Viņi saka, ka savos labākajos gados tikai tas varēja iegremdēt ienaidniekus šausmās līdz nejutīgumam.
Pēc komandiera Arno sarunas ar rektoru pagāja vairākas stundas, un studenti joprojām apsprieda notikušo. Mira centās nomierināt savu nervozo draugu, kurš gaidīja kādas ziņas, kad pie durvīm pieklauvēja Dice.
— Vai tev viss kārtībā? — viņš noraizējies jautāja. — Atvainojiet. Kad sapratu, kas tur notiek, uzreiz visu izstāstīju Arno.
"Gluži pretēji, man jums jāpateicas." — meitene nomākta pasmaidīja.
"Es joprojām nesaprotu, kas noticis un kāds ar to sakars Sadavai, bet komandieris teica, ka nevar nodrošināt jūsu drošību, un ir vērts visu pastāstīt tēvam." — Dice ziņoja. — Vai Arno viņu pazīst?
— Izrādās, ka jā. Viņš teica, ka tētis reiz vērsās pie viņa pēc palīdzības. — domīgā Irisa viņam sacīja.
15. nodaļa
Sistēma “Uzaicini sevi”.
Viņus sagaidīja sena pils, kas pacēlās virs apkārtējām dzīvojamām ēkām. Grezns un majestātisks skats. Tās sienas lauza starus un atstaroja gaismu, radot unikālus vizuālos efektus.
Centrālo ieeju ieskauja augstas kolonnas ar tajās prasmīgi iestrādātām skulptūrām. Apmetums uz griestiem, milzīgie sienu paneļi un gleznas ar lielāko vēstures notikumu aprakstiem un senču portretiem akcentēja šīs vietas kultūras mantojumu un seno vēsturi. Sniegbalta marmora ieliktņi uz baltām sienām, neliels zeltījums, platas kāpnes no tāda paša marmora, bet visvairāk visus pārsteidza kas cits.
Ieejot blakus istabā, kas bija iekārtota tādā pašā stilā, viņi ieraudzīja daudz mazu kristāla lāsīšu, kas karājās no griestu centra. Likās, ka saskaņā ar visiem fiziskajiem likumiem viņi gatavojas nokrist. Viņu skaisto mirdzumu no gaismas, kas izplūst no logiem, varēja baudīt mūžīgi. Saules stari, kas atspoguļojās no šiem pilieniem, izskatījās dzīvi. Visur bija vāzes, kas piepildīja gaisu ar smalku tikko grieztu ziedu smaržu un piešķir telpai spilgtumu un svaigumu. Bija vērts apmeklēt pūķus, lai tikai redzētu šādu pilnību.
Ardana reaģēja atturīgi, kad draugi ar viņu dalījās, ka nevar palikt akadēmijā un drīz to pametīs. Viņi devās pie viņas uzreiz pēc tam, kad par to bija paziņojuši pūķiem, lai viņiem būtu mazliet vairāk laika padomāt.
— Esi uzmanīgs. — Irisa uzstājīgi ieteica.
— Neuztraucies. Es ļoti priecājos jūs satikt. Ja ne jūs, maz ticams, ka es būtu spējis tik veiksmīgi mainīt savu dzīvi. Un neuztraucieties par Kaoru, pat ja viņa metodes nav pilnīgi pareizas, es neesmu tik neaizsargāts, kā jūs domājat. — viņa teica un rotaļīgi piemiedza aci. — Ja paveiksies, mēs kādreiz tiksimies. Ar jums bija interesanti.
Savā ziņā viņai bija taisnība. Jau no dzimšanas brīža mēs visi ejam pilnīgi unikālus ceļus, kur mūsu priekšā paveras visdažādākie iespējamie scenāriji, tādējādi pārbaudot savas cilvēciskās spējas pielāgoties pārmaiņām. Liktenis spēlē ar mums spēli, kurā uz spēles ir likti mūsu sapņi, mērķi un labklājība.
"Mēģināsim uzticēties viņu saprātam un nedaudz pagaidīt." Ja neizdosies, tad improvizēsim uz vietas un rīkosimies radikālāk. — Irisa ierosināja.
— Pavilksim viņus aiz skausta. Viņi nepretosies, vai ne? Vai jūs varat tos iesaldēt un kontrolēt? — Mira jautāja, ar nepacietību gaidīdama pozitīvu atbildi.
Nepilnas stundas laikā Lapsas līcim līdz galam neizjauktās lietas tika atkal saliktas kopā, it kā šajās telpās tās nekad nebūtu bijušas.
“Man teica, ka manas studijas prasīs vairākus gadus. Nu, pieņemsim, ka es absolvēju kā eksterns. — princese pasmīnēja.
Pūķa atjautība nebija ilgi jāgaida, lai izpaustos, un meitenēm tik tikko bija laiks atgrūst lietas no acīm, nesagatavotas savai viltībai.
