Mirela, kura to negaidīja no sava pazīstamā, steigšus ar rokām aizsedza galvu, vienlaikus aizsedzot somu, tādējādi pasargājot to no lidojošiem akmens gružiem. Meitene nav iztērējusi savu burvību, varbūt viņa to nespēja, vai varbūt viņa rīkojās apzināti, cenšoties netērēt spēkus pirms laika. Atskanēja rūkoņa no krītošiem akmeņiem un pacēlās putekļu kārta, kas neļāva viņai neko redzēt, tostarp nepamanīt, kā Lapsa ieskrēja izveidojušajā plaisā. Putekļu virpulis vēl nebija pilnībā norimis, kad meitene caur asajām akmeņu lauskas metās alā, nepamanot skrāpējumus, ko tie viņai atstāja.
Imperators nezināja, kas notiek pilī, kamēr viņš lidoja pa impēriju. Darens tajā brīdī pulcēja cilvēkus, lai meklētu pazudušās meitenes, un pils dūca kā bišu strops.
Neviens neuzdrošinājās pārtraukt klusumu Kalia kambaros. Džaspers apsēdās viņai blakus, nelaižot vaļā viņas roku. Viņa savrupā seja izbiedēja visus, kas ieradās, tikai Armela uzdrošinājās traucēt brāļa mieru un apsēdās viņam blakus. Viņa gatavojās izpildīt Kalia lūgumu un neļaut Džeisam novīst no bēdām.
Pūķa sirds neapstājās no pāra zaudējuma, tā apdzisa no nepārvaramajām skumjām un priecīgajām pagātnes atmiņām, taču tomēr bija atsevišķas epizodes, kad pūķis palika dzīvs. Tieši šī iemesla dēļ Kalia ielēja savu spēku olā un lika Armellei par to parūpēties. Viņa atcerējās Džaspera bērnības solījumu un priecājās, ka nekad uz to neatbildēja.
"Es sasniegšu dievietes svētību neatkarīgi no tā, cik tas maksās, tāpēc cīnīsimies kopā?" — pusaudzis pasmaidīja, nemaz nesamulsis no daudzajām uz viņiem vērstajām acīm. Kalia tikai samulsa un paskatījās prom, acumirklī pietvīkusi.
Džaspers bieži teica, ka darīs visu iespējamo. Sākotnēji Kalia viņa vārdus neuztvēra nopietni, taču viņš bija neizmērojami neatlaidīgs, tāpēc viņa pārliecība pārņēma viņu. Viņa ticēja, ka viens otra dēļ viņi pārvarēs visas grūtības un spēs pretoties pat dieviem. Viņu apņēmība guva virsroku, bet vai tā viņiem sagādāja prieku? Cerība uz bezmākoņu kopdzīvi, piepildīta ar mīlestību, saplīsa kā trausla glāze. Meitene uzauga, bet aizmirsa par mieru, it kā aiz viņas sekotu mūžīgs lāsts, kas skāra Džasperu.
Vienīgais, kas Kaliju satrauca, bija viņas vīra nogurušais stāvoklis. Nekas cits meiteni tik ļoti nemierināja. Vēlmes, lai kāds izdziedētu viņa brūci, nepārtrauktā straumē plūda debesīs.
Viņa līdz pašām beigām čukstēja vīram kaut ko nesakarīgu, cenšoties aizdzīt no viņa sliktās domas. Viņi abi zināja, ka pēkšņas veiksmes nebūs, taču aizvēra acis un atgrūda šīs domas, it kā nekas nebūtu noticis.
"Es tiešām biju ļoti laimīgs… Visi šie gadi bija kā brīnišķīgs sapnis." Tu biji pasaku princis, kurš man atrada rītausmu un atklāja manas dvēseles siltumu. Vai sajutāt kaut nedaudz no mana siltuma? — Kalia jautāja, klusi atvelkot elpu un dodot sev brīdi, lai iegūtu spēku. — Kad es pametīšu šo pasauli, negaidi ilgi. Atvadieties un nekavējoties dodieties prom. Lai nakts atņem jūsu sāpes, lai jūs varētu pieņemt jauno dienu ar smaidu. “Apzinoties, ka dzīve pamet Kaliju, Džaspers gribēja steigties pēc palīdzības, taču viņa satvēra viņa roku ar nepieredzētu spēku. — Tas nepalīdzēs. "Viņas smaids pilnībā piederēja Džasperam. — Ja jūties ļoti slikti, tad spēlē, un es apsolu, ka dziedāšu līdzi, lai cik tālu es būtu. Tāpēc atskaņojiet to man vēlreiz, lai es nevarētu visu aizmirst…
Ja kāds tagad iet zem viņu kambaru logiem, viņš varētu dzirdēt vienkāršu melodiju, kas viņam liktu smaidīt kā bērnam, bet neviens nedzirdēja milzīgo izmisumu melodijā, kas nāca no bālāka cilvēka rokām. nekā taustiņi, kurus es spēlēju. Viņš aizvēra acis, nevēlēdamies izjust žēlumu, kas slēpās viņa mīļotās acīs, bet vairāk par to Džess nevēlējās, lai viņa pamana viņa asaras.
