— Gāz tik klāt! Kurš tad galu galā te gatavo punšu? — Caur garaiņiem pavīdēja Meilmuta Kida labsirdīgais smaids. — Kad būsi šai novadā padzīvojis tik ilgi kā es, dēliņ, dzīdams trušiem pēdas un pārtikdams no kaltētiem lašu vēderiem, tad tu uzzināsi, ka ziemassvētki ir tikai reizi gadā. Bet ziemassvētki bez punša — tas ir tikpat kā rakt dobi upes gultnē, kur nav ne kriksīša zelta.
— Uz šito kārti var likt augstu likmi, — apliecināja Lielais Džims Beldens, atbraucis šurp pavadīt ziemassvētkus no sava rakšanas iecirkņa Mezimejā, kur viņš, kā katram zināms, iepriekšējos mēnešus bija barojies tikai un vienīgi ar brieža gaļu. — Vai t' neesi aizmirsis, kādu iedzeršanu mēs sarīkojām Tananas ciltī, ko?
— Kur nu aizmirsis! Puiši, jūsu sirdis gan līksmotos, būtu jūs redzējuši, kā visi cilts]audis apdzērās un sakā- vās — un tikai ar brīnišķīgo padzērienu no cukura un raudzētas mīklas. Tas notika, kad tevis te vēl nebija, — Meilmuts Kids turpināja, pagriezies pret Stenliju Prinsu, jauno raktuvju inženieri, kas šeit nodzīvojis tikai divus gadus. — Toreiz visā novadā vēl nebija nevienas baltās sievietes, bet Meisons kāroja precēties. Rutes tēvs bija Tananas cilts virsaitis un tiepās pretī, tāpat kā visa cilts. Vai stiprs bija? Nu, es tak liku lietā savu pēdējo cukura mārciņu. Jums.būtu vajadzējis redzēt, kā viņi mūs vajāja — gan pa upi, gan pa laivu valku.
— Nu, bet pati skvo? — ieinteresēts ievaicājās garais Kanādas francūzis Luijs Savojs, jo pagājušo ziemu Četrdesmitā Jūdzē viņš šo to bija dzirdējis par šo trako notikumu.
Tad Meilmuts Kids, dzimis runātnieks, izstāstīja biedriem patiesīgo notikumu par šo Ziemeļzemes Lokinvāru *. Dažs labs no rupjajiem ziemeļu dēku meklētājiem juta sirdi sažņaudzamies nenoteiktās ilgās pēc Dienvidzemes saulainajiem laukiem, kur dzīve solīja ko vairāk nekā neauglīgu cīņu ar aukstumu un nāvi.
— Mēs pārgājām Jukonu tieši pēc pirmās ledusskre- jas, — Meilmuts Kids nobeidza, — bet ciltsļaudis bija mums ceturtdaļstundas gājuma aiz muguras. Tomēr tas mūs izglāba, jo otrā ledusskreja aizblīvēja upi un nogrieza tiem ceļu. Kad tie pēdīgi nonāca Nuklukaita, pasta ēkā visi jau bija gatavi to uzņemšanai. Nu, bet par kāzām prasiet, āre, tēvam Rubo — viņš tos laulāja.
Jezuītu priesteris izņēma pīpi no mutes, bet jaudāja tikai ar tēvišķiem smaidiem izpaust savu pateicību, jo visi apkārtējie — gan protestanti, gan katoļi — sāka dedzīgi aplaudēt.
— Dieva vārds! — izsaucās Luijs Savojs, ko, acīm redzot, bija aizrāvusi šā notikuma romantiskā puse. — La petite skvo! Mon Mason brave!** Dieva vārds!
Kad pirmās skārda krūzītes ar punšu sāka ceļot pa sēdētāju apli, Betlzs, ko dēvēja par Nepiedzirdināmo, pielēca kājās un uzrāva savu iemīļoto dzīru dziesmu:
Dzer cietuma sargātājs Un svētdienas skolotājs,
Ar tējiņu servēts tiem galds. Bet ticiet, ši tējiņa Būs suliņa stiprāka,
Jo aizliegtais auglis ir salds.
Un bakhanāliskais koris rēkdams piebalsoja: Jā, aizliegtais auglis ir salds!
Asinis stindzinošais Meilmuta Kida brūvējums darīja savu, vīri no zeltracēju apmetnēm un sniega ceļiem atvilga dzīvinošajā kvēlē, kas iestrāvoja tiem dzīslās, un drīz visā sanākušo pulkā jukjukām skanēja joki un dziesmas, un stāstījumi par piedzīvotajām dēkām. Būdami ienācēji no daudzām zemēm, viņi sauca tostus ikvienam
* Lokinvārs — Valtera Skota balādes varonis; viņš nolaupīja savu iemīļoto, ko bija gatavojušies izprecināt citam.
** Mazā skvo! Meisons ir varens puisisl (Fr.)
G2 un visam kam. Anglis Prinss pacēla krūzīti par «tēvoci Semu, Jaunās Pasaules strauji augošo bērniņu», jenkijs Betlzs uzdzēra «karalienei, dievs lai viņu svētī», un Savojs kopā ar Meiersu, vācu zvērādu uzpircēju, saskandināja par Elzasu un Lotringu.
