Uzjautrināta es piekritu neatklāt viņa nāvīgo noslēpumu un ar skatienu meklēju kādu krēslu, kurā ērti iekārtoties, lai uzklausītu pēdējos atklājumus no 18. gadsimta. Atzveltnes krēsls netālu no loga likās šim nolūkam piemērots, bet, kad es gribēju to pagriezt pret rakstāmgaldu, ieraudzīju, ka tas jau ir aizņemts. Krēsla dziļumā saritinājies saldi gulēja mazs zēns ar spožu, melnu matu ērkuli.
- Rodžer! Vikārs, kurš gribēja man palīdzēt, bija tikpat izbrīnīts. No miega iztraucētais zēns, plati iepletis sūnu krāsas acis, uzšāvās sēdus.
- Ko tu te dari, rakari? vikārs mīļi rājās. Ak, atkal aizmigi, lasot savus komiksus? Mācītājs savāca koši krāsainās lapas un sniedza zēnam. Skrien nu, Rodžer, man ir darīšanas ar Rendeliem. Ak, pagaidi, aizmirsu jūs iepazīstināt! Rendela kundze, šis ir mans dēls Rodžers.
Jutos nedaudz izbrīnīta. Ja vispār kādreiz biju redzējusi pārliecinātu vecpuisi, tad tas bija reverends Veikfīlds. Tomēr es saņēmu pieklājīgi pastiepto ķepu, sirsnīgi to paspiedu un nomācu vēlēšanos noslaucīt plaukstu pie svārkiem, jo tā kļuva lipīga.
Reverends Veikfīlds ar mīlestību noskatījās pakaļ zēnam, kas attālinājās virtuves virzienā.
- Patiesībā viņš ir manas māsasmeitas dēls, mācītājs atzinās. Tēvu nošāva pie Lamanša, bet māte gāja bojā bombardēšanas laikā, tāpēc es viņu paņēmu pie sevis.
- Jūs gan esat labs, es nomurmināju, domādama par tēvoci Lemu. Arī viņš gāja bojā bombardēšanā, bumba iekrita Britu muzeja auditorijā, kurā viņš lasīja lekciju. Pazīstot tēvoci, es domāju, ka vienīgais, ko viņš juta, bija apmierinājums, ka blakusspārns, kur glabājas Persijas senlietas, palika neskarts.
- Ko jūs, ko jūs! Vikārs apjukumā atgaiņājās. Ir patīkami, ja mājās apgrozās kāds gados jaunāks cilvēks. Un tagad, lūdzu, sēdieties.
Frenks sāka runāt, nepagaidījis pat tik daudz, kamēr es nolieku somu.
- Neiedomājama veiksme, Klēra, viņš kūsāja sajūsmā, šķirstīdams kaudzīti nobružātu lapu. Vikārs uzgājis veselu lērumu militāru depešu, kurās minēts Džonatans Rendels.
- Nu, izskatās, ka labu tiesu no varoņdarbiem veicis pats kapteinis Rendels, vikārs piezīmēja, paņemdams no Frenka dažus dokumentus. Aptuveni četrus gadus viņš bija Fortviljamas garnizona komandieris, bet, šķiet, krietnu daļu sava laika viņš vadījis, Kroņa vārdā tiranizējot skotu lauku iedzīvotājus aiz Bordersas. Šajā kaudzītē, viņš ar redzamu nepatiku nodalīja dažus papīrus un nolika uz galda, ir sūdzības, kuras par kapteini iesniegušas dažādas ģimenes un zemju īpašnieki, vainodami viņu visādos pārkāpumos, sākot ar to, ka garnizona karavīri uzmākušies kalponēm, un beidzot ar tiešu apsūdzību zirgu zagšanā, nemaz nerunājot par "apvainojumiem", kas nav konkretizēti.
Man nāca smiekli.
- Tātad tavā dzimtas kokā ir leģendārais zirgu zaglis? es uzrunāju Frenku.
Viņš vienaldzīgi paraustīja plecus.
- Kāds nu viņš bija, tāds bija, es tur neko nevaru darīt. Es tikai gribu zināt. Tolaik šādas sūdzības nebija nekas neparasts; Hailendā angļus vispār un armiju jo īpaši diez ko nemīlēja. Nē, dīvaini ir kas cits sūdzības nekad netika izskatītas, pat nopietnās ne.
Vikārs, kas nespēja ilgāku laiku palikt mierā, iejaucās:
- Pareizi. Nav jau gan tā, ka karavīriem tolaik vajadzēja uzvesties atbilstoši mūsdienu likumdošanai; nenozīmīgos jautājumos viņiem bija diezgan brīvas rokas. Bet tas ir savādi. Ne tas, ka sūdzības būtu izskatītas un noraidītas; tās nav vairs pat pieminētas. Rendel, jūs jau zināt, kādas ir manas domas? Jūsu sencim bijis aizbildnis. Kāds, kurš spēja pasargāt viņu no priekšnieku aizrādījumiem.
Frenks, galvu kasīdams, pūlējās salasīt depešas.
