"Kad bijāt bērns, jūs visu priekšā teicāt, ka nevēlaties būt mans draugs, atceries?" Es toreiz izplūdu asarās, un tu…
"Un es piegāju un teicu, ka gribu tevi precēt." Es atceros visu. — Viņa smaids bija pamatīgi īgnuma piesātināts.
"Tu mirdzēji no laimes, runājot par bērniem, Džeis." Tu spīdēji spožāk par visām zvaigznēm. Es lūgšu dievus, lai viņi tev atsūta kādu, ar kuru tu vari kļūt par tēvu…
— Nesaki tā. Neatgrūd mani ar tādu seju!
Vairāk par savu nāvi Kalia baidījās, ka Džaspers viņai sekos, tāpēc Armelle kļuva par to, kas paturēs viņas noslēpumu un piešķirs viņai īpašu pēdējo vēlēšanos. Princesei nācās nozagt olu, kuru jau sen bija sagatavojis viņas brālis, bet paslēpta pašā dziļumā kopš sievas slimības atklāšanas.
Dabiskās dzemdībās bērns piedzima ar maģiju un nebija pūķis. Pūķi varēja piedzimt tikai izšķilušies no olas. Abiem laulātajiem visu periodu bija jāatdod daļiņa no savas dvēseles un jābaro ola ar maģiju — jo vairāk maģijas, jo spēcīgāks pēcnācējs, taču šajā gadījumā meitenei nebija izvēles, un viņai bija jāiegulda gandrīz visa mana. līdz pēdējam pilienam vienā reizē.
Armelle novērsa acis, sakoždama zobus ar vēlmi viņu pārtraukt, kamēr Kalia atklepoja asinis, bet neapstājās, cenšoties uzkrāt savu burvību un ievirzīt tikko pamanāmu straumi pašā augļa kodolā. Kalia viņu mīļi noglāstīja, iztēlojoties viņu un Džasperu kā mazuli. Viņš, iespējams, nekad nebūtu dzimis vai uzaudzis bez mātes. Šķita, ka ola absorbēja sāļus pilienus, ko viņa nometa uz tās.
"Tikai tad, ja viņš ar to nevar tikt galā, dodiet to viņam." Bērns viņam kļūs par papildu enkuru. Džaspers uz to nespēs aizvērt acis, tāpēc izglāb viņu…” Kalia čukstēja, aizverot acis no noguruma.
Kamols kaklā un sasalušās asaras neļāva princesei neko teikt, tāpēc viņa enerģiski pamāja ar galvu, lai gan uz viņu neviens neskatījās. Ārmels satvēra olu, kas gandrīz izkrita no Kalia nogurušajām rokām, un izskrēja no kambariem.
Iepriekš Īrisai nebija bijusi iespēja izveidot kaut ko tik milzīgu un savām acīm redzēt no ledus veidotu dievietes statuju daudzu svešinieku klātbūtnē, tāpēc viņai nebija īpaši ērti. Ledus nekusa un bija gandrīz caurspīdīgs, tāpēc likās kā milzīgs dārgakmens. Viņa atcerējās, kā viņa to radīja ar savām rokām, un Khayala alkatīgo skatienu, kas gribēja skatīties un deva viņai labu padomu — aizvērt acis un uzticēties savām iekšējām sajūtām. Beigās likās, ka pati maģija zināja, kas jādara un kā jāattēlo lieliskā Sevada. Šķita, ka viņas attēls parādījās manā atmiņā un stāvēja manu acu priekšā.
Princese gaidīja zīmi no Khayala. Viņai bija jāiededz svētā uguns visu sanākušo priekšā. Tāda bija medību uzvarētāja loze, kuru Kārlaila iedeva viņas rokās. Viņas sejā bija pārāk skaidri redzams, ka bija rakstīts: "Ko es šeit daru?" Viņai bija vajadzīgas lielas pūles, lai to noslēptu no citiem.
Neviens īpaši nezināja par Mirela atgriešanos vai par viņas aizbraukšanu no valsts, tāpēc raganas prombūtne neradīja nekādus jautājumus, bet Darenam bija jāatstāj dzīvesbiedrs, lai pagulētu, un viņš pats atradās templī, piemēram, visi viņa radinieki.
Apkārt pulcējās liels pūlis. Pūlī bija gan aristokrāti, gan parastie impērijas iedzīvotāji. Šajā dienā nebija svarīgi, cik augsta bija viņu pozīcija Sevadai, visi bija vienādi.
Netālu no tempļa notika festivāls, kuram vajadzēja ilgt līdz vēlai naktij un beigties ar pūķu uzstāšanos debesīs. Visur bija veikali ar jaukiem suvenīriem un pārtiku. Uz improvizētām skatuvēm uzstājās talantīgi mākslinieki. Mājas un ēkas tika izrotātas svētkiem. Pūķu sejās parādījās prieks, tiklīdz viņi atpazina meiteni, kura kopā ar priesterienēm veica ceremoniju, daži sirsnīgi pasmaidīja un sveicināja. Neviens īpašu uzmanību nepievērsa tam, lai Laila tuvumā staigātu.
