Paspēris pāris soļu uz Prinsa pusi, policists vēlreiz jautāja tieši viņam. Kaut gan inženierim bija ļoti neērti melot, raugoties atklātajā, nopietnajā sava tautieša sejā, viņš tomēr atņurdēja kaut ko nesakarīgu par ceļu slikto stāvokli.
Tad policists pamanīja tēvu Rubo, kurš taču nemelos.
— Pirms ceturtdaļstundas, — priesteris atbildēja, — bet četras stundas viņš atpūtās un viņa suņi arī.
— Piecpadsmit minūtes, kopš projām, un pie tam atpūties! Ak dievs! — Nabaga jauneklis pastreipuļoja atpakaļ, gandrīz zaudēdams samaņu aiz pārguruma un vilšanās, murminādams, ka atskrējis no Dausonas desmit stundās un ka suņi esot nodzīti.
Meilmuts Kids viņu pierunāja izdzert krūzīti punša, un tad virsnieks devās uz durvīm, pavēlēdams suņu dzinējiem sekot. Taču siltums un cerība uz atpūtu kārdināja vairāk, un abi metisi dedzīgi protestēja. Kids labi saprata viņu pusfrancisko žargonu un bažīgi ieklausījās.
Dzinēji zvērēja, ka suņi esot pārmocīti, ka Sivašu un Babeti tik un tā vajadzēšot nošaut, vēl ne jūdzi nenobrau- kušiem, ka pārējie suņi neesot ne par matu labāki un ka visādā ziņā prātīgākais būtu atpūsties.
— Vai aizdosiet man piecus suņus? — virsnieks jautāja, pagriezies pret Meilmutu Kidu.
Tomēr Kids pakratīja galvu.
— Es izrakstīšu čeku par pieciem tūkstošiem saņemšanai pie kapteiņa Konstanteina; te ir mani dokumenti, esmu pilnvarots izrakstīt čekus pēc saviem ieskatiem.
Atkal atteikšanās klusējot.
— Tad es tos rekvizešu karalienes vārdā.
Skeptiski pasmīnēdams, Kids pameta skatienu uz savu bagātīgo arsenālu, un anglis, atskārtis savu bezspēcību, pagriezās pret durvīm. Tā kā suņu dzinēji vēl arvien tiepās pretī, viņš tiem nikni uzbļāva, nosaukdams par meitiešiem un gļēvuļiem. Vecākā metisa seja dusmās pietvīka, un, celdamies augšā, viņš izteiksmīgiem vārdiem nodievojās, ka pajūga vadoni notrenkšot līdz nāvei un tad ar labpatiku izmetīšot kupenā.
Jaunais virsnieks, visu gribasspēku saņēmis, stingriem soļiem devās ārā, izrādīdams možumu, kāda tam vairs nebija. Tomēr pārējie to saprata un klusībā atzinīgi novērtēja viņa lepnās pūles, jo sāpju pilno grimasi sejā viņš nespēja noslēpt. Suņiem vilna bija apledojusi, tie gulēja, saritinājušies sniegā, un bija gandrīz veltas pūles dabūt tos uz kājām. Nabaga dzīvnieki smilkstēja un kauca, juzdami pātagas asos cirtienus, jo dzinēji bija pārskaitušies un ļauni; tikai pēc tam, kad pārgrieza siksnas Ba- betei, pajūga vadsunim, nartas varēja izkustināt no vietas un doties ceļā.
— Neģēlīgs nelietis un pie tam vēl melis! — Dieva vārds, nelāgs cilvēks! — Zaglis! — Sliktāks par indiāni! — Bija acīm redzams, ka visi sašutuši — pirmkārt, par to, ka viņi piemānīti, otrkārt, par Ziemeļzemes morāles normu pārkāpšanu, jo godīgums taču ir galvenais vīra tikums. — Un mēs vēl tam bezgodim izlīdzējām, zinādami, ko viņš nodarījis! — Visu acis mēmā pārmetumā pievērsās Meilmutam Kidam, kad tas piecēlās no kakta, kur bija noguldījis Babeti, un klusēdams izlēja atlikušo punšu krūzītēs pēdējam tostam.
— Nakts ir auksta, zēni, nakts ir ļoti auksta, — viņš pavisam nepiemēroti iesāka savu aizstāvības runu. — Visi jūs esat braukuši sniega ceļu un zināt, ko tas prasa no cilvēka. Neceliet kājās suni, kas bezspēkā nokritis. Jūs dzirdējāt tikai vienu pusi. Skaidrāks cilvēks par Džeku Vestondeilu nekad nav ēdis no vienas bļodas, ne sedzis vienu segu ar jums vai mani. Pagājušo rudeni viņš visu savu saskaloto zeltu, četrdesmit tūkstošus, nodeva Džo Kastrelam, lai iegulda kadā pasākumā Kanādā. Šodien viņš jau būtu miljonārs. Bet, kamēr viņš aizkavējās Sērkl- sitijā, kopdams ar skorbutu saslimušo biedru, — ko izdarīja Kastrels? Viņš aiziet pie Makfērlenda kārtis spēlēt un aizlaiž visu zelta smilšu maisiņu. Otrā dienā viņu atraduši sniegā beigtu. Un nabaga Džekam sašķīda visi plāni šoziem aizbraukt pie sievas un dēliņa, ko vēl nav pat redzējis. Jūs taču ievērojāt — viņš paņēmis tieši tik daudz, cik viņa partneris paspēlējis, — četrdesmit tūkstošus. Nu viņš ir projām, un ko jūs tagad uzsāksiet?
Kids paraudzījās apkārt uz saviem lokā sēdošajiem biedriem, ievēroja, ka viņu sejas atmaigst, un tad pacēla krūzīti.
— Tātad lai veselība vīram, kas šonakt ceļā, lai pārtikas viņam nepietrūkst, lai viņa suņiem kājas būtu izturīgas, lai sērkociņi arvien iedegtos! Lai viņam labi veicas, lai dievs viņam palīdz un …
— Un lai neveicas jātnieku policijai! — izsaucās Betlzs, iztukšotajām krūzītēm nograbot uz galda.