- Jums varētu būt taisnība. Taču tad tam vajadzēja būt ļoti ietekmīgam cilvēkam. Varbūt augstu stāvoša persona militārajās aprindās vai ari kāds aristokrāts.
- Jā, vai arī… Vikāra teoriju izklāstu pārtrauca saimniecības vadītājas Greiema kundzes ierašanās.
- Atnesu jums ko nebūt uzēst, kungi, viņa paziņoja, nolikdama rakstāmgalda vidū paplāti ar tēju; vikāram pēdējā brīdi izdevās paglābt dārgās depešas. Greiema kundze noskatīja mani ar vērīgu aci, novērtējot nemierīgās roku un kāju kustības un viegli aizmigloto skatienu.
- Es atnesu divas tasītes, jo iedomājos, ka Rendela kundze varbūt labāk vēlētos tēju iedzert virtuvē kopā ar mani. Man ir mazliet… Es negaidīju, kad viņa pabeigs savu uzaicinājumu, un dedzīgi pielēcu kājās. Ejot uz muižas virtuvi, dzirdēju, ka man aiz muguras atsākas teoretizēšana.
Tēja bija zaļa, karsta un aromātiska, un tajā, lēni griežoties, peldēja sīkas lapiņas.
- Mmm, es izdvesu, noliekot tasīti. Sen nebiju baudījusi Oolong.
Greiema kundze pamāja ar galvu, starodama, ka tik augstu novērtēju viņas piedāvājumu. Skaidri bija redzams, ka saimniecības vadītāja pūlējusies, klājot galdu ar tamborētu mežģīņu salvetēm, plānām kā olas čaumala tasītēm un sagādājot pie maizītēm biezu krējumu.
- Kā ta'! Ziniet, kara laikā tā nebija dabūjama. Zīlēšanai tā ir vislabākā. Ar Earl Grey man gāja briesmīgi. Lapiņas tik ātri izšķīda, ka es neko nepaguvu pateikt.
- 0, jūs zīlējat tējas biezumos?! mazliet uzjautrināta apvaicājos. Kurš vēl mazāk varēja līdzināties čigānu zīlniecei kā Greiema kundze ar īsajiem, tēraudpelēkajiem ilgviļņiem un trīskāršo pērļu rotu ap kaklu? Varēja redzēt, kā tējas malks noslīd pa garo, stiegraino kaklu un nozūd zem spožajām pērlēm.
- Nu, protams, sirsniņ. To man iemācīja vecāmāte un viņai viņas vecāmāte. Izdzeriet savu tasi, un es paskatīšos, kas jums tur ir.
Viņa ilgu laiku klusēja, pa brīdim pagāžot krūzīti pret gaismu un lēnām grozot kalsnajās plaukstās, lai paskatītos no cita skatleņķa.
Greiema kundze nolika tasīti uzmanīgi, it kā baidītos, ka tā var uzsprāgt un lauskas ielidos viņai sejā. Rievas abās mutes pusēs bija kļuvušas dziļākas, un uzacis savilkušās kā neizpratnē.
- Nu, viņa beidzot ierunājās. Tik savādu veidojumu reti gadās redzēt.
- Ak tā? Joprojām jutos uzjautrināta, tomēr manī pamodās ari ziņkāre. Es satikšu gara auguma tumšmati vai varbūt došos pāri jūrai?
- Tā varētu būt. Greiema kundze bija uztvērusi manā balsī skanošo ironiju. Un varētu ari nebūt. Tieši tāpēc jūsu tasīte, mana dārgā, šķiet tik savāda. Vienas vienīgas pretrunas. Te ir izliekta lapiņa, kas nozīmē ceļojumu, bet to šķērso salauzta lapiņa, kas nozīmē, ka nekur nebrauksiet. Un ari svešinieku pilnīgi noteikti netrūkst, ir pat vairāki. Viens no tiem ir jūsu vīrs, ja lasu pareizi.
Man smiekli vairs tik ļoti nenāca. Pēc sešiem šķiršanās gadiem un sešiem kopā pavadītiem mēnešiem man vīrs vēl bija pasvešs. Kaut ari nespēju saprast, kā to var zināt tējas lapiņa.
Greiema kundzes piere joprojām palika saraukta.
- Parādiet savu roku, bērns! viņa sacīja.
Plauksta, kas saņēma manu delnu, bija kaulaina, bet pārsteidzoši silta. Vecā dāma nolieca pār manu roku galvu ar sirmajiem, gludi saķemmētajiem matiem, no kuriem plūda viegls lavandas ūdens aromāts. Viņa diezgan ilgi lūkojās manā delnā, šad tad ar pirkstu vilkdama pa kādu no līnijām kā uz kartes, kurā visi ceļi izbeidzas smilšainās pludmalēs un tuksnešainos klajumos.
- Nu, kas tad tur ir? es jautāju, pūloties saglabāt balsī bezrūpīgu noskaņu. Vai arī mans liktenis ir pārāk briesmīgs, lai to atklātu?