Īrisas saruna ar Khayalu notika gandrīz bēgot. Sieviete viņam varēja veltīt tikai dažas minūtes, jo pēc tam viņas pienākumos ietilpa dievietes godināšanas rituāla vadīšana.
— Vai tu kaut ko zini par manu dzimšanu? Vai arī jūs zināt kādu, kurš varētu pastāstīt par manu dzīvi pirms pievienošanās Koltu ģimenei? — viņa tieši jautāja, viņā uzplaukot pārliecībai, ka nav jēgas iet pa apli.
Viņai bija vajadzīga atbilde uz šo jautājumu, vismaz niecīgs mājiens, kur novirzīt enerģiju tālākiem meklējumiem. Irisa juta, ka aiz visa slēpjas kāds traks noslēpums. Lapsa ar nesatricināmu pārliecību viņai paziņoja, ka karaliskā ģimene nezina visas nevajadzīgās detaļas, un ir bezjēdzīgi no viņiem kaut ko prasīt. Meitene ar savu izmeklēšanu nekādā veidā nevēlējās nodarīt pāri saviem vecākiem. Un tomēr tas nebija vienīgais iemesls. Vēlme zināt visu saglabājās daudzu faktoru dēļ, un zinātkāre nebija viņu saraksta augšgalā.
"Roila Forests neievēro nekādus likumus. Viņam ir sava dvēsele. Starp citu, ļoti slikti.
— Vai nav kāds pļāpīgāks? — viņa neviennozīmīgi reaģēja. Viņu biedēja tas, ka mežs ir inteliģents, un tāda domāšana bija pārāk dīvaina.
"Es ticu, ka tas, kurš var jums palīdzēt, nepiekritīs, kaut arī ir pilnīgi vājš jūsu priekšā un tajā pašā laikā ļoti labi pazīst mežu." — sieviete izsmējīgi pasmīnēja.
Priesteriene tika aizvesta kāda nieka dēļ, ko viņa izmantoja, izbēgot no tālākas iztaujāšanas, taču Īrisai pietika ar šādu mājienu.
Man galvā pazibēja spilgts minējums par pazīstamu pūķi. Kārlails minēja, ka viņš apmeklēja šo mežu un bija vienīgais, kuram Īrisai bija aizdomas par šo pašu vājumu. Tomēr princesei pašai kaut kas nebija jāizdomā, Laila viņu aicināja pastaigāties festivālā.
Viņš gaidīja Īrisu ar saldējumu rokās, bija nedaudz karsts, tāpēc pūķis nolēma, ka viņiem derētu vispirms atvēsināties. Lails ievēroja viņam neparasto, jauno izteiksmi, kas pazibēja Irisas skatienā, kad viņa viņam tuvojās.
— Tas ir priekš manis? Paldies. — meitene sirsnīgi pateicās.
Viņas tērps tika pārveidots, lai tas nedaudz atgādinātu apģērbu, ar kuru viņai bija jāvalkā templī festivāla laikā. Iseula nevēlējās, lai princese valkātu vecu halātu, un, tiklīdz viņa sāka veidot tērpu, viss izdevās bez papildu pārdomām.
Vieglais audums plīvoja no vieglā vēja, un meitenei nebija tik karsts, tomēr laikapstākļi spieda, tāpēc vispirms pāris devās uz milzīgo strūklaku tempļa teritorijā. Ap viņu tagad neviena nebija, visi gaidīja nakti, lai izbaudītu priekšnesumu, un tagad staigāja pa galvaspilsētu.
Laila pārsteigtajā skatienā Īrisa novilka kurpes, uzkāpa uz strūklakas un no augšas paskatījās uz visu apkārtni.
"Lai cik reižu es paskatos, mani vienmēr pārsteidz šīs skaistās vietas bagātība." — teica princese. — Cik naudas tajā tika ieguldīts?
"Ja vēlaties savu templi, es esmu gatavs to sponsorēt." Kārlails viņu pārliecināja, liekot Īrisai smieties.
"Apsoli, ka nepiedāvāsi to nevienam citam." — meitene pēc smiekliem viņam jautāja. "Piedāvājums man ir pārāk dāsns, tāpēc man ir jāatsakās." Turklāt tas var izraisīt nāves dievietes dusmas. Starp citu, kāpēc šodien lūgšanas tiek piedāvātas tikai viņai? Vai Arunam ir kāda īpaša diena? — Īrisa jautāja, lēnām apstaigādama strūklaku.
— Aruns sadusmojās, kad visi sāka viņu cienīt kā dzīvības simbolu, nostādot augstāk par nāves dievieti. Viņi aizmirsa, ka viņam tikai Sevada bija visa viņa dzīve un viņa nežēlīgās sirds atslēga. Viņam par godu celtie tempļi tika iznīcināti pēc viņa pavēles. Pēc nežēlīgas dzīves nāk žēlsirdīga nāve. Tāpēc ar cieņu, kas vērsta pret Sevadu, viņam pietiek. — Lails teica.