Greiema kundze pacēla pētošu skatienu un domīgi lūkojās man sejā, bet roku neatlaida. Sakniebusi lūpas, viņa papurināja galvu.
- Ak nē, sirsniņ. Ne jau liktenis ir jūsu rokā. Tikai tā aizmetnis. Galva pārdomās bija piešķiebta gluži kā putnam. Ziniet, jūsu rokas līnijas mainās. Kādā dzīves posmā tās varēja būt mazliet citādas, nekā ir tagad.
- To es nezināju. Biju domājusi, ka līnijas iedzimst un paliek uz mūžu. Apspiedu vēlēšanos izraut roku. Kāda jēga tad zīlēt pēc plaukstas? Negribēju būt nepieklājīga, bet šī pētīšana darīja mani mazliet nemierīgu, īpaši uzreiz pēc zīlēšanas tējas biezumos. Greiema kundze negaidot pasmaidīja un saspieda manus pirkstus.
- Mīļā, rokas līnijas rāda, kas jūs esat. Tāpēc jau tās mainās pareizāk būtu teikt, tām ir jāmainās. Dažiem cilvēkiem tā nenotiek; tie ir nelaimīgi, ka nekas viņos nemainās, bet tādu ir maz. Viņa manu dūrē savilkto plaukstu saspieda un noglāstīja. Šaubos, vai tas attiecas uz jums. Jūsu roka jau tagad rāda daudz izmaiņu tik jaunam cilvēkam. Pie tā, protams, vainojams karš, viņa noteica it kā pie sevis.
Mani atkal bija atmodināta ziņkāre, un es labprātīgi pavēru delnu.
- Kas tad es, pēc plaukstas spriežot, esmu?
Greiema kundze savilka pieri, bet manu plaukstu vairs nesatvēra.
- Nevaru pateikt. Savādi, bet gandrīz visas rokas ir līdzīgas. Ņemiet vērā, es nesaku, ka visas ir pēc vienas "šnites", bet tā ir bieži ziniet, noteikti raksti. Viņa negaidīti pasmaidīja savādi pievilcīgu smaidu, atklājot ļoti baltus un nepārprotami mākslīgus zobus.
- Tieši tā strādā zīlnieki. Es to daru katru gadu baznīcas svētkos, pareizāk sakot darīju, pirms kara. Bet droši vien darīšu atkal. Teltī ienāk meitene un tur sēžu es, sapucējusies, galvā turbāns ar pāva spalvu, ko esmu aizņēmusies no Donaldsona kunga, "austrumnieciski krāšņās drānās" tie ir vikāra rītasvārki, saules dzelteni un viscaur vienos pāvos. Kamēr izliekos pētām klientes roku, es viņu noskatu un redzu, ka blūzes izgriezums līdz nabai, smaržas lētas, auskari nokārušies līdz pleciem. Man nav vajadzīga kristāla lode, lai pateiktu, ka līdz nākamā gada svētkiem viņai būs bērns. Greiema kundze apklusa, bet pelēkās acis draiskulīgi mirdzēja. Taču, ja rokā, ko pētāt, nav gredzena, tad pieklājība prasa, lai vispirms pareģojat, ka viņa drīz apprecēsies.
Es sāku smieties, un vecā dāma man pievienojās.
- Tātad jūs vispār neskatāties rokā? es jautāju. Tikai pārbaudāt, vai pirkstā ir gredzens?
Greiema kundze izskatījās izbrīnīta.
- Nē, protams, skatos. Vienkārši jau iepriekš zināms, ko tur ieraudzīšu. Parasti. Viņa pamāja ar galvu uz manu atvērto plaukstu. Bet šādas līnijas es nekad vēl neesmu redzējusi. Prāvs īkšķis, viņa mazliet paliecās uz priekšu un viegli tam pieskārās, tas daudz neko nemainīsies. Tas nozīmē, ka jums ir sava galva uz pleciem un griba, kuru nav tik viegli salauzt. Viņa piemiedza man ar aci. Droši vien vīrs jums jau to ir teicis. Un tāpat par šo. Zīlētāja norādīja uz uzkalniņu īkšķa pamatnē.
- Kas tas ir?
- To sauc par Veneras pauguru. Vikāra saimniecības vadītāja kautrīgi saknieba plānās lūpas, taču mutes kaktiņi nebija novaldāmi un savilkās uz augšu. Vīrietim varētu teikt, ka viņam patīk meitenes. Sievieti tas raksturo citādi. Lai paskaidrotu pieklājīgi, es atļaušos pareģot, ka vīrs diez vai vēlēsies apmainīt jūsu gultu pret citu. Viņa iesmējās pārsteidzoši zemu un tik baudkāri, ka es viegli pietvīku.
Pavecā sieviete atkal pētīja manu delnu, šur tur iedurot spiču rādītājpirkstu, lai paskaidrotu savus vārdus.
