"Es lūdzu piecpadsmit procentus no visiem Bārleina ienākumiem, kamēr es kārtoju jūsu ģimenes lietas." — sieviete ierosināja.
— Neesiet nekaunīgs! Tev pietiek ar septiņiem. — Dzēriens izrādījās garšīgs, bet pārāk karsts, tāpēc meitene to nolika malā.
— Labi, mani desmit procenti un tiek ar to galā.
Lai gan Vilīna bija sagatavojusi dokumentus, ragana nevarēja aiziet bez zvēresta, kas pēc nelielas dusmīgas muldēšanas tika labprātīgi aizzīmogota.
"Šeit ir viss, ko lūdzāt atrast." Šī informācija ietekmēs tikai jūsu vecākus un neradīs kaitējumu vai problēmas mantojumam. Un lūk, ko es neesmu ieinteresēts saņemt no jums par tik nenozīmīgu pieprasījumu.
— Kādu augstsirdību? — Mira jautāja, ieraugot naudu, kas nāca kā samaksa par Vilīnas dienestu.
— Man patīk jaunas, pārdrošas raganas, kuras, lai sasniegtu savus mērķus, iznīcina visu savā ceļā. Vai lēdiju Bārleinu apmierinās šāda atbilde?
Sirsnīgi pasmaidīdama par savām domām, Mirela pamāja ar galvu. Apzinātā oficiālā uzruna viņai nebija pārsteigums. Viņu valstī tikai ģimenes vadītājiem bija tiesības sevi iepazīstināt ar klana vārdu — Vilīna bija pārliecināta par savu uzvaru.
Desmonds klusēja pusstundu, lasot viņam atnestos papīrus. Viņa seja kļuva tumšāka par sekundi. Vīrieti mocīja domas, ka viņi ir nokavējuši, lai gan viņa nevienam neko neteica. Grērds bija viņu informējis par Īrisas rīcību, tāpēc viņš uzskatīja, ka viņai ir maz iespēju, ka viņas plāns tiks īstenots, un tagad viņš bija vīlies, ka nekas nebija izdevies. Varbūt viņš vienkārši gribēja justies mazāk slikti, nekā jutās pēc tam, kad bija sapratis visu patiesību?
Tiklīdz Mirelle pameta karaļa kabinetu, Riadna viņu ievilka savā klosterī. Sieviete neteica ne vārda, klusībā nosēdināja viņu uz krēsla un sāka pīt matus, kā viņa parasti darīja, kad viņi iepriekš bija vieni. Viņiem tas reti izdevās, taču karaliene vienmēr tam atvēlēja laiku, lai arī cik aizņemta viņa būtu.
— Mirelle, vai tu man pievienosies? — sieviete pasmaidīja.
Tā bija viena no tām dienām, kad Mirelle bija īpaši klusa, un viņas skatiens bija neparasti pieaugušs. Atbildes uz vadošajiem jautājumiem bija rūpīgas un īsas, tāpēc Riadna vispirms izmantoja triku, kas līdz šim bija izdevies.
"Es un karaliene… Es atvainojos, bet es nevaru piekrist." — meitene nodrebēja.
— Karalienei šodien ir brīvdiena. — sieviete iesmējās. "Šodien es esmu tikai ragana." Vai divas raganas nevar doties pastaigā, pārrunājot mūsu raganiskās lietas?
— Vai viņi var? — meitene šaubīgi nočukstēja.
— Protams, ka var! Vai ir kāda vieta, kuru vēlētos apmeklēt? — Riadna pasmaidīja, bet, izdzirdot, ka pusaudze vēlas redzēt viņas mātes akadēmiju, viņa bija diezgan pārsteigta. — Ak, es cerēju uz kafejnīcām vai veikaliem ar jaukiem sīkumiem, bet tas ir labi. Viņa taču neuzdrošinās karalienei atteikt šo mazo labvēlību, vai ne?
— Tu šodien neesi karaliene. Mirelle mēģināja aizturēt smaidu, bet viņas mirdzošās acis viņu atlaida. — Tātad būsim tikai mēs divatā?
— Protams, dažreiz katrs vēlas pavadīt laiku vienatnē ar kādu īpašu. — Ria čukstēja viņu apskaudama. — Nu, iesim?
23. nodaļa
Miers ir dāvana dvēselei
Noliecusi galvu, viņa ar ierasto garlaicību apcerēja notiekošo, taču bija iegrimusi savās domās, ignorējot visu pārējo.
"Vai viņi mēģina uzrunāt jūsu brāli?" Ļoti dīvaini un bezjēdzīgi. — viņa izklausījās mazliet apmulsusi, it kā viņa nemaz nesaprastu, kur tas viss ved.
— Mana ceļa gaisma ir bezjēdzīgas rūpes. Dažu muļķu rīcība nav tavu raižu cienīga. — atbildē atskanēja murrājoša balss.
Saraukusi seju, viņa pamāja ar galvu, taču piekrita, ka būtu muļķīgi steigties šajā lietā. Jebkurā gadījumā viņu bērnam nekas nevarētu draudēt, un bez viņiem ir kāds, kas nodarbojas ar pārējo.
