Dabiski, tā lieta apnik man pirmajam.
Metu pīcku malā un eju pārstaigāt ezeriņa purvainos krastus, kazi, varbūt ieraudzīšu kādu no zīdaiņu sugas, tak jau tuvāk pie sirds...
Kas tad nu! Krastā, metrus 10 no ūdens līnijas, sēž mercene un blisina actiņas! Apstājos, tad speru dažus nedrošus soļus viņas virzienā. Mercene paskrien dažus metrus pa retiem krūmiem, tad it kā pazūd purva zālēs, bet spārnos nepaceļas. Eju uz priekšu - jā, gandrīz neslēpta zem reta kārkla krūma izpletusies ligzda ar trim netīri baltām olām, kuru izmērs ir jaunas dējējvistiņas ražojuma lielumā.
"Draudzenīt, es taču vēlu tikai veiksmi tev un tavai nākamai ģimenei!"
Ar steigu atstāju šo teritoriju.
Braucot mājās, esmu aizņemts ar domu: kā man tagad praktiski izstudēt šīs mammiņas uzvedību un gudrību pīļu dzimtas vairošanā. Protams, zivju bendēm par savu atradumu nebilstu ne vārda.
Pēc divām dienām esmu atkal pie "brillēm", bet šoreiz viens un ar mērķtiecīgu domu - cik vien iespējams neitrāli un nevainīgi apskatīt ligzdu.
Klusu žogos pie pīļu "šūpuļa". Metrus sešus no mērķa "mamma" atkārto gluži to pašu gājienu, ko aizvakar: lēnām, neveikli aizļogās pa zemi purva zālēs...
Pieeju pie ligzdas. Tavu laimi! Es, nudien, nebūtu laimīgāks, ja atrastu šajā purvā pāris tūkstošus vistu olu! Pīles ligzdā jau 5 olas, tātad es viņu neesmu iztraucējis un viņa turpinājusi dēt, pie tam raženi - kā diena, tā ola klāt...
Pēc trim dienām apmeklējumu atkārtoju. Rezultāts ir vienkārši brīnišķīgs, atkal - kā diena, tā ola klāt!
Nevelkot garumā, teikšu, ka tā tas turpinājās līdz 12 olām ligzdā! Bet pīle, kuru es tagad jau stabili saucu par savu "mammiņu", katrreiz, kā pēc standarta, veica vienu un to pašu ceļu, klusi un neveikli nozūdot purva zālēs.
Kā tas beidzās? Gala iznākumu nezinu, jo nākamreiz ligzdu izdevās apmeklēt tikai pēc mēneša - tai reizē tur neatradu vairs pat čaumalas gabaliņu...
Staltbriedis jeb
"Cangal, nepadodies auļiem!"
Astoņdesmito gadu sākumā sanāksmēs, semināros bieži tiekos ar kolēģiem, tas ir, saimniecību vadītājiem, no Kurzemes. Un, ja kolēģis ir mednieks, tad katrā ziņā apmaināmies arī ar svaigāko informāciju šai ziņā - sak, kā ir vienā Latvijas galā - "galējos rietumos", un kā otrā - "galējos austrumos".
Es, Latgales dēls, šajās reizēs lielākoties esmu apmierināts - manā pusē neiet sliktāk, bet katrreiz tomēr klāt ir arī tāda balta skaudība, kad kurzemnieki klāj vaļā briežu "baura" tēmu. Pie mums Latgalē, staltbriedis tolaik bija tikko ievests. Zināju, ka rēzeknieši tikko palaiduši brīvā vaļā pirmos briežu dārza iemītniekus, bet vismaz es brīvā dabā staltbriedi pagaidām redzējis nebiju...
