Beidzot kādā dziļā nostūri, meža vidū atrodam klaju lauku. Šā lauciņa vidū - smiltīs svaigi izkašņātu bedri, bet svaigajā augsnē ap to skaidri redzamas briežu pēdas! Atkal cirvis, zāģis rokās, un šāviena attālumā no šīs "svētvietas" meistarojam sēdvietas.
Varen ērti sēžu dižā, varbūt visus 150 gadus vecā eglē. Apmācies, līņā, visapkārt nomācošs klusums. No manas luktas labi pārredzams lauks ar "sapņu bedri" centrā. īpašu uzmanību pagaidām veltu mežmalai, jo ceru vispirms ieraudzīt "šo" iznākam, un tad jau - kā liktenis būs lēmis... Tā, sasprindzināti blenzdams uz mežmalu, laiku pa laikam tomēr "uzmetu aci" arī bedrei, klajuma vidū. Nupat atkal kārtējais skats uz bedri, - vā vellos! - bedrē stāv bullis un osta zemi! Kā no gaisa nokritis! Vēl šobaltdien nesaprotu, kā viņš varēja, šķiet, absolūtā klusumā iznākt no meža un šķērsot pusi klajuma! Nudien, kā spoks!
Zibenīgi sveru, ka šis eksemplārs diez kāds izcilnieks vis nav - pasīks augumā, ragi gana žuburoti, bet ne "acij tīkami". Taču jau iepriekš ar Vladi esam norunājuši - ja šovakar nekas nenotiek, tad rītu pakojam mantiņas un "tinamies" atpakaļ uz Krāslavas pusi. Nekas cits neatliek - ņemu to pašu spoku uz grauda un nospiežu mēlīti...
Bullis sper pakaļkājas gaisā gluži kā jauns ērzelēns, kurš izlaists pavasari aplokā, un tūdaļ pēc šā zibenīgā spēriena ar pamatīgiem lēcieniem diebj uz lauka pretējo malu. Man aptverē vēl četras lodes, kuras tad ari cītīgi raidu vienu pēc otras nopakaļ auļojošajam briedim. Nekādu rezultātu! Sasodīts! Piecas reizes esmu norībinājis, pie tam pirmais šāviens bijis pa stāvošu mērķi! Tagad stobrs tukšs, bet šis tik auļo uz nebēdu. Vēlāk lēšu, ka šīs sekundes bijušas melnākās mūžā! Gaišā dienas laikā, skaidrā prātā, un šitā pūdelēt! Lamāšanās laikam ir palīdzējusi, trakā auļošana apraujas, pirms staltradzis sasniedzis mežmalu, vēl pāris soļu, un bullis nogāžas!
Abi ar Vladi vienlaikus sasniedzam manu trofeju. Tiešām, skats diezgan bēdīgs - manējais ir apmēram puse no tā, kuru "nolika" Vladis Bārtā. Ragi gan "četri uz četri", bet nenormāli tievi un drīzāk atgādina ziemeļbrieža ragus. Vienīgais mierinājums - Kuldīgā neesam palikuši galīgi tukšā... Man pašam vēl viens mierinājums - atklājam, ka pats pirmais trāpījums jau bijis nāvējošs - krūšu kurvī, vēl ar vienu ir atšauta priekškāja. Tātad par pusaklu pūdelmani vēl neesmu kļuvis!
Nakts nāk virsū, lietus gāž kā no spaiņa. Piebraukt ar mašīnu nevar, purvs riņķī. Neko darīt - jāstrādā uz vietas, kabatas lukturīšu gaismā. No mašīnas atstiepjam visas atrodamās šņores un virves, uzmeistarojam kaut ko nestuvēm līdzīgu un kādās piecās tūrēs, gandrīz līdz pilnīgam spēku izsīkumam nonākot, visu pārnesām uz "Ņivu".
No rīta prātojam - Rīgas kungu noteikums bija, ka divi no četriem jānodod valstij, divi paliek pašiem. Bet mums tik viens! Ko nu? Pieņemam Zālamana likumu - nošķērējam pa gabalam meža saimniekiem, bet pārējo nododam Kuldīgā gaļas veikalā, kura darbinieks naudu solās pārskaitīt Rīgas centrālbiedrībai. Ragi, lai arī kādi būtu, protams, "Ņivā". Vietējie "speci", mani mierinot, skaidro, ka šis esot bijis tā sauktais krūmenieks. Ragi kropli, pats sīks. Tādus vajagot obligāti "ravēt kā nezāles". "Varbūt tiešām tik drūmi nav?" tā sevi mierinu atceļā...
Stirna. Stirna! Stirna
Tas nu tiešām latviešiem izdevies, tāds skanīgs, skaists vārds.
Uzreiz arī teikšu - kolektīvās medības uz šiem skaistuļiem manī vienmēr izraisa sirdsapziņas pārmetumus, un, ja vēl krīt kaziņa, tad paliek pavisam šķērmi ap dūšu. Toties vienatnē, uz gaidi, nomedīt buku ar skaistiem* pērļotiem ragiem - aizkustinoši!
Lūk, meža ieloka pļaviņā vakarpusē regulāri ganās skaists buks. Abi ar Vladi nolemjam pakutināt nervus gan sev, gan skaistulim. Ļoti savlaicīgi ieņemam vietas pretējās pļavas malās. Laiciņš jauks, odu nav, kas nekait, var mierīgi apcerēt dzīvi. Pēc kādas stundas sāku apskaust draugu otrpus pļavas, jo viņš nepīpē, kā pats saka, "no pirmās klases", bet mani mūždien pavedinājis nikotīna zemais līmenis asinīs... Tomēr šai situācijā pīpēšana uz stingrāko noliegta.
Rau, mums abiem pa vidu pļaviņā izsoļo buks un tūlīt arī sāk savā nodabā mieloties ar svaigo atālu. Šķipsna zālītes, solītis uz priekšu, atkal šķipsna un atkal solītis. Tā vienā angļu mierā viņš virzās uz Vlada pusi. Skaidri varu novērtēt, ka starp viņiem jau ļoti normāls šaušanas attālums. Taču joprojām kapa klusums. Varbūt Vladis pašreiz brāķē ragus? Nē, nevar būt, jo pirms dažām dienām mēs taču bukam piebraucām ar mašīnu ļoti tuvu un nospriedām, ka ragi šim uz goda. Bet, ja šis buks ir cits un ragi tam kropli, tad arī tāds taču ir jānošauj, neiesim mēs savos mežos turēt mazvērtīgus vaisliniekus! Tā apcerīgi prātoju, bet līdzēt neko nevaru. Nu jau buks bīstami tuvu Vladim un taisa lēcienu sānis, piestāj, īsi norejas un skatās uz mežmalu! Vēl sekunde un - beidzot! - šāviens! Es laikam gan vairāk priecājos par skaisto trofeju, jo, izrādās, ka esmu pārdzīvojis krietni vairāk nekā Vladis - draugam tas viss "kā ar pātagu pa ūdeni", jo šis bijis saldi aizmidzis, rējiena pamodināts, paspējis tikai ieraudzīt, ka buks uz šo lūr, un izšaut. Tā, lūk, par skaļu uzvedību krogā vīrs var dabūt zilu aci, bet buks pļavā par mutes palaišanu samaksāja ar dzīvību...