tiem cilvēkiem, taču šie abi jau vairak līdzinājās bērniem. Viņi drīz vien atklāja, cik garšīgs ir karsts ūdens, bagātīgi saldināts ar cukuru, un izšķērdīgi aplaistīja pankūkas ar biezu, baltu sīrupu vai mērcēja tajā maizes garozas. Un kur tad vēl kafija un tēja, un it īpaši žāvētie augļi — to uzbrukumi cukura krājumiem bija postoši. Pirmās skarbās vārdu maiņas abu starpā arī skāra tieši cukura jautājumu. Tas nu tik tiešam ir pavisam nelāgi, ja sāk ķildoties divi cilvēki, kas neizbēgami spiesti dzīvot tikai viens otra sabiedrībā.
Vezerbī mīļuprāt skaļi un plātīgi spriedelēja par politiku, bet Katfērts, kas sava laikā bija radis mierīgi graizīt kuponus un nejaukties sabiedrības darīšanās, vai nu ignorēja šo tematiku, vai arī atspēlējās, raidīdams asas epigrammas. Taču ierēdnis bija pārāk neapķērīgs, lai spētu novērtēt šīs asprātīgās domu šautras, un šāda veltīga munīcijas šķiešana Katfērtu kaitināja. Viņš bija pieradis žilbināt ļaudis ar savām smalki slīpētajām atjautām, un tieši auditorijas trūkums viņam sagādāja mokošus pārdzīvojumus. Viņš jutās sarūgtināts un neapzināti uzskatīja, ka tur vainīgs viņa kompanjons, tāpēc ka ir aitasgalva.
Ārpus šās koeksistences cita nekā kopīga viņiem nebija — nekādas garīgas saskarsmes nevienā vienīgā punktā. Vezerbī bija ierēdnis, kas visu mūžu nebija pazinis neko citu kā vien kantora dzīvi; Katfērts bija humanitāro zinātņu maģistrs, labprāt gleznoja ar eļļas krāsām un šo to bija arī uzrakstījis. Viens bija zemākas šķiras cilvēks, kas iedomājās sevi par džentlmeni, un otrs bija džentlmenis, kurš apzinājās, ka viņš tāds ir. No tā var secināt, ka cilvēkam, kas ir džentlmenis, tomēr var trūkt viselementārākās biedriskuma izjūtas. Ierēdnis bija tikpat juteklisks cilvēks, cik viņa partneris izsmalcināts estēts, un viņa garum gari izklāstītie mīlestības piedzīvojumi, galvenokārt gan sadomāti, uz pārmērīgi jūtelīgo humanitaro zinātņu maģistru iedarbojās kā kanalizācijas cauruļu izgarojumu mutuļi. Viņš uzskatīja, ka ierēdnis ir neķītrs, nekulturāls lopiņš, kura īstā vieta būtu vārtīties dubļos kopā ar cūkām, un to tam arī pateica; par atbildi tika paskaidrots, ka viņš esot memmesdēliņš un turklāt vēl vīzdegunis. Vezerbī tā arī nebūtu spējis precīzi definēt. ko īsti nozīmē «vīzdegunis», bet savu mērķi šis vārds sasniedza, un tas galu galā dzīvē ir galvenais.
Vezerbī detonēja katru trešo noti un stundām no vietas mēdza dziedāt tādas dziesmas kā «Bostonas kramplauzis» un «Skaistais junga», bet Katfērts vai raudāja aiz dusmām, līdz nespēja vairs paciest un bēga paglābties āra aukstumā. Tomēr izejas nebija nekādas. Spalgo salu ilgi izturēt nevarēja, un mazajā būdiņā — desmit reiz divpadsmit pēdu — bija saspiests viss: lažas, pavards, galds — un viņi abi. Pat otra cilvēka klātbūtne katram no viņiem likās aizvainojums, un tā abi laiku pa laikam ieslīga īgnā klusēšanā, kas, dienām ejot, kļuva arvien ilgāka un drūmāka. Šo mēmo periodu laikā viņi centās pilnīgi ignorēt viens otru, tomēr gadījās, ka acu zibsnis vai lūpu vīpsnā nodeva viņu jūtas. Un katrs klusībā nevarēja vien nobrīnīties, kā gan dievs vispār iedomājies radīt to otro.
Tā kā darāmā bija maz, laiks šiem cilvēkiem izvērtās par nepanesamu nastu. Garlaicība viņus padarīja vēl laiskākus. Tie ieslīga tādā kā fiziskā letarģijā, no kuras nebija nekāda glābiņa un kura lika tiem dumpoties pat pret vissīkākā mājas soļa pildīšanu. Kādu rītu, kad bija Vezerbī kārta gatavot kopējās brokastis, viņš izlīda no segām un, savam kompanjonam vēl krācot, aizdedza vispirms ar taukiem pildīto lampiņu un tad pavardu. Katlos ūdens bija sasalis līdz dibenam, un būdā nebija ar ko nomazgāties. Tomēr Vezerbī par to necēla ne ausu. Gaidīdams, kamēr ledus katlos izkusīs, viņš grieza šķēlēs šķiņķi un nodevās ienīstajam sviestmaižu gatavošanas pienakumam. Katfērts bija viltīgi vērojis notiekošo pa pievērtu plakstu spraugu. Pēc tam sekoja izskaidrošanās, abi neganti lamāja viens otru un pēdīgi vienojās, ka ēdamo katrs sev gatavos pats. Nedēļu vēlāk arī Katfērts izlaida rīta mazgāšanos, tomēr tāpat apēda maltīti, ko pats bija gatavojis. Vezerbī nosmīkņāja. Kopš šā rīta muļķīgais mazgāšanās paradums tika svītrots no viņu dzīves.