Tad Meilmuts Kids piecēlās, turēdams krūzīti rokā, un paraudzījās logā ar taukota papīra rūtīm, ko klāja collas trīs bieza ledussarmas kārta. — Lai veselība vīram, kas šonakt ceļā! Lai pārtikas viņam nepietrūkst, lai viņa suņiem kājas būtu izturīgas, lai sērkociņi arvien iedegtos!
Pliksī Plikš! — Dzīrotāji sadzirda ausij pierasto mūziku — suņu dzenamās pātagas plīkšķus, suņu gaudīgās rejas un nartu slieču čīkstoņu, tām piebraucot pie būdas. Sarunas pārtrūka, un visi gaidīja, kas nāks iekšā.
— Tas ir no veterāniem — vispirms gādā par suņiem un tad tikai par sevi, — Meilmuts Kids pačukstēja Prin- sam, kamēr visi klausījās žokļu šņakstos, vilku suņu rūcienos un sāpju kaucienos, kas vīru pieredzējušai dzirdei liecināja, ka svešinieks ar sitieniem trenkā nost viņu suņus, kamēr pabaro savējos.
Tad atskanēja gaidītais klauvējiens, skarbs un noteikts, un svešinieks ienāca būdā. Gaismas apžilbināts, viņš brīdi apstājās pie durvīm, dodams visiem iespēju sevi pamatīgi aplūkot. Ienācējs bija neparasta persona un izskatījas ļoti gleznains savā Arktikas ģērbā no zvērādām un vadmalas. Augumā viņš varēja būt kādas sešas pēdas un divas vai trīs collas garš, ar attiecīgi platiem pleciem un velvētām krūtīm, viņa gludi skūto seju sals bija noknaibījis koši rožainu, garās skropstas un uzacis nosarmojušas baltas, bet lielās vilkādu kapuces saites atraisītas un ausu klapes vaļīgi atsistas atpakaļ, atsedzot vaigus, — viņš izskatījās pēc paša sala ķēniņa, kas nupat iznācis no ārā valdošās nakts. Aiz pērlītēm izšūtās, pāri impregnētā auduma virsjakai apsprādzētās jostas bija aizsprausti divi lieli Kolta revolveri un medību duncis, bet rokā ienācējs līdz ar nepieciešamo suņu pātagu turēja ari vislielākā kalibra un jaunākā izlaiduma bezdūmu šaujamo ieroci.
Bija iestājies neveikls klusums, bet to tūdaļ izkliedēja svešinieka sirsnīgais apsveiciens — «Vai dzīrojat, puiši?», un nākamajā mirklī jau Meilmuts Kids kratīja viņa roku. Nekad tie abi nebija tikušies, tomēr viens par otru dzirdējuši, tālab pazinās bez vārdiem. Pirms jaunatnācējs paguva pastāstīt savu ceļa mērķi, viņu iepazīstināja ar visiem un tad uzspieda izdzert krūzīti punša.
— Vai sen, kopš te aizbrauca garām pītas nartas ar trim cilvēkiem un astoņiem suņiem? — viņš jautāja.
— Pirms dienām divām. Vai jūs tos ķerat?
— Jā, mans pajūgs. Nospēruši man taisni degungalā, nolāpītie. Divas dienas jau esmu iedzinis, nākamajā pār- braucienā es tos noķeršu.
— Vai jūs domājat, ka šie turēsies pretī? — Beldens apvaicājās, lai neapsīktu saruna, jo Meilmuts Kids jau bija uzsviedis kafijas katliņu uz plīts un steigšus cepa šķiņķi ar brieža gaļu.
Svešinieks zīmīgi uzplaukšķināja pa saviem revolveriem.
— Kad jūs izbraucāt no Dausonas?
— Pulksten divpadsmitos.
— Pagājušo nakti? — Jautājums skanēja kā pašsaprotama atbilde.
— Šodien.
Pārsteiguma murdoņa nošalca pa visu dzīrotāju loku. Un bija arī ko brīnīties, jo patlaban bija tieši pusnakts, bet paveikt septiņdesmit piecas jūdzes smaga ceļa pa aizsalušo upi divpadsmit stundās — tas nav vis joks.
Saruna drīz kļuva vispārēja, vīri atcerējās savas bērnības dienu takas. Kamēr jaunais svešinieks ēda vienkāršās vakariņas, Meilmuts Kids uzmanīgi pētīja viesa seju. Ilga laika viņam nevajadzēja, lai konstatētu, ka tā ir glīta, godīga un atklata un ka viņam tā patīk. Kaut gan vēl jauneklīga, tajā bija cieši ievilktas grūtību un pūliņu rievas. Zilās acis, laipnas sarunas laikā un rāmas atpūtas brīdī, tomēr lika nojaust skarbi tēraudaino mirdzu, kāda uzplaiksnīs, kad šim vīram nāksies doties cīniņā, it īpaši pret pārspēku. Smagnējais apakšžoklis ar stūraino zodu nepārprotami vēstīja par nelokāmu stūrgalvību un gribasspēku. Tomēr, par spīti šiem lauvas atribūtiem, sejā jautās arī tads kā sievišķīgs maigums, kas liecināja par emocionālu raksturu.