Darens nebija apmierināts ar mēģinājumu viņu maldināt, taču necentās iejaukties Mirellas lietās vai iejaukties tajās. Viņš gribēja būt atbalstošs, nevis traucēt viņai. Pūķis, veidojot portālus vienu pēc otra, apstājās pašā pēdējā brīdī, līdz galu galā izsīka un nokrita no spēku izsīkuma. Ziņas, ka ragana ir atgriezusies, padarīja viņu nervozu un satrauktu, viņš nespēja pacietīgi sagaidīt rītu, tāpēc vīrietis stāvēja ārpus viņas kambariem.
Mirelu pārsteidza nakšņojošais viesis, taču šī sajūta sasniedza savu apogeju, kad viņš maigi iebāza vēja dēļ vaļēju matu šķipsnu. Viņa rokas uzmanīgi apvijās viņai apkārt. Rens maigi berzēja savu pieri pret viņas plecu, it kā lūgtu vairāk mierinājuma par ilgo šķiršanos. Mira, nemanot, pastiepa roku pie viņa blondajiem matiem, kas maigi iekrita starp viņas pirkstiem. Viņi neko neteica, katrs centās nomierināt savas jūtas, abiem pietika ar šo spokaino vienotības mirkli.
— Melns tev piestāv, man ļoti patīk. Darens mierīgi nomurmināja.
Apsargi nepievērsa uzmanību Silestes šņākšanām un draudiem. Ne tikai metāla ierobežojumi uz plaukstas locītavām neļāva viņai pretoties, it kā gars būtu izdzēsis viņas burvību, neļaujot pastrādāt kārtējo zvērību savā teritorijā. Viņš vairs nevarēja pievērt acis uz Bārleina rīcību un nezaudēja cerību, ka tagad viņu ģimenes statuss celsies un pienāks rītausma.
— Un kāpēc tu to visu sāki? — Sileste pārgurusi jautāja, kamēr viņas rokas bija saslēgtas aiz muguras.
"Ja es nebūtu nolēmis kaut ko līdzīgu darīt, viena lauvu zivs būtu ļoti apbēdināta par jūsu patvaļu." — meitene smīnēja, cenšoties to noslēpt, novērsdama skumjās acis. Varbūt viņu pamudināja vienkārša atriebība un zemiskas vēlmes? Mirela nejuta, ka kaut kas būtu būtiski mainījies, likās, ka nasta uz viņas pleciem tikai pieauga un neļāva atvilkt elpu visu atlikušo mūžu.
“Blēņas…” viņa pamirkšķināja acis, aizdzenot viņai neparastās absurdās sajūtas.
Hayala bija labā noskaņojumā un aiznesa meiteni taisni uz pils vārtiem. Viņa domāja, pa kuru ceļu ies vēsture un kā tā ietekmēs pārējo pasauli.
"Es negaidīju, ka jūs nevarēsit izturēt nevienu dienu bez manis." Nākotnē es to ņemšu vērā, jo jūs esat atkarīgs arī no manas nāves, nevis tikai no manas žēlastības. Lai jūs zinātu, man tas nemaz nepatīk. Un kāpēc tev kaut kas norādīja, un tu jau skrēji, luncinot asti pēc kāda pāra, un ja ir vēl kāds, tad ko? "Viņa mēģināja viņu atgrūst.
Darens sastinga, nepaceļot galvu, un cieši saspieda viņu, neļaujot viņai aizbēgt. Viņš nebija gatavs šai sarunai. Pirmkārt, pūķis gribēja viņu pārliecināt un neatstāt nevienu šaubu par savu mīlestību pret viņu, un pēc tam atklāt, kas viņi ir viens otram.
"Jā, tā ir mana vaina, bet, ja es to būtu teicis nepareizā laikā," viņš nebija pārliecināts, ka šis brīdis kādreiz būtu pienācis. — Tu uzreiz būtu noslīdējusi, vai ne? Mirelle, mirkli padomājusi, sirdī piekrita viņa vārdiem, taču tas nemazināja viņas iepriekšējo aizvainojumu. — Kā es tevi dievinu, tu esi tik brīnišķīga. “Viņa rokas sāka maigi glāstīt viņas muguru, izraisot neskaitāmas zosāda.
— Beidz man izteikt komplimentus, kad esmu tik dusmīga! Tas mulsina manas domas!
Tajā brīdī viņa vēl nenojauta, ka pūķis viņu pieradina kā savvaļas kaķi. Soli pa solim viņš piezagās viņai klāt, vēlēdamies viņu noķert savā tīklā. Viņš jau no paša sākuma rīkojās viltīgi. Darens mēģināja ielikt viņas galvā domu, ka viņš pilnībā pieder viņai vienai. Taču pirms kāda laika viņa jau bija nolēmusi, ka Darens ir labs kandidāts raganas sirds zaudēšanai mīlestības baseinā, iespējams, tāpēc viņa nepretojās viņa jūtām, ļaujot tām pārņemt arī viņu pašu.