Kad cukura un citu sīko kārumu krājumi ruka mazumā, abi sāka bažīties, vai tikai dabū pienācīgo tiesu, un, lai otrs nepakamptu vairāk, katrs rija, ko jaudāja. Šī pārēšanās sacensība nāca par ļaunu ne tikai kārumu krājumiem, bet arī pašiem cilvēkiem. Tā kā trūka svaigu dārzeņu un fizisku kustību, viņu organismi novārga un visu ķermeni pārklāja riebīgi, sarkanvioleti izsitumi. Tomēr viņi neņēma vēra šo brīdinājuma zīmi. Pēc tam muskuļi un locītavas sāka pietūkt, āda kļuva melna, bet mute, smaganas un lūpas pieņēma bieza krējuma krāsu. Taču kopējā nelaime viņus nemaz netuvināja — gluži otrādi, cingai arvien pieņemoties, katrs klusībā ļauni priecājās par otra jaunajām slimības pazīmēm.
Abi galīgi pārstāja rūpēties par savu ārieni un reizē arī zaudēja viselementārākās uzvedības paražas. Būdiņa pārvērtās par īstu cūku midzeni, lažas vairs neviens ne- saklāja, netika arī gādātas svaigas priežu zaru galotnītes guļvietām. Vislabprātāk viņi būtu palikuši savās migās un nemaz nelīduši ārā no segām, tomēr tas nebija iespējams, jo sals kļuva nepanesami griezīgs un kurtuve aprija milzum daudz malkas. Bārda un mati abiem izauga gari un savēlās pinkās, bet no viņu drēbēm šķebīgi būtu novērsies pat lupatlasis. Tomēr vīri par to nelikās ne zinis. Abi bija slimi, un neviens taču tos neredzēja, bez tam katra kustība sagādāja sāpes.
Visām šīm nelaimēm pievienojās vēl viena — tās bija Ziemeļu Baismas. Šīs Baismas ir nešķiramas pavadones Lielajam Aukstumam un Lielajam Klusumam, tās dzimst tumsībā, melnajās decembra naktīs, kad saule galīgi paslēpusies aiz dienvidu apvāršņa. Baismas viņus ietekmēja katru savādāk — atkarībā no rakstura. Vezerbī pakļāvās rupjai māņticībai. Viņu nemitīgi vajāja domas par tiem, kas atdusējās aizmirstajos kapos, un viņam šķita, ka šo cilvēku dvēseles ir augšāmcēlušās. Tas bija kā lietuvēns. Tie viņam rādījās sapņos, izkāpa no savu kapu ledainā aukstuma, ielīda pie viņa zem segām un stāstīja par savu grūto dzīvi un pirmsnāves mokām. Vezerbī drebēja pie visām miesām, vairīdamies no viņu uzmācīgajiem pieskārieniem, bet viņi spiedās tam klāt, saldēdami to savos ledainajos skāvienos; un, kad viņi tam čukstēja ausī ļaunus priekšlikumus, būda nodrebēja no Vezerbī šausmu rēcieniem. Katfērts neko nesaprata — viņi ar Vezerbī jau sen vairs nesarunājās — un, kliedzienu pamodināts, tūdaļ ķēra pēc revolvera. Tad viņš guļvietā pacēlās sēdus, viscaur nervozi drebuļodams, un tā arī sēdēja, žņaudzīdams rokā ieroci, kura stobrs bija vērsts pret nesamaņā guļošo cilvēku. Katfērts domāja, ka Vezerbī jūk prātā, un sāka baidīties par savu dzīvību.
Viņam pašam šī slimība izpaudās mazāk uzskatāmā formā. Nezināmais būdiņas cēlājs, pabeigdams būvi, bija piestiprinājis jumta čukurā vēja rādītāju. Katfērts ievēroja, ka rādītājs arvien vērsts pret dienvidiem, un reiz, šīs spītīgās pastāvības aizkaitināts, pats pagrieza to pret austrumiem. Viņš neatlaidīgi vēroja vējrādi, tomēr to nesadrebināja neviena pūsmiņa. Tad viņš to pagrieza pret ziemeļiem, nozvērējies pats sev, ka vairs tam nepieskar- sies un gaidīs, līdz sāks pūst vējš. Gaisa pilnīgajā nekustīguma jautās kaut kas nedabisks, biedējošs. Pat nakts vidū Katfērts bieži cēlās augšā paskatīties, vai vēja rādītājs nav sakustējies. Būtu pagriezies jel par desmit grādiem! Tomēr nē, tas slējās pār jumtu nepielūdzams kā liktenis. Pamazām tas kļuva Katfērtam par tādu kā fetišu. Reizēm slimīga iztēle aiznesa viņu turp, kur rādīja vējrādis, tur bija drūmas, tumšas aizas, un viņu stindzināja šausmas. Viņš aizdomājās neredzamo un ne- jaušamo zemē, un viņa dvēsele gura zem mūžības nastas. Viss še Ziemeļzemē viņu nomāca — dzīvības un kustības trūkums, tumsa, snaudošās zemes bezgalīgais miers, stindzinošais klusums, kurā pat sirdspuksti izklausījās kā zaimi, mežs, kas tik svinīgi slējās visapkārt, it kā glabātu kādu šausmīgu, neizdibināmu noslēpumu, ko doma nespēj aptvert un vārdi izteikt.