— Atvainojiet, ka ir tik vēls. Mūs sauc uz mājām, tāpēc arī esam spiesti pamest akadēmiju. — Darens sāka savu spēli.
— Cik žēl. — Īrisa sūdzējās, atbalstot viņu un vienlaikus turpinot šo farsu.
— Tu mani pamet? Nu, protams, kas man rūp pūķiem, vai ne? — Mirels īgni sacīja.
— Nē, tas tā nav! — Rens bija ļoti satraukts. — Es negribu tevi pamest. — viņš viņai apliecināja.
Tad Serams nolēma sarunu pavērst viņiem ērtā virzienā un teica, ka viņam ir lieliska ideja, taču viņš nezina, kā viņi to uztvers. Pūķis aicināja viņus iet līdzi.
"Jūs iepazīsit valsti, un mūsu pārim nebūs jācieš no attāluma."
— Kā? Mēs to nevaram izdarīt. Tas ir nepiedienīgi, un mūsu pazīstamie ir ar mums, es nevēlos jūs sasprindzināt. Esmu pārliecināts, ka mēs noteikti sagādāsim jums neērtības. “Lapsas noraidošais skatiens tieši pateica, ko un ko viņš vēlas darīt un izraisīt, ja saimniece nepārstās viņu apkaunot.
— Tā nav problēma. ES uzstāju. — jaunākais princis viņus mierināja. — Padomā kārtīgi. Būsim pēc pusstundas, jāpaņem mantas. Šī ir lieliska…
— Iespēja. Jā jā. Jums ir labi argumenti, tāpēc mēs piekrītam. Mēs centīsimies visu iespējamo, lai atrisinātu visus jautājumus pirms jūsu ierašanās. — Mirelle viņu pārtrauca, kamēr Irisa burtiski pavadīja viņus ārā pa durvīm.
Apmainoties ar draudzeni sazvērnieciskiem skatieniem, princese pasmaidīja:
— Viņi ir ļoti trokšņaini. Tas ir nedaudz kaitinoši.
"Un es domāju, ka tas bija diezgan jauki." Un tomēr mēs viņiem kaut kam esam vajadzīgi…” ragana ierosināja. — No otras puses, mēs tos lietojam, un viņi izmanto mūs. Viss ir godīgi, bet tas man joprojām rada nelielu diskomfortu.
"Es nedomāju, ka viņš jums meloja par savām jūtām, tāpēc neuztraucieties." Mēs par to uztrauksimies vēlāk. Izmetīsim somas un lai Lapsa un viņa draudzene tos sargā.
Apskatījuši savas istabas, pūķi paskatījās viens uz otru.
"Vai jums nešķiet, ka tas ir kaut kā… pārāk viegli?" — Serams apjucis jautāja.
"Es domāju, ka plāns bija neveiksmīgs jau no paša sākuma." Tomēr veiksme bija mūsu pusē, un, pateicoties kroņprinča aiziešanai, mums bija iespēja viņus aizvest uz savu teritoriju, nevis pakavēties šeit. Taču izrādījās, ka ne jau mēs bijām aizcirtuši būru ciet, bet gan pati spēle mums bija devusi lielu godu to noķert. Ja tā padomā, mūs lieliski izmantoja. Kā jūs jūtaties, “Jūsu imperatoriskā augstība”? Darens ironizēja. — Kurš gan cits uzdrošinās to darīt? Lai gan mums paveicās, mums nekas papildus nebija jāizdomā.
"Iespējams, ka dievi bija dusmīgi uz pūķiem, kas tos sūtīja pie mums." — Serams nodomāja.
"Dievi man parādīja vienu no tiem." — Darens ar entuziasmu sacīja, atcerēdamies meiteni, kura ar saviem sarkanajiem matiem, acīm saulrieta krāsā pirms pērkona negaisa un burvīgo raksturu, apbūra viņu vēl pirms viņš saprata, ka Mira ir tieši tā, kuru viņš tik ļoti meklē. — Otrs, kuru ļoti vēlas redzēt, ir tas, kura lēmumi ir pēdējais, ko varat darīt. — viņš brālim pārmeta.
Pēc brīža viņi jau staigāja pa takām, virzoties Lapsas virzienā. Pazīstamie paspēja aizvilkt savas somas gandrīz līdz izejai.
— Kur ir tavas mantas un kāpēc tu ložņā? — Rens uzreiz nesaprata.
— Kā mums uzvesties, ja gatavojamies aizbēgt? Es nejautāju, kāpēc mūsu ir tik daudz. “Īrisa atvēra acis uz pašreizējiem apstākļiem, viņa nolēma ignorēt citu puišu smieklus, bet Darens bija diezgan šokēts par viņas vārdiem.
— Pagaidi, neviens nezina, ka tu brauksi mums līdzi? — viņš saprata. "Bet, ja kāds pazūd kopā ar mūsu aiziešanu, viss var pat izraisīt oficiālu apsūdzību."