Bezrūpīgā melodija bija viegla un gaisīga, kā pavasara zvanu zvans, ko nes silts vējš. Viņš iemācījās to spēlēt uzreiz pēc viņu pirmās tikšanās. Kalia kaut ko dungoja viena pati, aizbēgusi no balles dārzā, kad svešs zēns lūdza viņu sākt no jauna. Džaspers ļoti skaidri atcerējās šo brīdi. Atgriezies istabā, viņš pavadīja veselu nedēļu, mēģinot to nospēlēt tieši tā, kā atcerējās, lai sastaptā meitene viņam veltītu savu rāmo smaidu. Kā viņš gribēja atkal redzēt šo smaidu! Šīs notis kļuva par viņu dziesmu, kas pavadīja mīlestību no sākuma un…
Viņš nekaunīgi centās viņu apreibināt ar savu spēli, lai viņa par visu aizmirst. Lai visa pasaule neko neatcerētos, un pulkstenis apstātos, lai viņu klausītos. Viņš spēlēja līdz savai nāvei, nedodot laiku atveseļoties, lai tikai vēl mirkli paliktu kopā ar mūža pēdējo mīlestību. Tās bija viņu mīlestības pēdējās notis…
“Labi izgulies, Lea…” vīrietis čukstēja un lēnām aizvēra vārstu, taču pat šī skaņa šķita pārāk apdullinoša klusumā, kas radās. Līdz tam Džaspera elpošana bija kļuvusi vientuļa…
Irisa atkal un atkal mēģināja kustināt savu nekustīgo ķermeni. Viņa gribēja aizbēgt no šejienes, pazust. Nožēlojot savu bezcēloņu augstprātību, viņa bija dusmīga uz sevi. Nebija ne miņas no labām beigām.
"Jūsu nāve iezīmēs lielas atriebības sākumu." — teica Fegota.
Alas atbalss padarīja viņa balsi ļoti skaļu, bet Īrisam tam nebija laika. Viņa nedzirdēja neko citu kā tikai čukstus, bet nevarēja tajā saprast skaidrus vārdus. Kādā brīdī viņai sāka šķist, ka apkārt ložņā tumsa, un viņa saprata, ka beidzot spēj atvērt acis un sniedzās pēc dunča, taču bija jau par vēlu.
Viņas ķermenis bija vājš no iepriekšējās Ilari ievainotās brūces, tāpēc viņa nespēja izvairīties no asā asmens. Īss, bet spēcīgs sitiens tieši pa sirdi lika meitenei nodrebēt un sastindzis no neprātīgām sāpēm un nespējas elpot.
Otrs gūsteknis piespiedās pie sienas, pamanot tumsu, kas apņēma princesi. Fēgota seja bija apbrīnas un triumfa pilna. Eijass, ieplestām acīm no ārprātīgām šausmām, vēroja, kā šī pati tumsa atdalās un devās uz Fegotu. Viņš dzirdēja vēsu kliedzienu, kas ātri pārvērtās par sēkšanu un apklusa. Šī viela tikai nedaudz pieskārās Eijasam, liekot viņam uzreiz zaudēt samaņu, tāpēc elfs vairs neredzēja ne sprādzienu, ne steidzīgās Lapsas galīgo izkliedēšanu.
Mirela uzreiz pamanīja Irisas sniegbaltos matus, kas tik skaisti gulēja uz netīrās zemes. Viņa sasniedza to uz stīvām kājām un sabruka, skrāpējot ceļus, taču viņas uzmanība nebija vērsta uz to. Viņas skatiens bija vērsts uz brūcēm, no kurām tecēja asinis. Ar trīcošiem pirkstiem ragana taustījās un izvilka no somas vajadzīgo pudeli, nenovēršot acis no Irisas krūtīm. Viņas rokas trīcēja it kā no aukstuma, kad viņa mēģināja sataustīt pulsu un atrast kādu elpas sajūtu. Viņai būtu pieticis pat ar mazāko vēja elpu, taču mierīgums viņu pameta pirmā.
— Ari? — Miras balss nodrebēja. "Nē, nē…" viņa rūgti pasmaidīja, pārsteigta par dedzinošajām asarām, kas ritēja pār viņas vaigiem. — Pagaidi, sniegpārsliņ… Es tevi izārstēšu… Viss būs labi, tu tikai… tikai nepamet mani, labi? “Mirele izmisīgi izlēja vienu pudeli pēc otras. Asaru dēļ viņa nevarēja redzēt, vai ir nokļuvusi pareizajās vietās, bet tas nebija nepieciešams, likās, ka ragana mēģināja noslīcināt viņas ķermeni savos mikstos. — Nāc… Tu… Kā es varu tikt galā bez tevis? Es būšu traks. Es… Tā ir mana vaina… — meitene noelsās. Izmetusi pustukšo somu, viņa ielika Irisas galvu sev klēpī un vilcinādama pieskārās viņas vaigam, ielūkojoties viņas sejā. Viņa glāstīja savus matus ar trīcošiem pirkstiem. — Jā, tā ir mana vaina. Es nevarēju attaisnot nevienu cerību. Bezjēdzīgas, nevērtīgas muļķības. Es pievīlu pat tevi. ES to ienīstu! "Tas bija tā, it kā viņa iedzītu naglas savā zārkā." "Es lūdzu tevi vispirms neaiziet." Kāpēc tu mani neklausīji? Es nevaru tev palīdzēt… Es esmu pilnīgi bezjēdzīga… — čukstu pārtrauca šņukstēšana, kas izbēga, bet Mira neatlaidīgi noslaucīja asaras ar piedurkni. "Ja es varētu to izdarīt, jūs jau tagad būtu pie prāta." Es nevaru visu attīt, tad kāpēc? Atver acis! Es jūs lūdzu… Kā tas var būt? "Viņa turpināja mehāniski glaudīt Īrisas galvu, it kā būtu iegrimusi transā. Pat ja viņa būtu augstākā ragana ar augstāko spēku vēsturē, viņa nespētu augšāmcelt mirušos. Neviens nevarēja.