Sevada reaģēja uz Aruna saucienu un steidzās viņam pretī. Īrisa pārmija skatienus ar Arnu un pienāca tuvāk durvīm, lai būtu labāk dzirdams, pamanot, ka blakus stāv arī nāves dievs.
"Arun, lūdzu, nedusmojies uz viņu!" “Sevada mēģināja viņu nomierināt, bet Dievs nevarēja nomierināties no domas, ka Kārlails viņiem palīdz tikai savā labā.
— Jā, jau no paša dzimšanas brīža viņš uzvedas tā, it kā viņa būtu viņam lemta. Kāda nekaunība no aizaugušas ķirzakas! Mana ceļa gaisma, vai dzirdi, ko tā saka?! Ja viņš gribēja dzīvesbiedru, viņš varēja to pateikt un neievilkt mūsu meitu tajā.
— Prekrati, Arun!
Ārns nezināja Īrisas dzīves detaļas, tāpēc viņa viņam bija interesanta. Viņa paša dēls sacēlās pret noteikumiem un nevēlējās palikt pie vecākiem, tāpēc aizbēga uz citu pasauli. Zināmā mērā vīrietim izdevās situāciju nedaudz pārņemt savās rokās, taču tas nemazināja viņa līdzšinējos pārdzīvojumus.
— Tavs mīļākais? — Arns sazvērnieciski jautāja, turpinot noklausīties ķildas ārā.
Irisa pēkšņi saprata, ka nezina atbildi uz šo jautājumu. Vai bija iespējams atrast kādu definīciju viņu attiecībām? Ko viņi vispār zina viens par otru? Kas viņus saista? Viņai patika Lails, taču viņa nevarēja teikt, ka mīl viņu, tāpēc viņa tikai paraustīja plecus, nesniedzot precīzu atbildi.
– Šis lēmums ir pilnībā jūsu ziņā. Galvenais, lai starp cilvēkiem nav bērnu, pretējā gadījumā jūs neatbrīvosities no aizbildņiem. — Arns nevēlējās runāt par to, cik šīs attiecības bija lemtas, tāpēc tikai pasmējās.
Aizbildņiem bija svarīgi par katru cenu saglabāt noteiktu līdzsvaru. Nedaudz agrāk dieviem bija aizliegts veidot attiecības vienam ar otru un radīt bērnus, taču jūtas pārņēma virsroku, un tas visiem sagādāja daudz problēmu, tāpēc ideja par veco likumu pārskatīšanu viņiem šķita pareiza. lēmumu. Dieviem tika atļauts oficiāli stāties attiecībās, un vēlāk jautājums ar bērniem tika atrisināts.
— Izrādās, ka jūs ar Sevadu neesat brālis un māsa? — Īrisu vajāja šis jautājums. Serama stāstīja par to stāstu, bet šeit viņa dzirdēja, ka vīrieši viens otru sauca par brāļiem.
— Kas?! — viņš neizpratnē paskatījās uz viņu. — Ak, tieši tā! Es sapratu, no kurienes tas nāk. "Lai gan viņš smējās un smaidīja, viņš izskatījās ļoti nelaimīgs. "Es atceros, ka es toreiz iemīlējos tavā mātē, bet acīmredzot mans brālis bija vairāk Sevadas gaumē, tāpēc viņa deva viņam priekšroku." Un Arunam es sāpināju acis, un, atriebjoties, viņš pavēlēja gūstā esošajam pūķim visiem pateikt, ka esam radinieki. Tagad cilvēki izplata šīs muļķības. Šausmīgi! Aruna smadzenes pārstāj darboties, kad viņš ir dusmīgs.
Pavadot laiku kopā ar viņiem, Īrisa jutās silti un patīkami, kas lika viņai justies vainīgai par savu pagātni. Viņa ilgojās pēc vecajiem laikiem. Sevada arvien biežāk pamanīja domīgu skatienu meitas sejā. Viņas domas bija tālu no šejienes, tuvu tiem, kurus viņa nesen bija pazaudējusi. Princesei bija garlaicīgi.
Pirms došanās ceļā Ārns uzaicināja Īrisu ciemos. Nāves Dievs apsolīja iepazīstināt meiteni ar savu dēlu un nākamo līgavu. Kopā ar viņu Ari izdevās atgriezt Lapsu, kas, atrodoties tuvu spēka avotam, bija izaugusi līdz milzīgiem izmēriem. Tās īpašnieka spēks šajā vietā pieauga, taču, pēc apliecinājumiem, tiklīdz princese atgriezīsies pie tautas, tā pamazām izklīdīs. Pirms tam Arns ilgi un ļoti sirsnīgi bija pārsteigts ar visiem, ka Īriss spējis izveidot zvēru, kas bija sastopams tikai viņa pasaulē.