1983. gadā kopā ar manu labāko draugu sovhoza direktoru Vladislavu Geibu nolemjam: pietiek dzīvot nezinīšos - šogad braucam uz Kurzemi uz briežu medībām. Abi ierodamies pie pirmā sekretāra Dmitrijeva un izklāstām mūsu sapni. Ko tur slēpt - izklāstījums noslēdzas ar lūgumu palīdzēt mums, diviem bāleliņiem, dabūt pie Rīgas kungiem licenci buļļa šaušanai. Vladim ir draugs mednieks Grobiņā, tāpēc sekretāram sakām, ka licenci gribētu saņemt Liepājas'rajona mežos. Sekretārs, pats mednieks būdams, mūs saprot, tūlīt ņem klausuli un uzgriež "biedram Vcrro".
Tas pretī: "Kāda runa, lūdzu, licence saņemama Rīgā, Centrālbiedrībā, kaut rīt!"
Mums to vien vajag - pēc pāris dienām sapakojam nepieciešamās mantiņas "Ņivā" iekšā un laižam uz Grobiņu, pa ceļam vien piestājot Rīgā un paņemot licenci.
Licence, izrādās, adresēta Nīcas mežsaimniecībai, tāpēc agrā pēcpusdienā mūsu "Ņiva" ieripo mežsarga Oļģerta Kalnenieka mājas pagalmā. Saimnieks ar saimnieci dārzā lasa kartupeļus. Sasveicināšanās ir ļoti sirsnīga, nudien, šamējie ne ar ko neatšķiras no Latgales ļaudīm!
Turpinājums gan vairs nav tik rožains - mežsargs teic, ka viņa meža hektāros briežu neesot pārpilnībā, pie tam šobrīd vēl tikai "kāzu laika" pats sākums, bet viņš, vienalga, mēģināšot mums palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas.
Kalnenieka kungs laipni aicina mājā, mēs atkal kategoriski pastāvam uz to, ka dzīvosim savā teltī, kuru tūlīt arī demonstratīvi slienām augšā mājas tuvumā, mežmalā. "Nu tad jau šovakar jāiet izlūkos mežā", teic mežsargs, jo mums licences realizēšanai dotas tikai trīs dienas: sestdiena, svētdiena un - tas sliktākajā gadījumā - vēl pieķerama klāt pirmdiena. Otrdien no rīta man un Vladim obligāti "ar nopietniem ģīmjiem" jau jāsēž katram savā kabinetā... Mežsargs šos termiņus komentē kā nenopietnus, jo parasti vīri šādās reizēs svīstot un stresojot vismaz nedēļu...
Pievakarē, izejot uz medību takas, uzmanīgi uzklausām mežsargu, kurš mēģina attēlot, kā izklausīsies briežu buļļa "bauris", bet pēcāk ar izpratni uzņemam noteikumu, ka, ja atskan šāviens, - licence ar to pašu ir norakstāma. Otrs likums - nedrīkst lietot ieroča gaismas lukturi.
Pirmais "uz gaidi" palieku es, uz atvadām mežsargs vēl precīzi norāda vietu, kur man jābūt, tumsai iestājoties, tas ir, brīdī, kad viņi abi ar - manu draugu nāks atpakaļ uz mājām. Pie sevis spriežu, ka šis kungs tiešām precīzi pārdomājis visus gadījumus, kuri salikti plauktiņā, "ja nu pēkšņi"...
Stāvu. Vakarā kluss, bez vēja. Apmēram pēc stundas it kā zibens būtu iespēris manās smadzenēs! Klau, manā medību sektorā atskan īss rūciens, gauži līdzīgs skaņai, kas dzirdama, kad būdīgs vīrs "korķē". Šaubu nav, tā es to arī biju savā iztēlē uzzīmējis - tūlīt, tūlīt manā tuvumā sāksies baurs! Bullis ir kaut kur tuvumā! Nu tik būs!
Pulkstenī neskatos, bet jūtu, ka rit ilgas un mokošas minūtes. Klusums. Tad atkal, bet šoreiz jau laikam to var nosaukt par īstu baurojumu, atskan rūciens, pie tam šķiet, ka tas ir stipri tuvāk manai stāvvietai.