- Tātad šeit ir izteikta dzīves līnija: jums ir laba veselība un droši vien tāda ari saglabāsies. Dzīves līnija ir pārtraukta, un tas nozīmē, ka būs lielas pārmaiņas nu, to jau var teikt par mums visiem, vai ne? Bet jūsējā ir tāda kā saraustīta, tādas reti var redzēt vienos mazos gabaliņos. Un sirds līnija, viņa atkal nogrozīja galvu, tā ir sadalīta; tas nav nekas neparasts; nozīmē divas laulības…
Es reaģēju tik tikko jūtami un uzreiz savaldījos, bet viņa sajuta noraustīšanos un pacēla skatienu. Nodomāju, ka viņa droši vien turklāt ir gudra zīlniece. Sirmā galva mierinoši klanījās.
- Nē, nē, sirsniņ. Tas nenozīmē, ka ar jūsu cienīto atgadīsies kas slikts. Tas nozīmē tikai to, "ja" tā gadītos, viņa, viegli saspiežot manu roku, uzsvēra "ja", jūs nevaimanāsiet un visu atlikušo mūžu nepavadīsiet sērās. Tas nozīmē, ka esat sieviete, kas spēj iemīlēt no jauna, ja pirmā mīlestība ir zudusi.
Greiema kundze, tuvredzīgi samiegusi acis, ar īsi apgrieztu, rievotu nagu vilka pa dziļo sirds līniju.
- Dalītās līnijas parasti ir pārtrauktas, bet jūsējā sazarojas kā dakša. Sieviete pacēla galvu, un lūpās viņai bija iegūlis blēdīgs smaids. Vai jūs gadījumā neesat slepena bigāmijas piekritēja?
Es smejoties papurināju galvu.
- Nē. Kur es tam ņemtu laiku? Tad es pagriezu roku, parādīdama ārējo malu.
- Esmu dzirdējusi, ka mazas rieviņas plaukstas malā parāda bērnu skaitu. Es cerēju, ka ir izdevies piešķirt balsij nevērīgu toni. Manas delnas mala bija nomācoši gluda.
Greiema kundze par šādu iedomu nicīgi novēcināja roku.
- Phe! Kad bērniņi piedzimuši, tad tur var parādīties kāda rieviņa. Vēl ticamāk, ka tās parādīsies jums sejā. Pirms tam tur nekā nav.
- Ak tā? Muļķīgi, bet sajutu atvieglojumu. Jau grasījos jautāt, vai dziļās rievas pie plaukstu locītavām kaut ko nozīmē (iespējama pašnāvība?), bet mūs pārtrauca, jo virtuvē ar tukšajām tējas tasēm ienāca vikārs. Viņš nolika tās uz trauku žāvētāja un sāka skaļi un neveikli krāmēties pa skapīti, acīmredzot cerot, ka kāds nāks palīgā.
Greiema kundze pielēca kājās, metoties sargāt savas virtuves svētumu, un, veikli pagrūdusi mācītāju malā, sāka kārtot tējas traukus uz paplātes, lai varētu nest uz kabinetu. Veikfīlds, lai nemaisītos pa kājām, pakāpās malā.
- Vai nenāksiet man līdzi uz kabinetu, Rendela kundze, izdzert vēl vienu tasi kopā ar mani un savu vīru? Mēs esam izdarījuši patiešām nozīmīgu atklājumu.
Redzēju, ka, par spīti ārējai savaldībai, viņš vai plīsa no prieka par to, ko atklājuši, gluži kā mazs zēns, kas kabatā noslēpis krupi. Skaidrs, ka man vajadzēs lasīt kapteiņa Džonatana Rendela veļas mazgāšanas rēķinu, kvīti par zābaku labošanu vai kādu citu tikpat aizraujošu dokumentu.
Kad es iegāju kabinetā, Frenks bija tā iegrimis nobružāto dokumentu pētīšanā, ka tikai mazliet pacēla galvu. Viņš negribīgi nodeva papīrus vikāra tuklajās rokās un, nostājies Veikfīldam aiz muguras, skatījās viņam pār plecu, it kā nespētu izturēt, ka kaut uz brīdi jāizlaiž dokumenti no rokām.
- Jā? es pieklājīgi painteresējos, aptaustīdama netīrās papīra lapas. Mmm, jā, ļoti interesanti. Patiesībā taustekļiem līdzīgais rokraksts bija tik izdzisis un sarežģīts, ka likās: nav vērts to nemaz atšifrēt. Vienai lappusei, kas bija saglabājusies labāk, augšējā malā bija tāds kā ornaments.
- Hercogs… Sendringems, vai tiešām? es iesaucos, pētīdama pabālējušo ornamentu gulošo leopardu un uzrakstu apakšā, kas bija labāk salasāms nekā rokraksts.
- Jā, patiešām, vikārs, vēl vairāk starodams, apstiprināja. Jūs jau zināt, ka šāds tituls vairs neeksistē.
To es nezināju, tomēr gudri palocīju galvu, jo man nebija sveši vēsturnieki, kuri nokļuvuši atklāšanas mānijas tvērienos. Reti kad vajadzēja darīt ko vairāk kā tikai laiku pa laikam pamāt ar galvu un atbilstošās vietās teikt: "Tiešām?" vai arī: "Cik neiedomājami aizraujoši!"