Lapsa nenovērsa savu piesardzīgo skatienu no dieviem, viņš atcerējās viņu sarunu, kad saimniece viņu tikko bija radījusi. Bērns vienkārši nespēja noturēt spēkus, bet rezultāts bija izklaidējošs. Jaunie vecāki vēroja viņu, kā Aruns ar skepsi teica:
— Varbūt varam to kliedēt? Lai gan šis ir mūsu meitas pirmais radījums…” Viņš prātoja, ko darīt ar negaidīto un savdabīgo dāvanu.
— Kaut kā necilvēcīgi. Atliek tikai kliedēt un iznīcināt!
Sevada bija neapmierināta ar Aruna argumentāciju. Lapsa bija nobijusies un neiedomājās, ka, tiklīdz viņš būs ieguvis saprātu, visi domās, kā no viņa atbrīvoties.
Kārlails mēģināja pavadīt laiku kopā ar Irisu, līdz dusmīgs Aruns viņu padzina. Dzīvības Dievs aizvēra acis uz notiekošo tikai tad, kad dzirdēja viņu sarunu ar Sevadu, taču piesardzīgi skatieni tomēr sasniedza Lielo Pūķi, it kā gaidot viņa mazāko grēku.
— Uzvedies kā nākas. Es nesaprotu jūsu stāvokli, bet jums nevajadzētu uzspiest savas jūtas kādam citam. Ja vēlies, es parādīšu tavam liktenim ceļu pie tā, kurš tevi noteikti pieņems. "Viņas vārdi skanēja pilnīgā klusumā un neprasīja atbildi. Nāves dieviete bija žēlsirdīga tikai pret mirušo, taču viņa nožēloja savu kļūdu ar Kārlaila vientulību, nemaz negaidot, ka tā kļūs par problēmu.
Viņš nevēlējās pamanīt Īrisas aukstumu, taču drīz mēģinājumi piesaistīt viņas uzmanību pēkšņi apstājās, un viņš kaut kur pazuda, gaidot viņu atgriešanos impērijā.
"Mans izskats, iespējams, radīja jums daudz sāpīgu cerību." — viņa čukstēja, paslēpdama acis no Lielā Pūķa skatiena. — Piedod, bet es nevaru tev palīdzēt.
Viņa sēdēja zem milzīga paulovnija koka, kas atradās kalna galā, no kurienes viņai bija labs skats uz visu Arna rokām izveidoto teritoriju. Rietošās saules staros priecīgi peldēja un čivināja putni. Tas bija neticami skaisti, bet viņai tas viss šķita tik svešs.
Pat Laila patiesais izskats viņai bija pilnīgi svešs, lai gan viņa paradumi un sejas izteiksme palika nemainīga. Tomēr tajā ķermenī viņš neizcēlās starp citiem, bet tagad viņu noteikti nevarēja sajaukt ar parastajiem pūķiem.
Īrisa juta neizprotamu vainas apziņu un žēlumu par ciešanām, ko viņa viņam sagādāja. Tā bija diezgan nepatīkama sajūta, kas viņu mocīja, pamazām grauzdama arvien dziļāk. Šāds notikumu pavērsiens būtu šķitis vēl sliktāks, ja viņi būtu izrādījušies lemts pāris. Viņam noteikti visu mūžu bija grūti novērot laimi citu acīs, kas viņam nebija pieejama. Varbūt viņš pats nevēlējās saprast, ka viss ir viņa rokās un viņam nebija vajadzīga kāda cita svētība? Tas tika izveidots, lai savienotu dievus ar viņu pasauli, bet vai tas ir paredzēts tikai šim nolūkam? Likās, ka Lails būtu uzcēlis griestus virs sevis un nevarētu tiem pārlēkt.
Torīt Sevada klusi atnāca un ilgu laiku sēdēja blakus savai guļošajai meitai, baidīdamās viņu pamodināt. Dieviete negribēja viņu nodarīt pāri, viņiem nākotnē būs daudz laika, lai kompensētu zaudēto laiku, taču viņa joprojām jutās noraizējusies un sarūgtināta par Īrisas ātro pamošanos.
"Es domāju, ka jums būs neērti kādam par to jautāt, tāpēc es biju pirmais, lai domas jums nešķiet pārāk sāpīgas." “Dieviete maigi izstiepa rokas, apskaudama Īrisu savās rokās. "Kad atgriezīsities pie cilvēkiem, jūsu ķermeņa ierobežojumi kļūs stiprāki, bet, ja vēlaties blēņoties, varat dzert ūdeni no Royle Forest ezera." Tas dos jums spēku īstermiņā, bet es sagaidu, ka esat atbildīgs. — Sevada sazvērnieciski nočukstēja.
Irisa paredzēja ātru tikšanos ar tiem, kuriem viņa palika tikai atmiņās, un bija ļoti noraizējusies par to, kā viņi viņu uzņems.