mani ar atvieglojuma pilnu smaidu lūpās, apņēma mani ap vidu, lai palīdzētu tikt augšā.
- Nē, nedomāju vis. Desmit mārciņas sudrabā nav tā vērtas, lai man pakaļ dzītos tāds lērums vīru. Un, ja viņi zinātu, ka esmu tajā krogā, tad viņi neierastos tik nevērīgi, vienā barā un pa durvīm. Džeimijs noteikti papurināja galvu. Nē, ja viņi dzītu pēdas cilvēkam, tad vispirms atsūtītu kādu, kurš nostātos iebraucamās vietas sētas pusē un uzmanītu logus, un tikai tad klauvētu pie durvīm. Visticamāk, viņi te piestājuši ieturēt azaidu.
Mēs turpinājām rāpties kalnā vēl tad, kad nelīdzenā taka jau bija pazudusi irbulenēs un viršos. Tagad mēs stāvējām vairāku kalnu pakājē, Džeimijam pāri galvai slējās granīta klintsbluķi, kas man nepatīkami atgādināja Kreignedana stāvakmeņus.
Tad mēs iznācām neliela paugura virsotnē, un visapkārt varēja redzēt krauju klinšu un zaļumu klātu kalnāju, kurš bija tik skaists, ka aizrāvās elpa. Hailendā gandrīz visur jutos koku, klinšu vai kalnu ieskauta, bet te mums brīvi varēja piekļūt spirdzinošs vējš un saule, kas it kā par godu mūsu aplamajām laulībām bija iznākusi debesīs.
Piedzīvoju reibinošu brīvības sajūtu, ka esmu tikusi projām no Dūgala ietekmes un klaustrofobijas, ko izraisīja tik daudzu vīriešu klātbūtne. Jutu kārdinājumu mudināt Džeimiju bēgt projām un ņemt mani līdzi, tomēr veselais saprāts uzvarēja. Nevienam no mums nebija ne naudas, ne ēdiena, izņemot pusdienu tiesu, ko Džeimijs bija paņēmis līdzi savā sporanā. Ja mēs neierastos iebraucamajā vietā līdz saulrietam, mums katrā ziņā dzītos pakaļ. Un, kaut arī Džeimijs varēja bez svīšanas vai aizelšanās visu dienu kāpelēt pa klintīm, man tāda treniņa nebija. Te mēs pilnīgi noteikti bijām drošībā.
Domādama par sardzi, es impulsīvi uzliku roku Džeimijam uz delma.
- Es briesmīgi priecājos, ka tu neko neesi vērts, man paspruka.
Viņš mirkli uz mani skatījās, berzēdams degunu, kas bija sācis
sarkt.
- Nu, Armaliet, es varētu visu ko padomāt, bet tā, kā ir tagad, viņš sacīja, paldies tev.
- Man vajadzētu pateikties tev, es iebildu, ka apprecēji mani. Man jāsaka: es daudz labāk atrodos šeit nekā Fortviljamā.
- Paldies par labiem vārdiem, kundze! Džeimijs viegli paklanījās. Es tāpat. Un, kamēr mēs te nodarbojamies ar pateikšanos viens otram, viņš piebilda, es pateikšu tev paldies, ka apprecēji mani.
- Ē, nu… Es atkal nosarku.
- Ne tikai par to, Armaliet. Smaids pletās platāks. Bet, protams, ari par to paldies. Bet domāju, ka tu esi izglābusi man dzīvību, vismaz no Makenziju rokas.